Uzvaras lēmums
Tā bija viņas iespēja spēlēt uzvarētāju komandā — kā viņa varētu pateikt nē?
„Piemini sabata dienu, ka tu to svētī” (Mosijas 13:16).
Miranda iesteidzās iekšā pa parādes durvīm, pateicībā, ka karstajā vasaras dienā mājās bija vēsāks nekā ārā. Viņa bija sasvīdusi pēc pēdējās šīs sezonas futbola spēles un saniknota, jo viņas komanda „Teal Turbos” bija zaudējusi. Atkal.
Mamma ienāca istabā, nesdama ūdens pudeli un maisiņu ar pāri palikušajām apelsīna šķēlītēm no spēles. „Tu aizvadīji lielisku spēli. Būt par vārtsargu ir ļoti grūti.”
Miranda spēlēja labi — viņa bija bloķējusi daudzus metienus un spērusi spēcīgāk kā parasti. Taču lielākā daļa pārējo komandas meiteņu nekad agrāk nebija spēlējušas futbolu, un šodien viss bija skaidrs: viņas bija zaudējušas katru šīs sezonas spēli.
„Es tikai vēlos būt komandā, kas laiku pa laikam uzvarētu, saproti mani?” No Mirandas acu kaktiņiem noritēja dažas asaras un uzkrita viņas zili-zaļajam krekliņam. Kad viņa samiedza acis, atskanēja telefona zvans.
Mamma pacēla klausuli un pēc mirkļa teica: „Tas ir tev.”
„Sveiki, Miranda? Te zvana Toms, „Chili Kickers” treneris. Es šodien skatījos tavu spēli. Tu biji lieliska.”
Mirandas sirds sāka dauzīties ātrāk. „Chili Kickers” bija labākā komanda līgā!
„Nākamajā mēnesī mūsu komanda dosies uz reģionālo čempionātu. Tu šodien spēlēji tik labi, ka es vēlos, lai tu dotos kopā ar mums kā rezerves vārtsargs.”
Mirandas sirds gandrīz izlēca no krūtīm. Tā bija viņas iespēja spēlēt uzvarētāju komandā!
„Es labprāt dotos!” Miranda teica. Viņi dažas minūtes pārrunāja nianses, tad viņa nolika klausuli un ieskrēja istabā, lai visu pastāstītu mammai. Viņas kopā sāka pierakstīt treniņu un spēļu datumus ģimenes kalendārā.
Pēkšņi mammas roka sastinga virs viena no kalendāra laukumiem.
„Ak, nē! Miranda, šīs spēles notiek svētdienā. Ņem, paskaties.” Viņa norādīja uz spēļu grafiku un noraizējusies paskatījās uz Mirandu. „Ko, tavuprāt, mums vajadzētu darīt?”
Mirandas sirds pamira, un viņa iekoda lūpā, domājot par iespējām. Mamma varētu ļaut viņai spēlēt, ja viņa palūgtu, taču iedomājoties par spēli svētdienā — un it īpaši par to, ka nevarēs tikt uz baznīcu —, viņai sagriezās vēders. Viņa zināja, ka svētdienas paredzētas iešanai uz baznīcu un Dieva pielūgšanai, un viņa nevarētu to darīt, spēlējot futbolu.
„Es domāju, man vajadzētu viņam atzvanīt un pateikt, ka nevaru spēlēt,” Miranda teica. Viņa ļoti centās neraudāt. Lai gan viņa zināja, ka tas bija pareizais lēmums, bija grūti atteikties no tā, ko viņa tik ļoti vēlējās.
„Un zini, ko es domāju?” mamma teica, cieši apskaujot viņu. „Es domāju, ka tu esi brīnišķīgs bērns.”
Tajā svētdienā, kad Miranda sēdēja Sākumskolā, viņa domāja par labo lēmumu, kuru viņa bija pieņēmusi. Treneris bija pārsteigts, kad Miranda bija piezvanījusi un pateikusi, ka nevar spēlēt futbolu svētdienās. Viņš bija centies likt viņai pārdomāt, taču viņa savu lēmumu nemainīja. Tagad, klausoties Sākumskolas dziesmas un mācības, Miranda pasmaidīja. Mierpilnā sajūta viņas sirdī lika apjaust, ka viņa bija īstajā vietā. Galu galā viņa bija pieņēmusi uzvaras lēmumu.
Breda Tīra ilustrācija