Izdziedināt pasauli
Ievainojumus un nesaskaņas var atrisināt un pat dziedināt, ja mēs godinām Dievu, mūsu visu Tēvu, un Jēzu Kristu, Viņa Dēlu.
Brāļi un māsas, mēs esam tik svētīti, ka šajā brīnišķīgajā Lieldienu laikā varam satikt Dieva kalpus un saņemt no viņiem padomus un vadību.
Debesu Tēva svētā vadība un mācības mums palīdz pieņemt lēmumus šajos grūtajos laikos. Kā tika pravietots, „ugunsgrēki un vētras”, „kari, karu daudzināšana un zemestrīces dažādās vietās”, „visa veida negantības”1, „sērgas”2, „bads un mēris”3 posta ģimenes, kopienas un pat valstis.
Pasaulē izplatās vēl viena sērga: uzbrukums mūsu reliģiskajai brīvībai. Šīs arvien izplatītākās attieksmes mērķis ir izskaust reliģiju un ticību Dievam no publiskās telpas, skolām, sabiedrības standartiem un publiskās apspriešanas. Reliģiskās brīvības pretinieki cenšas noteikt ierobežojumus patiesas pārliecības izpausmēm. Viņi pat kritizē un izsmej ticības tradīcijas.
Šādas attieksmes dēļ cilvēki tiek sabiedrības atstumti un tiek mazināta personīgo principu, godīguma, cieņas, garīguma un mierīgas sirdsapziņas vērtība.
Kas ir reliģiskā brīvība?
Tā ir pielūgsmes brīvība visos tās veidos: pulcēšanās brīvība, vārda brīvība, brīvība rīkoties saskaņā ar personīgo pārliecību un brīvība atļaut citiem darīt to pašu. Reliģiskā brīvība ļauj mums katram pašam izlemt, kam mēs ticam, kā dzīvojam un rīkojamies saskaņā ar savu ticību un to, ko Dievs no mums sagaida.
Centieni ierobežot šādu reliģisko brīvību nav nekas jauns. Vēstures gaitā ticīgie cilvēki ir smagi cietuši no citu cilvēku rīcības. Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekļi nav izņēmums.
Kopš mūsu pirmsākumiem daudzus Dieva meklētājus ir piesaistījušas šīs Baznīcas dievišķās doktrīnas mācības, tostarp ticība Jēzum Kristum un Viņa īstenotajai Izpirkšanai, grēku nožēlošana, laimes iecere un mūsu Kunga Otrā atnākšana.
Pretestība, vajāšanas un vardarbība skāra mūsu pirmo pēdējo dienu pravieti Džozefu Smitu un viņa sekotājus.
1842. gada nemieru laikā Džozefs publicēja 13 augošās Baznīcas pamatprincipus, tostarp šo: „Mēs pieprasām privilēģiju pielūgt Visvareno Dievu saskaņā ar mūsu sirdsapziņu un atvēlam visiem cilvēkiem to pašu privilēģiju, lai viņi pielūdz kā, kur vai ko tie vēlas.”4
Viņa paziņojums ir iekļaujošs, atbrīvojošs un cieņpilns. Tā ir reliģiskās brīvības būtība.
Vēl pravietis Džozefs Smits teica:
„Es drosmīgi pasludinu debesu priekšā, ka tikpat gatavs esmu mirt, lai aizstāvētu prezbiteriāņa, baptista vai jebkura laba cilvēka, kas pieder jebkurai konfesijai, tiesības; jo tas pats princips, kas nomīdītu kājām [pēdējo dienu] svēto tiesības, spēs nomīdīt arī Romas katoļu vai citas konfesijas tiesības, kas nebūs tik populāra vai būs pārāk vāja, lai spētu sevi aizstāvēt.
Manu dvēseli iedvesmo brīvības mīlestība — pilsoniska un reliģiska brīvība visai cilvēcei.”5
Tomēr agrīnajiem Baznīcas locekļiem tika uzbrukts un viņi tika padzīti tūkstošiem kilometru tālu — no Ņujorkas uz Ohaio un tad uz Misūri, kur gubernators izdeva pavēli, ka pret Baznīcas locekļiem „ir jāizturas kā pret ienaidniekiem un tie ir jāiznīcina vai jāpadzen no štata”6. Viņi bēga uz Ilinoisu, taču mocības turpinājās. Bruņots pūlis nogalināja pravieti Džozefu, domājot, ka viņa nonāvēšana iznīcinās Baznīcu un izklīdinās tās ticīgos. Taču uzticīgie stingri turējās pie savas ticības. Džozefa pēctecis Brigams Jangs aizveda tūkstošiem Baznīcas locekļu, kuri bija spiesti doties projām, 2100 kilometru uz rietumiem līdz tagadējam Jūtas štatam7. Mani senči bija to agrīno pionieru vidū.
