Mūsu mērķis ir pievēršanās

Marks L. Peiss

Svētdienas skolas vispārējais prezidents

Nekas nevar aizstāt to laiku, ko jūs pavadāt, studējot Svētos Rakstus, ieklausoties, ko Svētais Gars saka tieši jums.

Jau nedaudz vairāk kā trīs gadus mēs, Tā Kunga Baznīcas locekļi, esam bijuši kopīgā ceļojumā. 2018. gada oktobrī Augstākais prezidijs un Divpadsmit apustuļu kvorums aicināja mūs iepazīt Jēzu Kristu, studējot Svētos Rakstus jaunā un iedvesmojošā veidā, par ceļvedi izmantojot programmu „Nāciet, sekojiet Man!”.

Kā jebkurā ceļojumā ir lietderīgi laiku pa laikam apstāties, lai novērtētu savu progresu un pārliecinātos, ka vēl joprojām virzāmies pretim savam mērķim.

Mūsu mērķis ir pievēršanās

Apdomājiet šo dziļdomīgo apgalvojumu programmas „Nāciet, sekojiet Man!” ievadā:

„Evaņģēlijs tiek apgūts un mācīts ar mērķi — padziļināt mūsu pievēršanos Debesu Tēvam un Jēzum Kristum. …

… Evaņģēlija apguve, kas stiprina mūsu ticību un vedina pie pievēršanās brīnuma, nenotiek uzreiz. Tā turpinās arī pēc nodarbībām — mūsu sirdīs un mājās. Tā prasa, lai mēs pastāvīgi vairotu savu izpratni par evaņģēliju un dzīvotu pēc tā ik dienu. Evaņģēlija apguvei, kas vedina pie īstenas pievēršanās, ir jānorit Svētā Gara iespaidā.”¹

Tieši pēc šāda brīnuma mēs tiecamies — kad cilvēks, studējot Svētos Rakstus, gūst pieredzi², un šī pieredze tiek svētīta ar Svētā Gara ietekmi. Šādas pieredzes veido vērtīgu pamatu, lai pievērstos mūsu Glābējam. Prezidents Rasels M. Nelsons mums nesen atgādināja, ka ir nemitīgi jānostiprina mūsu garīgie pamati³. Paliekoša pievēršanās ilgst visu mūžu⁴. Pievēršanās ir mūsu mērķis.

Lai gūtu labākus panākumus, jums ir jāpiedzīvo pašiem savas, ar Svētajiem Rakstiem saistītās pieredzes⁵. Lasīt vai dzirdēt par kāda cita cilvēka pieredzēm vai atziņām var būt lietderīgi, taču tam nebūs tāds pats pievēršanās spēks. Nekas nevar aizstāt to laiku, ko jūs pavadāt, studējot Svētos Rakstus, ieklausoties, ko Svētais Gars saka tieši jums.

Ko Svētais Gars man māca?

Katru nedēļu, atverot savu „Nāciet, sekojiet Man!” rokasgrāmatu, es lapas augšpusē uzrakstu šādu jautājumu: „Ko Svētais Gars man šonedēļ māca, kad es lasu šīs nodaļas?”

Studējot Svētos Rakstus, es atkal un atkal aizdomājos par šo jautājumu. Garīgie iespaidi vienmēr nāk, un es tos pierakstu savā rokasgrāmatā.

Kā tad es zinu, kad Svētais Gars mani māca? Parasti tas notiek caur mazām un vienkāršām lietām. Dažkārt kāda rakstvieta, šķiet, burtiski izlec no pārējā teksta, pievēršot manu uzmanību. Citreiz mani pārņem sajūta, ka manam prātam ir pavērusies plašāka izpratne par kādu evaņģēlija principu. Es izjūtu Svētā Gara ietekmi arī tad, kad es un mana sieva Anne Marija apspriežam lasīto. Viņas redzējums vienmēr pieaicina Garu.

Pravietis un Pashā svētki

Šogad mēs studējam Veco Derību — Svētos Rakstus, kas piepilda mūsu dvēseli ar gaismu. Lasot Veco Derību, mani pārņem sajūta, ka pavadu laiku ar uzticamiem vadītājiem: Ādamu, Ievu, Ēnohu, Nou, Ābrahāmu un daudziem citiem.

