Sirsnīgi ziedosim visu
Ja mēs vēlamies, lai Glābējs celtu mūs augšup uz debesīm, tad sekošanā Viņam un Viņa evaņģēlijam mēs nedrīkstam samierināties ar paviršu vai gadījuma rakstura apņēmību.
Viņam pienestais upuris
Tikai dažas dienas pirms Jēzus Kristus atdeva par mums Savu dzīvību, Viņš atradās Jeruzālemes templī, kur vēroja ļaudis, kuri meta ziedojumus tempļa šķirstā. „Daudz bagātu iemeta daudz”, taču tad garām gāja kāda nabaga atraitne „un iemeta divi artavas”. Tā bija tik niecīga summa, ka par to diez vai būtu vērts veikt pierakstu.
Un tomēr šis šķietami maznozīmīgais ziedojums piesaistīja Glābēja uzmanību. Patiesībā tas atstāja uz Viņu tik dziļu iespaidu, ka „Viņš pieaicināja Savus mācekļus un tiem sacīja: „Patiesi Es jums saku: šī nabaga atraitne vairāk ir iemetusi nekā visi, kas ziedojumus šķirstā ir metuši.
Jo visi no savas pārpilnības ir metuši; bet šī no savas nabadzības ir iemetusi visu, kas tai bija, visu savu [iztiku].”1
Ar šo vienkāršo novērojumu Glābējs mums mācīja to, kā ļaužu pienestie upuri tiek vērtēti Viņa valstībā, un tas visai lielā mērā atšķiras no mums ierastā vērtējuma. Tā Kunga skatījumā ziedojuma vērtība tiek mērīta nevis pēc tā, cik iespaidīgs ir šķirstā iemestā ziedojuma apmērs, bet gan pēc tā, cik lielā mērā tas iespaido paša ziedotāja sirdi.
Uzslavējot šo taisnīgo atraitni, Glābējs atklāja mums standartu, pēc kura mēs varam izvērtēt savu māceklību visās tās daudzveidīgajās izpausmēs. Jēzus mācīja, ka, neatkarīgi no tā, vai mūsu upuris ir ievērojams vai niecīgs, mums it visos gadījumos ir sirsnīgi jāziedo viss, kas mums ir.
Šis princips atbalsojas Mormona Grāmatas pravieša Amalekija dedzīgajā lūgumā: „[Nāciet] pie Kristus, kas ir Israēla Svētais, un [saņemiet] no Viņa glābšanu un Viņa augšāmcelšanās spēku. Jā, nāciet pie Viņa un upurējiet visu savu dvēseli kā upuri Viņam.”2
Bet kā gan tas ir iespējams? Daudziem no mums šāds dvēseliski pilnīgs apņēmības standarts šķiet nesasniedzams. Mums jau tā ir tik maz laika, ko veltīt tam visam. Kā lai mēs līdzsvaroti apmierinām daudzās dzīves prasības, vienlaikus īstenojot savu vēlmi — upurēt Tam Kungam visu savu dvēseli?
Var gadīties, ka šo izaicinājumu rada mūsu uzskats, ka līdzsvars ir panākams caur vienlīdzīgu laika sadalījumu savstarpēji konkurējošu interešu īstenošanai. Šādā skatījumā mūsu apņēmīgā sekošana Jēzum Kristum ir tikai viens no daudziem uzdevumiem, kas jāiekļauj savā pārpildītajā dienaskārtībā. Taču, iespējams, pastāv vēl viens veids, kā uz to paraudzīties.
Līdzsvara noturēšana — līdzīgi kā braucienā ar velosipēdu
Mums ar sievu Herieti ļoti patīk doties kopīgos izbraucienos ar velosipēdu. Tas ir brīnišķīgs veids, kā nedaudz izkustēties, pavadot laiku kopā. Dodoties šajos izbraucienos (un es cenšos pārlieku neaizelsties), mēs baudām skaistos apkārtnes skatus un pat iesaistāmies tīkamās sarunās. Mums tikai pa retam nākas pievērst uzmanību līdzsvara saglabāšanai uz saviem velosipēdiem. Mēs esam braukuši ar divriteni pietiekami ilgi, lai par to vairs pat neaizdomātos, — mums tas ir kļuvis par kaut ko ierastu un dabisku.
Taču ikreiz, kad es redzu, kā cilvēks sāk mācīties braukt ar velosipēdu, tas man atgādina, ka noturēt līdzsvaru uz šiem diviem šaurajiem riteņiem nav nemaz tik viegli. Tas prasa laiku. Tas prasa vingrināšanos. Tas prasa pacietību. Dažkārt tas prasa pat pāris kritienus.
Vairumā gadījumu tie, kam izdodas noturēt līdzsvaru uz velosipēda, ir ņēmuši vērā šos būtiskos ieteikumus:
Neskaties uz savām kājām.