Kopš tā smagā vajāšanu laika Tā Kunga Baznīca ir nepārtraukti augusi, sasniedzot gandrīz 17 miljonu locekļu skaitu, no kuriem vairāk nekā puse dzīvo ārpus Amerikas Savienotajām Valstīm8.
2020. gada aprīlī mūsu Baznīca atzīmēja 200. gadadienu kopš evaņģēlija Atjaunošanas, nākot klajā ar vēstījumu pasaulei, ko sagatavoja mūsu Augstākais prezidijs un Divpadsmit apustuļu kvorums. Tas sākas ar šādiem vārdiem: „Mēs svinīgi paziņojam, ka Dievs mīl Savus bērnus ikvienā pasaules tautā.”9
Mūsu mīļais pravietis Rasels M. Nelsons turpināja, sakot:
„Mēs ticam, ka brīvību, laipnību un taisnīgumu ir pelnījuši visi Dieva bērni.
Mēs visi esam brāļi un māsas — ikviens no mums ir mīloša Debesu Tēva bērns. Viņa Dēls, Tas Kungs Jēzus Kristus, aicina visus nākt pie Viņa — melnos un baltos, vergus un brīvos, vīrus un sievas (2. Nefija 26:33).”10
Kopīgi apdomāsim četrus veidus, kādos sabiedrība un indivīdi gūst labumu no reliģiskās brīvības.
Pirmais veids. Reliģiskā brīvība godā pirmo un otro augstāko bausli, nostādot Dievu mūsu dzīves centrā. Mateja evaņģēlijā mēs lasām:
„Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta.”11
„Otrs tam līdzīgs ir: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu.”12
Kā draudzes namā, tā sinagogā, kā mošejā, tā skārda apjumtā būdiņā Kristus mācekļi un visi līdzīgi domājošie ticīgie var paust savu uzticību Dievam, Viņu pielūdzot un izrādot vēlmi kalpot Viņa bērniem.
Jēzus Kristus ir šādas mīlestības un kalpošanas nevainojams paraugs. Savas kalpošanas laikā Viņš rūpējās par trūcīgajiem13, dziedināja slimos14 un aklos15. Viņš paēdināja izsalkušos16, uzlika Savas rokas mazajiem bērniņiem17 un piedeva tiem, kuri darīja Viņam pāri, pat piesitot Viņu krustā18.
Svētajos Rakstos ir rakstīts, ka Jēzus „[gāja] apkārt, labu darīdams”19. Tas jādara arī mums.
Otrais veids. Reliģijas brīvība mudina uz ticību, cerību un mieru.
Kā Baznīca mēs pievienojamies citām reliģijām, aizsargājot visu ticību un pārliecību cilvēkus un viņu tiesības to paust. Tas nenozīmē, ka mēs piekrītam viņu uzskatiem vai ka viņi piekrīt mūsējiem, taču mums ar viņiem ir vairāk kopīga nekā ar tiem, kuri vēlas mūs apklusināt.
Es nesen pārstāvēju Baznīcu ikgadējā G20 starpkonfesionālajā forumā Itālijā. Kad es tikos ar valdības un ticības vadītājiem no visas pasaules, es tiku iedrošināts un pat stiprināts. Es sapratu, ka ievainojumus un nesaskaņas var atrisināt un pat dziedināt, ja mēs godinām Dievu, mūsu visu Tēvu, un Jēzu Kristu, Viņa Dēlu. Visu laiku diženākais Dziednieks ir mūsu Kungs un Glābējs Jēzus Kristus.
Noslēdzot savu uzrunu, es piedzīvoju interesantu brīdi. Iepriekšējie septiņi runātāji savas uzrunas nebija noslēguši nekādā ticīgās tradīcijas veidā vai Dieva vārdā. Runājot, es prātoju: „Vai man vienkārši pateikt „Paldies!” un apsēsties, vai arī noslēgt uzrunu, sakot: „Jēzus Kristus Vārdā?”” Es atcerējos, kas es esmu, un zināju, ka Tas Kungs vēlas, lai es, noslēdzot savu vēstījumu, pieminu Viņa Vārdu. Tā es arī darīju. Atskatoties uz šo brīdi, es saprotu, ka tā bija mana iespēja paust manu ticību, un man bija reliģiskā brīvība, lai es varētu liecināt par Viņa svēto Vārdu.
Trešais veids. Reliģija iedvesmo cilvēkus palīdzēt citiem.