Šonedēļ, studējot 2. Mozus 7.–13. nodaļu, mēs mācāmies par to, kā Tas Kungs atbrīvoja Israēla bērnus no gadsimtiem ilga gūsta Ēģiptē. Mēs lasām par deviņām sodībām — deviņām iespaidīgām Dieva spēka izpausmēm, kam faraons bija par liecinieku, taču viņa sirds neatmaiga.

Tad Tas Kungs pastāstīja Savam pravietim Mozum par desmito sodību — un to, kā ikviena israēliešu ģimene varētu tai sagatavoties. Pashā svētku laikā israēliešiem bija jāveic rituāls — nevainojama aunēna upurēšana. Pēc tam viņiem vajadzēja iezīmēt savu māju durvju rāmjus ar šī jēra asinīm. Tas Kungs apsolīja, ka visas mājas, kas būs iezīmētas ar asinīm, tiks pasargātas no gaidāmās, briesmīgās sodības.

Svētajos Rakstos mēs lasām, ka „Israēla bērni … darīja tā, kā Tas Kungs Mozum [pavēlēja]” (2. Mozus 12:28). Šis ir vienkāršs, taču ļoti spēcīgs paklausības piemērs.

Israēla bērni tika paglābti no sodības un pēcāk atbrīvoti no gūsta tādēļ, ka tie sekoja Mozus padomam un rīkojās ticībā.

Tātad, ko Svētais Gars man šonedēļ māca šajās nodaļās?

Padalīšos dažās idejās, kas man ienāca prātā:

Tas Kungs darbojas caur Savu pravieti, lai pasargātu un izglābtu Savus ļaudis.
No sākuma tika izrādīta ticība un pazemība, sekojot pravietim, un pēc tam parādījās aizsardzības un atbrīvošanas brīnums.
Triepjot asinis uz durvju rāmjiem, ļaudis ārēji pauda savu iekšējo ticību Jēzum Kristum, Dieva Jēram.

Pravietis un Tā Kunga solījumi

Mani iedvesmo līdzība starp to, kā Tas Kungs svētīja Savus ļaudis Vecās Derības stāstos, un kā Viņš svētī Savus ļaudis arī mūsdienās.

Kad Tā Kunga mūsdienu pravietis, prezidents Nelsons, iepazīstināja mūs ar programmu „Nāciet, sekojiet Man!” Svēto Rakstu studēšanai, viņš aicināja pārvērst mūsu mājas ticības svētnīcās, padarot tās par galveno evaņģēlija apguves vietu.

Tad viņš apsolīja četras konkrētas svētības:

jūsu sabata dienas kļūs par svētu prieku;
jūsu bērni ar sajūsmu apgūs Glābēja mācības un dzīvos pēc tām;
pretinieka ietekme jūsu dzīvē un jūsu mājās mazināsies, un
šīs pārmaiņas jūsu ģimenē būs krasas un spēcinošas⁶.

Mums nav pieejami to cilvēku personīgie pieraksti, kuri kopā ar Mozu Ēģiptē pieredzēja Pashā svētkus. Taču mums ir daudz liecību no svētajiem, kuri tikpat nelokāmā ticībā seko prezidenta Nelsona padomam mūsdienās un saņem apsolītās svētības.

Lūk, dažas no šīm liecībām:

Kāda jaunas ģimenes māmiņa sacīja: „Savās mājās mēs runājam par Kristu, mēs priecājamies par Kristu. Man tā ir vislielākā svētība — ka mani bērni var uzaugt mājās, kurās viņi tiek iesaistīti sarunās par evaņģēliju, kas viņus tuvina Glābējam.”⁷

Kāds gados vecāks brālis savas Svēto Rakstu studijas programmā „Nāciet, sekojiet Man!” nosauca par „tuneli — piepildītu ar dievišķu gaismu, kas ļauj mums ieraudzīt nepieciešamās evaņģēlija mācības mūsu garīgajai labklājībai”⁸.

