Ar apbrīnu raugoties uz Kristu un Viņa evaņģēliju
Kaut atmiņas par to, ko mūsu acis ir redzējušas un sirdis sajutušas, varētu vairot mūsu apbrīnu par Glābēja Izpirkšanas upuri.
Man ir kāds dārgs draugs — izcils, pensionēts universitātes profesors, daudzu darbu autors un, galvenokārt, Jēzus Kristus māceklis. Viņš desmitiem reižu ir apmeklējis Svēto Zemi, piedaloties konferencēs, vadot akadēmiskos pētījumus un ekskursijas. Saskaņā ar viņa teikto, katru reizi, kad viņš apmeklē zemi, pa kuru staigāja Jēzus, viņš ir apbrīnas pārņemts, jo noteikti uzzina kaut ko jaunu, pārsteidzošu un aizraujošu par Glābēju, Viņa laicīgo kalpošanu un Viņa mīļo dzimteni. Apbrīna, kādu mans draugs izrāda, runājot par visu, ko viņš ir iemācījies Svētajā Zemē, ir aizraujoša, un šī apbrīna ir bijis būtisks pamats viņa lieliskajiem sasniegumiem un akadēmiskajam darbam viņa dzīvē.
Klausoties viņa pieredzēs un sajūtot viņa degsmi, es esmu prātojis, cik gan ļoti mēs varam un mums vajadzētu, tā teikt, garīgi apbrīnot Jēzus Kristus evaņģēliju un to, kā tas var mainīt mūsu māceklības un dzīves ceļu pretī mūžīgajai dzīvei. Šī apbrīna, uz ko es atsaucos, ir saviļņojoša sajūta — godbijība vai izbrīns, kas ir pazīstams visiem tiem, kuri pilnībā balstās uz Glābēju un Viņa mācībām un pazemīgi atzīst Viņa klātesamību savā dzīvē. Šāda apbrīna, ko iedvesmo Svētā Gara ietekme, veicina pacilātību, kas ļauj priekpilni dzīvot saskaņā ar Kristus doktrīnu1.
Svētajos Rakstos ir ietverti vairāki piemēri attiecībā uz to, kā šī sajūta tiek izpausta. Piemēram, pravietis Jesaja izrādīja savu dziļo pateicību Tam Kungam, lielā priekā līksmojot par Viņu2. Tie, kuri dzirdēja Jēzu sludinām Kapernaumas sinagogā, bija izbrīnīti par Viņa mācību un spēku, ar kādu Viņš mācīja3. Šī pati sajūta pārņēma jaunā Džozefa Smita sirdi, kad viņš Bībelē izlasīja Jēkaba vēstules pirmo nodaļu, kas viņu mudināja lūgt gudrību no Dieva4.
Mani brāļi un māsas, kad mēs patiesi apbrīnojam Jēzu Kristu un Viņa evaņģēliju, mēs kļūstam laimīgāki, ar lielāku degsmi veicam Dieva darbu un saredzam Tā Kunga roku itin visā. Turklāt mēs apgūstam Dieva vārdu daudz jēgpilnāk, lūdzam daudz apzinātāk, pielūdzam daudz godbijīgāk un kalpojam Dieva valstībā daudz uzcītīgāk. Visas šīs darbības veicina biežāku Svētā Gara klātbūtni mūsu dzīvē5. Tādējādi mūsu liecība par Glābēju un Viņa evaņģēliju tiek stiprināta, Kristus turpina dzīvot mūsos6, un mēs dzīvojam, „sakņodamies Viņā, augdami Viņā, stipri kļūdami ticībā, … pāri plūzdami savā pateicībā”7. Šādi dzīvojot, mēs kļūstam garīgi izturīgāki un aizsargātāki no iekrišanas garīgās apātijas slazdos.
Tādai apātijai ir raksturīgs pakāpenisks aizrautības zudums, kas neļauj pilnībā iesaistīties Tā Kunga evaņģēlijā. Tā parasti sākas ar sajūtām, ka esam jau guvuši visas nepieciešamās zināšanas un svētības mūsu laimei šajā dzīvē. Šāda pašapmierinātība, maigi izsakoties, liek mums uztvert evaņģēlija dāvanas par pašsaprotamām, un no tā brīža mēs riskējam atstāt novārtā gan mūsu pastāvīgo iedziļināšanos Jēzus Kristus evaņģēlija būtībā8, gan mūsu noslēgtajās derībās. Līdz ar to mēs pakāpeniski attālināmies no Tā Kunga, vājinot spēju „Viņu klausīt”9 un kļūstot vienaldzīgi un nejūtīgi pret Viņa darba diženumu. Mūsu prātā un sirdī var ienākt šaubas par patiesību, ko jau esam saņēmuši, padarot mūs neaizsargātus pret ienaidnieka kārdinājumiem10.