Kad reliģija var pastāvēt un brīvība uzplaukt, ticīgie var veikt vienkāršus un dažkārt varonīgus kalpošanas darbus. Senebreju frāze „tikkun olam”, kas nozīmē „salabot vai izdziedināt pasauli”, mūsdienās atspoguļojas ļoti daudzu cilvēku pūliņos. Mēs esam sadarbojušies ar katoļu labdarības organizācijām, kas pazīstamas ar nosaukumu „Caritas Internationalis”, ar „Islamic Relief” un daudzām ebreju, hinduistu, budistu, sikhu un kristiešu organizācijām, piemēram, Pestīšanas armiju un Nacionālo kristīgo fondu. Kopā mēs kalpojam miljoniem trūkumā nonākušo, nesen palīdzot piegādāt kara bēgļiem teltis, guļammaisus un pārtikas krājumus20, un nodrošinot vakcīnas, tostarp vakcīnas pret poliomielītu21 un kovidu22. Darāmo darbu saraksts ir garš, taču arī vajadzību ir daudz.
Nav šaubu, ka ticīgie cilvēki, kopīgi strādājot, var būtiski mainīt grūtas situācijas. Tajā pašā laikā individuāla kalpošana, kas bieži paliek nepamanīta, izmaina dzīvi.
Es domāju par piemēru Lūkas evaņģēlijā, kad Jēzus Kristus mīloši vērsās pie atraitnes no Naines. Jēzus, kuru pavadīja sekotāju pulks, pievienojās atraitnes vienīgā dēla bēru gājienam. Zaudējusi dēlu, atraitne pieredzēja emocionālu, garīgu un pat finansiālu sabrukumu. Redzot asarām klāto atraitnes seju, Jēzus teica: „Neraudi!”23 Tad Viņš aizskāra zārku, kurā atradās ķermenis, un nesēji apstājās.
„Jaunekli”, Viņš pavēlēja, „Es tev saku: celies augšā!”
„Un mironis cēlās sēdus un sāka runāt, un [Jēzus] to atdeva viņa mātei.”24
Mirušā uzmodināšana ir brīnums, taču katra laipnība un rūpes par grūtībās nonākušo ir veids, kādā ikviens no mums var iet pa derību ceļu un arī „[iet] apkārt, labu darīdams”, zinot, ka „Dievs [ir] ar [mums]”25.
Un ceturtais veids. Reliģiskā brīvība darbojas kā vienojošs un apvienojošs spēks vērtību un morāles veidošanā.
Jaunajā Derībā mēs lasām, ka daudzi novērsās no Jēzus Kristus, kurnot par Viņa mācību: „Šie vārdi ir smagi, kas viņos var klausīties?”26
Šīs žēlabas vēl aizvien ir dzirdamas no tiem, kuri cenšas izstumt reliģiju no publiskās apspriešanas un ietekmes sfēras. Ja reliģija nepalīdzēs pilnveidot raksturu un meklēt risinājumus grūtos brīžos, tad kas to darīs? Kas mācīs būt godīgiem, pateicīgiem, piedodošiem un pacietīgiem? Kas izrādīs žēlsirdību, līdzjūtību un laipnību aizmirstajiem un nomāktajiem? Kas pieņems tos, kuri ir atšķirīgi, taču pelnījuši palīdzību — tāpat kā visi Dieva bērni? Kurš atpletīs rokas grūtībās nonākušajiem, netiecoties pēc atlīdzības? Kurš cienīs mieru un paklausību likumiem, kam ir lielāka nozīme par mūsdienu tendencēm? Kurš atbildēs Glābēja lūgumam „ej un dari tu arī tāpat”27?
Mēs! Jā, brāļi un māsas, mēs.
Es aicinu jūs aizstāvēt reliģisko brīvību. Tā ir Dieva dotā rīcības brīvības principa izpausme.
Reliģiskā brīvība rada līdzsvaru konkurējošo filozofiju vidū. Labums, ko sniedz reliģija, tās sasniedzamība un ikdienas mīlestības darbi, uz ko tā iedvesmo, tikai vairojas, ja mēs aizsargājam brīvību — paust mūsu ticības pamatprincipus un rīkoties saskaņā ar tiem.
Es liecinu, ka Rasels M. Nelsons ir Dieva pravietis mūsdienās. Es liecinu, ka Jēzus Kristus vada un sniedz norādījumus šai Baznīcai. Viņš izpirka mūsu grēkus, tika piesists krustā un trešajā dienā augšāmcēlās28. Pateicoties Viņam, mēs atkal dzīvosim mūžībā, un tie, kuri vēlēsies, varēs dzīvot kopā ar mūsu Tēvu debesīs. Šo patiesību es pasludinu visai pasaulei. Es esmu pateicīgs, ka man ir dota brīvība to paust. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.