Skaties uz priekšu.
Pievērs skatu priekšā esošajam ceļam. Pievērsies savam galamērķim. Un turpini mīt pedāļus. Lai noturētu līdzsvaru, pats galvenais ir virzīties uz priekšu.
Līdzīgi principi ir attiecināmi arī uz mūsu dzīves līdzsvarošanu, esot Jēzus Kristus mācekļiem. Tajā, kā sadalīt savu laiku un enerģiju daudzu būtisku uzdevumu veikšanai, katrs cilvēks dažādos dzīves periodos var izmantot atšķirīgu pieeju. Tomēr mūsu visu vienotais, visaptverošais mērķis ir sekošana mūsu Skolotāja, Jēzus Kristus, ceļam, lai atgrieztos mūsu mīļotā Debesu Tēva klātbūtnē. Tam ir jāturpina būt par mūsu nemainīgo un pastāvīgo mērķi — lai arī kas mēs būtu un lai arī kas notiktu mūsu dzīvē.3
Cēlējspēks — līdzīgi kā lidojumā ar lidmašīnu
Tiem, kuri ir kaislīgi velobraucēji, māceklības pielīdzināšana braukšanai ar velosipēdu varētu šķist lietderīgs salīdzinājums. Attiecībā uz tiem, kuri tādi nav, es saku — neraizējieties! Man ir vēl kāds salīdzinājums, ko, esmu pārliecināts, varēs uz sevi attiecināt ikviens vīrietis, sieviete un bērns.
Māceklību, tāpat kā lielāko daļu mūsu dzīves jomu, var pielīdzināt arī lidojumam ar lidmašīnu.
Vai jūs kādreiz esat aizdomājušies, cik tas ir apbrīnojami, ka milzīga pasažieru lidmašīna tik tiešām spēj atrauties no zemes un lidot? Kas ir tas spēks, kas notur šīs eleganti planējošās, lidojošās mašīnas debesīs, šķērsojot okeānus un kontinentus?
Vienkārši izsakoties, lidaparāts lido tikai tad, kad gar tā spārniem plūst gaiss. Šīs kustības rezultātā radušās gaisa spiediena izmaiņas ļauj lidmašīnai pacelties. Un kā panākt to, lai gar spārniem plūstu pietiekami daudz gaisa, radot cēlējspēku? Atbilde ir rodama taisnvirziena kustībā.
Lidmašīna nevar uzņemt augstumu, paliekot uz skrejceļa. Pat vējainā dienā pacelšanās notiek tikai tad, ja lidmašīna virzās uz priekšu ar pietiekamu jaudu, lai pretdarbotos to aizturošajiem spēkiem.
Tāpat kā kustības inerce palīdz noturēt līdzsvaru uz velosipēda, taisnvirziena kustība palīdz lidaparātam pārvarēt gravitācijas spēku un vilkmi.
Ko tas nozīmē mums — Jēzus Kristus mācekļiem? Tas nozīmē: ja mēs vēlamies līdzsvarot savu dzīvi un ja mēs vēlamies, lai Glābējs celtu mūs augšup uz debesīm, tad sekošanā Viņam un Viņa evaņģēlijam mēs nedrīkstam samierināties ar paviršu vai gadījuma rakstura apņēmību. Mums, tāpat kā atraitnei Jeruzālemē, ir jāupurē Viņam visa sava dvēsele. Var gadīties, ka mūsu upuris būs neliels, taču tam ir jātiek pienestam no visas mūsu sirds un dvēseles.
Būt Jēzus Kristus māceklim — tas nav tikai viens no daudziem uzdevumiem, kas mums jāpaveic. Glābējs ir motivējošais spēks itin visā, ko mēs darām. Viņš nav atpūtas brīža pieturvieta mūsu ceļojumā. Viņš nav pa retam baudāms, gleznains blakusceļš vai pat ievērojamākais apskates objekts. Viņš ir „ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva, kā vien caur [Jēzu Kristu]”4. Tāds ir šis Ceļš un mūsu augstākais galamērķis.
Līdzsvars un cēlējspēks ir iegūstams, „[virzoties] uz priekšu ar nelokāmību Kristū, esot ar pilnīgu cerības spožumu un ar mīlestību uz Dievu un uz visiem cilvēkiem”5.
Upuris un ziedošanās
Un kā tad ar visiem tiem uzdevumiem un pienākumiem, kas tik lielā mērā pārpilda mūsu dzīvi? Laika pavadīšana ar mīļajiem, skolas apmeklēšana vai profesionālas apmācības, iztikas pelnīšana, gādāšana par ģimeni, kalpošana vietējai sabiedrībai — kā lai to visu iekļauj mūsu dzīvē? Glābējs mums apliecina:
„Jo jūsu Debesu Tēvs zina, ka jums vajag visas šīs lietas.
Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un Viņa taisnības, un tad jums visas šīs lietas taps piemestas.”6
Tomēr tas nebūt nenozīmē, ka tas ir viegli7. Tas prasa gan upurus, gan ziedošanos.
Tas prasa atteikšanos no dažām lietām, lai pilnveidotos citos aspektos.
Upuris un ziedošanās ir divi no debesu likumiem, ko mēs solām ievērot, stājoties derībās svētajā templī. Lai gan abi šie likumi ir līdzīgi, tie nav identiski. Upurēt nozīmē — atteikties no kaut kā par labu kaut kam vērtīgākam. Senatnē Dieva ļaudis upurēja pirmdzimtos no saviem ganāmpulkiem par godu gaidāmā Mesijas atnākšanai. Visā cilvēces vēsturē uzticīgi svētie Glābēja dēļ ir upurējuši savas personīgās vēlmes, ērtības un pat savu dzīvību.
Mums katram ir kādas lietas — gan lielas, gan mazas —, ko ir nepieciešams upurēt, lai vēl lielākā mērā sekotu Jēzum Kristum8. Mūsu upuri parāda to, ko mēs patiesībā uzskatām par vērtību. Upuri ir svēti, un Tas Kungs tos godā9.
Ziedošana atšķiras no upurēšanas vismaz vienā būtiskā aspektā. Pienesot kādu ziedojumu, mēs neatstājam to sadedzināšanai uz altāra. Tā vietā mēs liekam to lietā, kalpojot Tam Kungam. Mēs iesvētām to Viņa un Viņa svēto mērķu īstenošanas labā10. Mēs pieņemam tos talantus, ar ko Tas kungs mūs ir svētījis, un cenšamies tos attīstīt un vairot, lai vēl lielākā mērā palīdzētu Tā Kunga valstības celšanā11.
Tikai pavisam nedaudziem no mums kādudien tiks prasīts Glābēja dēļ upurēt savu dzīvību. Taču mēs visi esam aicināti ziedot Viņam savu dzīvi.
Vienots darbs, vienots prieks, vienots mērķis
Ja mēs cenšamies padarīt savu dzīvi šķīstāku un pievērsties Kristum katrā savā domā12, viss pārējais nostājas savās vietās. Dzīve vairs nešķiet kā garš, atsevišķu centienu saraksts, ko noturēt trauslā līdzsvarā.
Ar laiku tas viss kļūst par vienotu darbu.
Vienotu prieku.
Vienotu, svētu mērķi.
Tas ir darbs, kurā mēs mīlam Dievu un kalpojam Viņam. Kurā mēs mīlam Dieva bērnus un kalpojam viņiem13.
Ja, raugoties uz savu dzīvi, mēs redzam simtiem darāmo darbu, mūs pārņem nomāktība. Ja mēs raugāmies uz to kā uz vienotu darbu, kurā mēs mīlam Dievu un kalpojam Viņam un Viņa bērniem simtiem dažādos veidos, mēs varam veikt to visu ar prieku.
Tas ir tas veids, kā mēs upurējam visu savu dvēseli, — upurējot visu, kas liedz mums virzīties uz priekšu, un ziedojot visu pārējo Tam Kungam un Viņa mērķu īstenošanai.
Iedrošinājuma vārdi un liecība
Mani dārgie brāļi un māsas, un mani dārgie draugi, būs tādi brīži, kad jūs vēlēsieties, kaut varētu darīt vairāk. Jūsu mīlošais Debesu Tēvs zina jūsu sirds vēlmes. Viņš zina, ka jūs nespējat paveikt visu, ko vēlētos paveikt jūsu sirds. Taču jūs varat mīlēt Dievu un kalpot Viņam. Jūs varat darīt labāko, ko spējat, lai ievērotu Viņa baušļus. Jūs varat mīlēt Dieva bērnus un kalpot viņiem. Un jūsu centieni šķīsta jūsu sirdi un sagatavo jūs godības pilnai nākamībai.
Šķiet, ka tieši to bija sapratusi atraitne pie tempļa ziedojumu šķirsta. Viņa nešaubīgi zināja, ka viņas upuris nevairos Israēla tautas bagātības, taču tas varēja mainīt un svētīt viņu pašu, jo, kaut arī niecīgs, šis upuris bija viss, kas viņai bija.
Tā nu, mani dārgie draugi un mīļotie biedri Jēzus Kristus māceklībā, „[nepiekusīsim], labu darīdami, jo [mēs ieliekam] liela darba pamatu”! Un no mazām lietām radīsies „tas, kas ir liels”14.
Es liecinu, ka tā ir patiesība, tāpat kā es liecinu, ka Jēzus Kristus ir mūsu Skolotājs, mūsu Pestītājs un mūsu vienīgais Atpakaļceļš pie mūsu mīļotā Tēva Debesīs. Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.