Mācītājs Eidens Vilsons Tozers, pazīstams rakstnieks un drosmīgs kristietis, rakstīja: „Pašapmierinātība ir garīgās izaugsmes nāvējošs ienaidnieks.”11 Vai tieši tas nenotika ar Nefija tautu neilgi pēc Kristus dzimšanas? Viņi „sāka aizvien mazāk un mazāk brīnīties par zīmēm un brīnumdarbiem no debesīm”, apšaubot visu to, „ko viņi bija dzirdējuši un redzējuši”. Tādējādi Sātans „padarīja aklas viņu acis un noveda tos pie uzskata, ka Kristus mācība ir ģeķīga un tukša lieta”12.
Mani mīļie brāļi un māsas, Savā pilnīgajā un bezgalīgajā mīlestībā un zinot, kāda ir mūsu cilvēciskā daba13, Glābējs ir nodrošinājis veidu, pateicoties kam mēs varam izvairīties no iekrišanas garīgās apātijas slazdā. Glābēja aicinājums mums sniedz plašāku redzējumu, īpaši ņemot vērā sarežģīto pasauli, kurā mēs dzīvojam: „Mācies no Manis un klausies Manos vārdos; staigā Mana Gara lēnprātībā, un tev būs miers Manī.”14 Pieņemot šo Glābēja aicinājumu, mēs izrādām pazemību, vēlmi tikt mācītiem un cerību kļūt tādiem, kāds ir Viņš15. Šis aicinājums sevī ietver arī kalpošanu Viņam un Dieva bērniem „ar visu [mūsu] sirdi, spēku, prātu un izturību”16. Šajā ceļojumā mūsu centienu pamatā, protams, ir divi augstākie baušļi — mīlēt To Kungu, savu Dievu, un mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu17.
Šī rīcība ir daļa no Jēzus dievišķā rakstura, kas bija redzama it visā, ko Viņš darīja Savas laicīgās kalpošanas laikā18. Tāpēc, kad mēs apzināti un patiesi veltām sevi tam, lai raudzītos uz Viņu un mācītos no Viņa pilnīgā piemēra19, mēs Viņu labāk iepazīstam. Pieaug mūsu degsme un vēlme iekļaut savā dzīvē augstāko dzīves standartu attiecībā uz to, kā mums vajadzētu dzīvot, kādu piemēru rādīt un kurus baušļus ievērot. Mēs iegūstam arī papildu izpratni, gudrību, dievišķas raksturiezīmes, kā arī piemīlību pie Dieva un saviem tuvākajiem20. Es jums varu galvot, ka mūsu spēja sajust Glābēja ietekmi un mīlestību mūsu dzīvē kļūst lielāka, vairojot mūsu ticību, vēlmi rīkoties taisnīgi un motivāciju kalpot Viņam un citiem21. Turklāt mūsu pateicība par laicīgās dzīves svētībām un izaicinājumiem stiprinās mūsu patieso pielūgsmi un kļūs par daļu no tās22.
Mani dārgie draugi, tas viss pastiprina mūsu garīgo spēju — apbrīnot evaņģēliju — un mudina mūs ar prieku ievērot derības, ko noslēdzam ar To Kungu, — pat mūsu piedzīvoto pārbaudījumu un izaicinājumu laikā. Lai tas notiktu, mums, protams, ticībā un ar patiesu nolūku ir jāgremdējas Glābēja mācībās23, cenšoties iekļaut Viņa īpašības mūsu personībā24. Turklāt mums ir jātuvojas Viņam caur grēku nožēlu25, tiecoties pēc Viņa piedošanas un atpestīšanas spēka mūsu dzīvē un ievērojot Viņa baušļus. Tas Kungs apsolīja, ka Viņš darīs līdzenas mūsu takas, ja mēs paļausimies uz Viņu no visas sirds, atzīstot Viņu visos mūsu ceļos un nepaļaujoties uz sava prāta gudrību26.
