Priecājieties savās sirdīs un līksmojieties
Mēs piedzimām šajā laikā ar dievišķu mērķi — sapulcināt Israēlu.
Runājot ar Tomasu B. Māršu, kurš nesen bija pievērsts ticībai, Tas Kungs iedrošinoši teica: „Priecājies savā sirdī un līksmojies, jo tavas misijas stunda ir pienākusi” (Mācības un Derību 31:3).
Es ticu, ka šis aicinājums var kalpot par iedvesmu visiem Baznīcas locekļiem. Galu galā mēs katrs esam saņēmuši uzdevumu no mūsu Debesu Tēva — sapulcināt Israēlu abās priekškara pusēs.
„Šī sapulcināšana,” teica prezidents Rasels M. Nelsons, „ir pats būtiskākais darbs, kas šobrīd norisinās uz Zemes. Nekas cits nestāv tai līdzās plašā mēroga ziņā, nekas cits nestāv tai līdzās svarīgumā, nekas cits nestāv tai līdzās majestātiskumā.”1
Pasaulē, protams, tiek īstenoti daudzi cienījami mērķi. Tos visus nosaukt nemaz nav iespējams. Bet vai jūs nevēlaties piedalīties kādā lielā uzdevumā, ko jūs varētu paveikt un kurā jūsu ieguldījumam būtu būtiska ietekme? Sapulcināšana būtiski ietekmē mūsu visu stāvokli mūžībā. Šajā uzdevumā var piedalīties visa vecuma cilvēki neatkarīgi no viņu apstākļiem un dzīvesvietas. Pasaulē nav neviena cita uzdevuma, kas sevī iekļautu vairāk cilvēku.
Īpaši uzrunājot jauniešus, prezidents Nelsons teica, ka „mūsu Debesu Tēvs ir pataupījis daudzus no Saviem viscildenākajiem gariem —, iespējams, … Savu labāko komandu — šai pēdējai fāzei. Šie cildenie gari — šie vislabākie spēlētāji, šie varoņi — esat jūs!”2
Jā, jūs tikāt sagatavoti pirms šīs dzīves un piedzimāt tagad, lai piedalītos lielajā Israēla sapulcināšanas darbā abās priekškara pusēs šajās pēdējās dienās (skat. Mācības un Derību 138:53–56).
Kāpēc šis uzdevums ir tik svarīgs? Tāpēc, ka „dvēseļu vērtība ir liela Dieva acīs” (Mācības un Derību 18:10). Un tāpēc, „kas tic [Jēzum Kristum] un top kristīts, tas tiks izglābts; un … iemantos Dieva valstību” (3. Nefija 11:33). Turklāt tiem, kuri saņem Viņa priekšrakstus un ievēro Viņa derības, „tiks dots viss, kas ir … Tēvam” (Mācības un Derību 84:38). Pie tam „strādnieku [ir] maz” (Lūkas 10:2).
Vienīgi Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcā mēs varam rast spēku, pilnvaras un ceļu, lai piedāvātu šīs svētības citiem — kā dzīvajiem, tā arī mirušajiem.
Saskaņā ar prezidenta Nelsona teikto: „Jebkad, kad jūs paveicat jebko, kas palīdz kādam — jebkurā priekškara pusē — spert soli tuvāk derību noslēgšanai ar Dievu un būtisko kristību un tempļa priekšrakstu saņemšanai, jūs palīdzat pulcināt Israēlu. Tas ir tieši tik vienkārši.”3
Lai arī pastāv daudzi veidi, kā palīdzēt sapulcināšanā, es vēlētos runāt jo īpaši par vienu — kalpošanu pilna laika misijā. Daudziem no jums tas nozīmēs — būt misionāram, kurš apmāca citus. Daudziem citiem tas nozīmēs — būt kalpošanas misionāram. Taču pasaule cenšas novērst jauniešus no šī vissvētākā pienākuma, izmantojot bailes un nedrošību.
