Mīliet, dalieties un aiciniet
Mīlot, daloties un aicinot, mēs piedalāmies tanī dižajā un godības pilnajā darbā, kas sagatavo Zemi Mesijas atgriešanās laikam.
Brīdi kopā iztēlosimies, ka mēs stāvam Galilejas kalnā un pieredzam brīnumaino un godības pilno mirkli, kad augšāmceltais Glābējs apmeklē Savus mācekļus. Cik gan apbrīnojama šķiet doma, ka mēs būtu personīgi dzirdējuši vārdus, kuros Viņš ar tiem dalījās, Viņa svētsvinīgo aicinājumu: „Eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā.”1 Šie vārdi noteikti spēcinātu, iedvesmotu un aizkustinātu ikvienu no mums, kā tas notika ar Viņa apustuļiem. Patiesi, viņi veltīja visu savu atlikušo dzīvi vienīgi šim aicinājumam.
Interesanti, ka Jēzus vārdiem dedzīgi atsaucās ne tikai apustuļi. Agrīnās Baznīcas locekļi — sākot ar jaunākajiem un beidzot ar pieredzējušākajiem — iesaistījās Glābēja dižajā uzdevumā, daloties evaņģēlija labajā vēstī ar viņu satiktajiem un iepazītajiem cilvēkiem. Viņu apņemšanās dalīties savā liecībā par Jēzu Kristu sekmēja Viņa jaundibinātās Baznīcas straujo izaugsmi2.
Arī mēs, būdami Kristus mācekļi, šobrīd tiekam aicināti pildīt Viņa uzdevumu tikpat lielā mērā, kā tad, ja atrastos Galilejas kalnā, kad Viņš to pasludināja pirmo reizi. Šī uzdevuma izpilde no jauna atsākās 1830. gadā, kad Džozefs Smits iesvētīja savu brāli Samuēlu par agrīno dienu Jēzus Kristus Baznīcas misionāru3. Kopš tā laika vairāk nekā 1,5 miljoni misionāru ir devušies pasaulē, mācot visas tautas un kristot tos, kuri pieņem atjaunotā evaņģēlija prieka vēsti.
Tā ir mūsu doktrīna. Mūsu kvēlākā apņemšanās.
Mēs visi, sākot ar mūsu vismazākajiem bērniņiem līdz pat visvecākajiem mūsu vidū, ilgojamies pēc brīža, kad varēsim uzklausīt Glābēja aicinājumu un dalīties evaņģēlijā ar pasaules tautām. Es esmu pārliecināts, ka jūs, jaunie vīrieši un jaunās sievietes, vakar jutāties līdzīgi, kad mūsu pravietis izteica savu iedrošinošo aicinājumu, lūdzot jūs sagatavoties pilna laika kalpošanai misijā, tāpat kā to darīja Glābējs, aicinādams Savus apustuļus.
Tāpat kā sprinta skrējēji starta blokos, arī mēs ar nepacietību gaidām oficiālo, ar pravieša parakstu apstiprināto aicinājumu, kas dod signālu skrējiena uzsākšanai. Šī vēlme ir cēla un iedvesmojoša, taču padomāsim par šādu jautājumu: kā būtu, ja mēs visi sāktu jau tagad?
Jūs varētu jautāt: „Kā gan es varu būt misionārs, ja man nav vārda nozīmītes?” Vai arī mēs sev sakām: „Šī darba veikšanai tiek iesvētīti pilnlaika misionāri. Es vēlētos palīdzēt, bet varbūt vēlāk, kad dzīve kļūs nedaudz mierīgāka.”
Brāļi un māsas, viss ir daudz vienkāršāk! Par laimi, Glābēja dižo uzdevumu var paveikt, izmantojot vienkāršus, viegli saprotamus principus, kas mums katram ir mācīti jau kopš bērnības: mīlēt, dalīties un aicināt.
Mīliet
Pirmais, ko mēs varam darīt, ir mīlēt tā, kā mīlēja Kristus.
Mūsu sirdis nomāc līdzcilvēku ciešanas un spriedze, ko mēs šajos nemierpilnajos laikos pieredzam visā pasaulē. Tomēr mūs var arī iedvesmot tas līdzjūtības un humānisma uzplūds, ko cilvēki ir apliecinājuši it visur, pūloties palīdzēt atstumtajiem — tiem, kuri ir bijuši spiesti atstāj savas mājas, kuri ir nošķirti no savām ģimenēm vai piedzīvo cita veida bēdas un izmisumu.