Kāds vīrietis, vārdā Vess, kuru es nesen satiku un kurš šodien apmeklē konferenci, pieņēma Kristus aicinājumu mācīties par Viņu un Viņa evaņģēliju un sāka izjust apbrīnu par Viņa mīlestību pēc 27 gadu ilgas nošķirtības no derību takas. Viņš man pastāstīja, ka vienu dienu vietnē Facebook ar viņu sazinājās kāds misionārs, elders Džounss, kurš uz laiku bija norīkots Vesa apgabalā pirms došanās uz sākotnēji norīkoto misiju Panamā. Kad elders Džounss uzgāja Vesa profilu, pat nezinot, ka viņš jau ir Baznīcas loceklis, viņš sajuta Svētā Gara vadību un zināja, ka viņam nekavējoties ar viņu ir jāsazinās. Viņš tūlīt pat rīkojās saskaņā ar šo pamudinājumu. Vess bija pārsteigts par šo negaidīto ziņu un sāka apzināties, ka Tas Kungs par viņu zina, neskatoties uz to, ka viņš atradās tālu no derību ceļa.
No tā brīža Vess sāka bieži sazināties ar misionāriem. Elders Džounss un viņa pārinieks katru nedēļu viņam kalpoja un sniedza garīgus vēstījumus, kas palīdzēja Vesam atgūt apbrīnu pret Glābēju un Viņa evaņģēliju. Tas no jauna viņā iekveldināja liecības liesmu par patiesību un Glābēja mīlestību pret viņu. Vess sajuta Mierinātāja sniegto mieru un ieguva nepieciešamo spēku, lai atgrieztos ganāmpulkā. Viņš man pastāstīja, ka šī pieredze viņu garīgi un emocionāli atdzīvināja un palīdzēja tikt vaļā no rūgtuma, kas gadu gaitā bija uzkrājies smago pārdzīvojumu dēļ.
Saskaņā ar mana dziļdomīgā drauga, profesora, kuru pieminēju iepriekš, novērojumiem, mēs vienmēr varam uzzināt kaut ko brīnišķīgu un apbrīnas vērtu par Jēzu Kristu un Viņa evaņģēliju27. Tas Kungs ir devis brīnišķīgus apsolījumus, ko saņem visi tie, tostarp mēs, kuri cenšas no Viņa mācīties un iedzīvināt Viņa vārdus savā dzīvē. Ēnoham Viņš teica: „Lūk, Mans Gars ir uz tevis, tādēļ visus tavus vārdus Es attaisnošu; un kalni atkāpsies tavā priekšā, un upes novirzīsies no savas gultnes; un tu paliksi Manī un Es tevī.”28 Caur Savu kalpu, ķēniņu Benjamīnu, Viņš paziņoja: „Jūs tiksit saukti par Kristus bērniem, Viņa dēliem un Viņa meitām, jo lūk, šai dienā Viņš garīgi ir dzemdinājis jūs; jo jūs sakāt, ka jūsu sirdis ir izmainījušās caur ticību Viņa Vārdam; tādēļ jūs esat dzimuši no Viņa un kļuvuši par Viņa dēliem un Viņa meitām.”29
Tāpēc, ja mēs patiesi un pastāvīgi centīsimies mācīties par Glābēju un sekot Viņa piemēram, es jums apsolu Viņa Vārdā, ka Viņa dievišķās īpašības tiks ierakstītas mūsu prātā un sirdī30 un mēs kļūsim līdzīgāki Viņam un staigāsim ar Viņu31.
Mani mīļotie brāļi un māsas, es lūdzu par to, lai mēs vienmēr ar apbrīnu raudzītos uz Jēzu Kristu un Viņa pilnīgo, bezgalīgo un nevainojamo mīlestību. Kaut atmiņas par to, ko mūsu acis ir redzējušas un sirdis sajutušas, varētu vairot mūsu apbrīnu par Glābēja Izpirkšanas upuri, kas var dziedināt mūsu garīgās un emocionālās brūces un palīdzēt mums Viņam tuvoties. Kaut mēs varētu apbrīnot lieliskos apsolījumus, ko Tēvs tur Savās rokās un ir sagatavojis uzticīgajiem.
„Valstība ir jūsu, un tās svētības ir jūsu, un mūžības bagātības ir jūsu.
Un tas, kurš pieņem visu ar pateicību, tiks darīts godības pilns.”32
Jēzus ir pasaules Pestītājs, un šī ir Viņa Baznīca. Par šo visu es liecinu apbrīnojamā, svētā un cildenā Glābēja Jēzus Kristus Vārdā, āmen.