Daži citi traucējoši faktori var būt pandēmijas piedzīvošana, laba darba pamešana, izglītības iegūšanas atlikšana vai īpaša un romantiska interese par kādu personu. Katram būs savi pārbaudījumi. Šādi traucēkļi var rasties tieši tad, kad sākat kalpot Tam Kungam, un izvēles, kas vēlāk šķiet acīmredzamas, ne vienmēr ir tik vienkārši izdarīt attiecīgajā brīdī.
Es no pieredzes zinu kādu jaunu cilvēku, kura satraukums ņēma virsroku. Kad es gatavojos doties misijā, daži negaidīti spēki mani mēģināja no tās atturēt. Viens no tiem bija mans zobārsts. Kad viņš saprata, ka esmu atnācis uz vizīti, lai varētu kļūt par misionāru, viņš mēģināja mani atrunāt no kalpošanas. Man nebija ne mazākās jausmas, ka mans zobārsts bija pret Baznīcu.
Arī manas izglītības atlikšana bija sarežģīta. Kad es lūdzu divu gadu akadēmisko atvaļinājumu no augstskolas programmas, es saņēmu atbildi, ka tas nav iespējams. Ja es pēc gada neatgrieztos, es zaudētu savu vietu universitātē. Brazīlijā tas tika uztverts nopietni, jo vienīgais kritērijs uzņemšanai universitātes programmā bija ļoti grūta un konkurējoša eksāmena nokārtošana.
Kad es neatlaidīgi turpināju interesēties, man negribīgi tika paziņots, ka pēc viena gada prombūtnes es varot pieteikties izņēmuma gadījumam ārkārtas apstākļu dēļ. To varot gan apstiprināt, gan arī noraidīt. Mani biedēja doma par atkārtotu šī grūtā uzņemšanas pārbaudījuma kārtošanu pēc divu gadu studiju pārtraukuma.
Turklāt mani īpaši piesaistīja kāda jauna sieviete. Arī daudziem maniem draugiem bija šāda pati interese. Es pie sevis nodomāju: „Ja es došos misijā, es riskēšu.”
Taču, kad es centos kalpot Tam Kungam Jēzum Kristum no visas sirds, Viņš mani ļoti iedvesmoja nebaidīties par nākotni.
Arī Viņam bija jāizpilda misija. Viņš to paskaidroja Saviem vārdiem: „Jo Es esmu no debesīm nācis, lai darītu, nevis ko Es gribu, bet ko grib Tas, kas Mani sūtījis.” (Jāņa 6:38) Un vai Viņa misija bija viegla? Protams, nē. Viņa ciešanas, kas bija būtiska Viņa misijas daļa, lika Viņam, „tieši Dievam, lielākajam no visiem, trīcēt aiz sāpēm un asiņot katrā porā, un ciest gan miesā, gan garā — un [gribēt], lai [Viņš] varētu nedzert to rūgto biķeri un izvairīties —
tomēr, gods lai ir Tēvam, un [Viņš baudīja] to un [pabeidza] Savus sagatavošanas darbus cilvēku bērniem” (Mācības un Derību 19:18–19).
Mums var šķist sarežģīti kalpot pilna laika misijā. Iespējams, tas nozīmē, ka mums uz brīdi ir jāatsakās no kaut kā svarīga. Tas Kungs pavisam noteikti to zina, un Viņš vienmēr būs mums līdzās.
Patiesībā, savā vēstījumā misionāriem, rokasgrāmatā Sludini Manu evaņģēliju, Augstākais prezidijs apsola: „Ja tu pazemīgi, ar lūgšanu sirdī kalposi Tam Kungam, Viņš tevi atalgos un bagātīgi svētīs.”4 Tā ir taisnība, ka visi Dieva bērni tiek svētīti vienā vai otrā veidā, taču pastāv atšķirība starp svētību saņemšanu un bagātīgu svētību saņemšanu, Viņam kalpojot.
Atcerieties izaicinājumus, ar ko, manuprāt, es saskāros pirms savas misijas? Manu zobārstu? Es atradu citu. Manu universitāti? Viņi mani izņēmuma kārtā pieņēma atpakaļ. Vai atcerieties to jauno sievieti? Viņa apprecējās ar vienu no maniem labākajiem draugiem.