Nesen ziņu avoti vēstīja, kā daudzas mātes Polijā, raizējoties par izmisušajām bēgļu ģimenēm, uz dzelzceļa stacijas perona glītā rindā atstāja pilnībā aprīkotus ratiņus, kas bija sagatavoti un gaidīja bēgļu mātes un bērnus, kam tie pēc izkāpšanas no vilciena būtu nepieciešami robežas šķērsošanai. Mūsu Debesu Tēvs pavisam noteikti smaida, raugoties uz šādiem nesavtīgiem žēlsirdības darbiem, jo, nesot cits cita slogus, mēs „[piepildām] Kristus likumu”4.
Ikreiz, kad mēs izrādām kristīgu mīlestību mūsu tuvākajiem, mēs sludinām evaņģēliju — pat tad, ja mēs nepasakām nevienu vārdu.
Mīlestība pret citiem ir otrā augstākā baušļa — mīlēt savu tuvāko — pārliecinošā izpausme5; tā parāda to, kā mūsos darbojas Svētais Gars, bagātinot mūsu dvēseles. Izrādot citiem kristīgu mīlestību, mēs varam mudināt tos, kuri redz mūsu labos darbus, „[godāt mūsu] Tēvu, kas ir debesīs”6.
Mums tas ir jādara, negaidot nekādu atmaksu.
Mēs, protams, ceram, ka viņi pieņems mūsu mīlestību un mūsu vēstījumu, kaut arī nevaram kontrolēt to, kā viņi izturēsies.
Taču mēs noteikti varam kontrolēt to, ko mēs darām un kādi esam.
Caur kristīgo mīlestību pret apkārtējiem mēs sludinām Kristus evaņģēlija brīnišķīgās, dzīvi pārveidojošās vērtības un sniedzam būtisku ieguldījumu Viņa dižā uzdevuma izpildē.
Dalieties
Otrais, ko mēs varam darīt, ir dalīties.
Pirmajos Covid–19 pandēmijas mēnešos brālis Visans no Taizemes sajuta pamudinājumu dalīties savās izjūtās un iespaidos par Mormona Grāmatas studiju laikā apgūto savos sociālajos tīklos. Kādā īpaši personīga rakstura ierakstā viņš dalījās stāstā par diviem Mormona Grāmatas misionāriem — Almu un Amuleku.
Šis ieraksts aizkustināja viņa brāli Vinaju, kuram jau bija noteikta reliģiskā pārliecība, un viņš negaidīti pajautāja: „Vai es varu dabūt šo grāmatu taju valodā?”
Visans rīkojās gudri un parūpējās, lai Mormona Grāmatas eksemplāru viņa brālim nogādātu divas māsas misionāres, kuras sāka viņu mācīt.
Visans pievienojās viņu tiešsaistes nodarbībām, kuru laikā viņš dalījās savās izjūtās par Mormona Grāmatu. Vinajs iemācījās lūgt un studēt, apņēmīgi tiecoties izzināt patiesību, lai spētu to atzīt un pieņemt. Pēc dažiem mēnešiem Vinajs tika kristīts.
Visans vēlāk teica: „Mums ir pienākums būt darbarīkiem Dieva rokās, un mums vienmēr jābūt gataviem, lai Viņš varētu veikt caur mums Savu darbu, darot to Savā veidā.” Viņu ģimenē notika brīnums, vienkārši pateicoties tam, ka Visans ierasti un dabiski dalījās evaņģēlijā.
Mēs visi ar kaut ko dalāmies. Mēs to darām bieži. Mēs stāstām, kuras filmas un kāds ēdiens mums ir iepaticies, ko smieklīgu esam redzējuši, kādas vietas apmeklējuši, kādi mākslas darbi mūs ir iespaidojuši un kādi citāti mūs ir iedvesmojuši.
Kā mēs šim sarakstam ar lietām, kurās jau dalāmies, varētu pievienot to, kas mums patīk Jēzus Kristus evaņģēlijā?
Elders Dīters F. Uhtdorfs paskaidroja: „Ja kāds apvaicājas, kā jums ir gājis nedēļas nogalē, nevilcinieties pastāstīt par baznīcā pieredzēto. Pastāstiet par mazajiem bērniņiem, kuri, iznākot draudzes priekšā, enerģiski dziedāja par saviem centieniem līdzināties Jēzum. Pastāstiet par jauniešu pulciņu, kuri atvēlēja laiku tam, lai palīdzētu vecajiem ļaudīm pansionātos apkopot viņu atmiņu stāstus.”7
Dalīšanās evaņģēlijā nenozīmē tā „pārdošanu”. Jums nav jāraksta sprediķis vai jālabo kāda cilvēka nepareizie uzskati.
Dievs nevēlas, lai, veicot misionāru darbu, jūs kļūtu par Viņa kārtības uzraugiem. Taču Viņš lūdz, lai jūs kļūtu par Viņa vēstījuma paudējiem.