Kāda gados jauna sieva aprakstīja laulībā gūtās svētības: „Kopīga studēšana man ir devusi iespēju daudz dziļāk iepazīt mana vīra sirdi, un man ir izdevies vēl vairāk atvērt savu sirdi viņam.”⁹

Kādas lielas ģimenes māte ievēroja, kā ir mainījušies viņas pūliņi savas ģimenes mācīšanā. Viņa minēja: „Atskatoties tas līdzinās klavieru spēlēšanai dūraiņos. Es centos spēlēt īsto pavadījumu, taču mūzika neskanēja gluži pareizi. Tagad cimdi ir novilkti, un kaut arī manis spēlētā mūzika vēl nav pilnīga, es varu sadzirdēt atšķirību. Programma „Nāciet, sekojiet Man!” ir devusi man vīziju, spēju, mērķi un nolūku.”¹⁰

Kāds jauns vīrs sacīja: „Kopš padarīju „Nāciet, sekojiet Man!” studijas par regulāru rīta ieradumu, es skaidrāk aptvēru savas svarīgākās prioritātes mājās. Studēšana mudina mani vairāk domāt par to, kas man ir visnozīmīgākais — templis, manas attiecības ar sievu un mans aicinājums. Esmu pateicīgs par to, ka manas mājas ir svētnīca, kur Dievs ir pirmajā vietā.”¹¹

Kāda māsa dalījās: „Manas ikdienas pieredzes saistībā ar programmu „Nāciet, sekojiet Man!” reti kad ir ievērības cienīgas, bet, laikam ejot, es redzu, kā esmu mainījusies, pateicoties pastāvīgai, mērķtiecīgai Svēto Rakstu studēšanai. Šāda studēšana mani pamazām padara pazemīgu, mani māca un izmaina.”¹²

Kāds atgriezies misionārs paziņoja: „Programma „Nāciet, sekojiet Man!” ir pietuvinājusi mani tam Svēto Rakstu studēšanas līmenim, kāds man bija misijas laikā, un man ir izdevies nomainīt ieradumu studēt Svētos Rakstus „ķeksīša pēc” uz patiesi bagātinošām Dieva iepazīšanas pieredzēm.”¹³

Kāds brālis teica: „Es jūtu, ka manā dzīvē vēl vairāk tiek ieaicināts Svētais Gars, un es jūtu, kā Dievs mani vada caur atklāsmi lēmumu pieņemšanā. Man ir dziļdomīgākas sarunas par vienkāršās Kristus mācības un Viņa veiktās Izpirkšanas skaistumu.”¹⁴

Kāds septiņgadnieks dalījās: „Es drīz kristīšos, un rokasgrāmata „Nāciet, sekojiet Man!” palīdz man sagatavoties. Es ar savu ģimeni runāju par kristībām, un saistībā ar tām es vairs nejūtu uztraukumu. „Nāciet, sekojiet Man!” palīdz Svētajam Garam ienākt manā sirdī, un, lasot Svētos Rakstus, es sajūtu siltumu.”¹⁵

Un noslēgumā vairāku bērnu māte pastāstīja: „Kad mēs studējam Dieva vārdu, Viņš palīdz mūsu ģimenei bažas aizstāt ar spēku; pārbaudījumus un izaicinājumus — ar atbrīvošanu no tiem; strīdus un kritiku — ar mīlestību un mieru, un pretinieka ietekmi — ar Dieva ietekmi.”¹⁶

Šie un daudzi citi uzticīgie Kristus sekotāji ir simboliski apzieduši savu māju durvis ar Dieva Jēra asinīm. Viņi parāda savu iekšējo apņemšanos sekot Glābējam. Viņu ticība parādās pirms brīnuma. Brīnums ir tāds, ka cilvēks, studējot Svētos Rakstus, gūst pieredzi, un šī pieredze tiek svētīta ar Svētā Gara ietekmi.

Ja mēs studējam Svētos Rakstus, tad visā zemē nav garīgā bada. Kā Nefijs sacīja: „Tie, kas paklausīs Dieva vārdam un stingri turēsies pie tā, tie nekad neies bojā; ne arī kārdinājumi un pretinieka ugunīgās bultas varēs tos uzveikt, padarot tos aklus un novedot iznīcībā.” (1. Nefija 15:24)

Sendienās, kad Israēla bērni sekoja Tā Kunga vadībai, kas tika sniegta caur pravieti Mozu, viņi tika svētīti ar drošību un brīvību. Šajās dienās, kad sekojam Tā Kunga vadībai, kas tiek sniegta caur mūsdienu pravieti, prezidentu Nelsonu, mēs tiekam tikpat lielā mērā svētīti ar pievēršanos mūsu sirdī un aizsardzību mūsu mājās.

Es liecinu, ka Jēzus Kristus dzīvo. Šī ir Viņa Baznīca, kas atjaunota uz Zemes caur pravieti Džozefu Smitu. Prezidents Rasels M. Nelsons ir Tā Kunga pravietis mūsdienās. Es mīlu un atbalstu viņu. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.