Taču Dievs mani patiešām bagātīgi svētīja. Un es sapratu, ka Tā Kunga svētības var tikt saņemtas citādi — ne tā, kā gaidām. Galu galā Viņa domas nav mūsu domas (skat. Jesajas 55:8–9).
Par kalpošanu Jēzum Kristum pilna laika misijā Viņš man ir devis daudzas bagātīgas svētības, tostarp stiprāku ticību Viņam un Viņa veiktajai Izpirkšanai, kā arī spēcīgākas zināšanas un liecību par Viņa mācībām, lai es nevarētu viegli padoties „katram mācības vējam” (Efeziešiem 4:14). Es vairs nebaidījos mācīt. Pieauga mana spēja — ar optimismu stāties pretī izaicinājumiem. Vērojot cilvēkus un ģimenes, ko es kā misionārs satiku vai mācīju, es sapratu, ka Dieva mācības par to, ka grēks nenes patiesu laimi un ka paklausība Viņa baušļiem mums palīdz uzplaukt gan laicīgi, gan garīgi, ir patiesas (skat. Mosijas 2:41; Almas 41:10). Un es sapratu, ka Dievs ir brīnumu Dievs (skat. Mormona 9. nod.).
Tas viss man palīdzēja sagatavoties pieauguša cilvēka dzīvei, tostarp iespējamai laulībai un bērnu audzināšanai, kalpošanai Baznīcā, kā arī profesionālajai un sabiedriskajai dzīvei.
Pēc misijas man lieti noderēja tas, ka man bija lielāka drosme saukt sevi par uzticamu Jēzus Kristus un Viņa Baznīcas sekotāju jebkuros apstākļos un jebkuru cilvēku vidū, pat daloties evaņģēlijā ar skaistu sievieti, kura kļuva par manu tikumīgo, gudro, jautro un mīļoto mūžīgo dzīvesbiedri — manas dzīves saulstariņu.
Jā, Dievs ir mani bagātīgi svētījis — daudz vairāk, nekā es spēju iedomāties, — un tieši tāpat Viņš svētīs visus, kuri „pazemīgi, ar lūgšanu sirdī [Viņam] kalpos”. Es esmu bezgalīgi pateicīgs Dievam par Viņa labestību.
Misija atstāja spēcīgu ietekmi uz manu dzīvi. Es sapratu, ka paļāvība uz Dievu, Viņa gudrību, žēlastību un apsolījumiem ir visu pūļu vērta. Galu galā Viņš ir mūsu Tēvs, un nav nekādu šaubu, ka Viņš vēl mums to labāko.
Dārgie jaunieši visā pasaulē, arī es jums izsaku to pašu aicinājumu, ko izteica mūsu pravietis, prezidents Nelsons — „[pievienojieties] jauniešu bataljonam un [palīdziet] sapulcināt Israēlu abās priekškara pusēs”. Prezidents Nelsons teica:
„Nekam nav tik varenas sekas. Pilnīgi nekam.
Šai sapulcināšanai jūsu dzīvē vajadzētu nozīmēt visu. Šī ir tā misija, kuras īstenošanai jūs tikāt sūtīti uz Zemes.”5
Mēs piedzimām šajā laikā ar dievišķu mērķi — sapulcināt Israēlu. Kalpošana pilna laika misijā dažkārt būs izaicinoša, taču Tas Kungs ir mūsu labākais piemērs un pavadonis šādos apstākļos. Viņš saprot, kas ir grūta misija. Ar Viņa palīdzību mēs varam paveikt grūtas lietas. Viņš būs mums blakus (skat. Mācības un Derību 84:88) un mūs ļoti svētīs, ja mēs pazemīgi Viņam kalposim.
Visu šo iemeslu dēļ es neesmu pārsteigts, ka Tas Kungs teica Tomasam B. Māršam un visiem mums: „[Priecājieties] savā sirdī un [līksmojieties], jo [jūsu] misijas stunda ir pienākusi.” Jēzus Kristus Vārdā, āmen.