Daloties ar citiem savā pozitīvajā pieredzē ar evaņģēliju, mēs piedalāmies Glābēja dižā uzdevuma izpildē.
Aiciniet
Trešais, ko jūs varat darīt, ir aicināt.
Māsa Meira ir jaunpievērsta Baznīcas locekle no Ekvadoras. Viņas prieks par evaņģēliju strauji pieauga tūlīt pēc kristībām, kad viņa, izmantojot savus sociālo tīklu profilus, aicināja draugus un tuviniekus iepazīt evaņģēliju. Daudzi ģimenes locekļi un draugi, kuri redzēja viņas ierakstus, uzdeva viņai jautājumus. Meira ar viņiem sazinājās, bieži aicinot viņus uz savām mājām, lai kopīgi tiktos ar misionāriem.
Meiras vecāki, brāļi un māsas, tante, divas māsīcas un vairāki draugi tika kristīti, patiecoties viņas drosmīgajiem aicinājumiem: „nākt un ieraudzīt”, „nākt un kalpot” un „nākt un būt piederīgiem”. Pateicoties viņas ierastajiem un dabiskajiem aicinājumiem, vairāk nekā 20 cilvēku ir pieņēmuši aicinājumu kristīties, kļūstot par Jēzus Kristus Baznīcas locekļiem. Tas notika tāpēc, ka māsa Meira vienkārši aicināja citus izjust to prieku, ko viņa ir izjutusi, būdama Baznīcas locekle.
Mēs varam izteikt citiem simtiem dažādu aicinājumu. Mēs varam aicināt citus „nākt un ieraudzīt”, kas notiek Svētā Vakarēdiena dievkalpojumā, draudzes pasākumā vai tiešsaistes video, kurā tiek izskaidrots Jēzus Kristus evaņģēlijs. „Nākt un ieraudzīt” var izpausties aicinājumā izlasīt Mormona Grāmatu vai apmeklēt templi atvērto durvju dienā pirms tā iesvētīšanas. Dažreiz šis aicinājums ir kas tāds, ko mēs vēršam uz sevi, — aicinājums, ko izsakām paši sev, lai apzinātos un saredzētu apkārt esošās iespējas un varētu attiecīgi rīkoties.
Mūsu digitālajā laikmetā Baznīcas locekļi bieži vien dalās vēstījumos caur sociālajiem tīkliem. Ir simtiem, ja ne tūkstošiem, uzmundrinošu vēstījumu, kas jums varētu šķist gana vērtīgi, lai ar tiem dalītos. To skaitā ir aicinājumi „nākt un ieraudzīt”, „nākt un kalpot” un „nākt un būt piederīgiem”.
Aicinot citus uzzināt vairāk par Jēzu Kristus evaņģēliju, mēs atsaucamies Glābēja aicinājumam — iesaistīties Viņa uzdevuma veikšanā.
Noslēgums
Mani mīļie brāļi un māsas, šodien mēs runājām par trīs vienkāršām un vieglām darbībām, ko var veikt ikviens. Par to, ko varat paveikt jūs! Iespējams, jūs jau to darāt, pat paši pilnībā to neapzinoties.
Es aicinu jūs apdomāt to, kā jūs varētu mīlēt, dalīties un aicināt. To darot, jūs sajutīsiet ievērojamu prieku, apzinoties, ka esat atsaukušies mūsu mīļotā Glābēja vārdiem.
Es jūs nemudinu iesaistīties kādā jaunā programmā. Jūs esat dzirdējuši šos principus arī agrāk. Šī nav „nākamā svarīgā programma”, kurā Baznīca aicina jūs iesaistīties. Šīs trīs darbības izriet tikai un vienīgi no tā, kas mēs jau esam, būdami Jēzus Kristus mācekļi.
Tam nav vajadzīga ne vārda nozīmīte, ne kāda vēstule.
Tam nav nepieciešams formāls aicinājums.
Šīm trim darbībām kļūstot par dabisku mūsu būtības un mūsu dzīvesveida sastāvdaļu, tās kļūs par automātisku un nepiespiestu patiesas mīlestības izpausmi.
Līdzīgi kā tie Kristus mācekļi, kuri pirms divtūkstoš gadiem pulcējās Galilejā, lai no Viņa mācītos, arī mēs varam pieņemt Glābēja aicinājumu un doties pasaulē, lai sludinātu evaņģēliju.
Mīlot, daloties un aicinot, mēs piedalāmies tanī dižajā un godības pilnajā darbā, kas sagatavo Zemi Mesijas atgriešanās laikam.
Es lūdzu par to, kaut mēs atsauktos Glābēja aicinājumam un censtos iesaistīties Viņa dižā uzdevuma veikšanā, Jēzus Kristus Vārdā, āmen.