Palīdzības meklēšana
Autore dzīvo Jūtā, ASV.
Bija jau pēc pusnakts, taču Teits zināja, ka ir laiks runāt.
„Debesu Tēvs, tagad lūdzu es, vadi un sargā mani ik dienu” (Children’s Songbook, nr. 19).
Teits gulēja nomodā tumsā, cenšoties aizturēt asaras. Viņš bija lūdzis palīdzību, taču šķita, ka virs viņa nostājies melns mākonis, neļaujot Garam izlauzties cauri.
„Ja nu es nekad neaizmirsīšu to briesmīgo televīzijas raidījumu?” viņš uztraucās.
Pirms dažām dienām viņš bija pabeidzis savu mājas darbu ātrāk un ieslēdzis televizoru. Taču viņš nebija domājis, ka TV ekrānā ieraudzīs ko tādu. Teits bija tik ļoti šokēts, ka aizmirsa izslēgt televizoru tik ātri, kā viņam to vajadzēja izdarīt.
Tas bija negadījums. Viņš nebija domājis skatīties tādas ainas, taču tagad nevarēja tās aizmirst. Dažkārt tās iešāvās viņa prātā skolā stundu vidū, pie pusdienu galda, — pat baznīcā. Tādās reizēs viņš priecājās, ka mamma un tētis nevarēja nolasīt viņa domas. Teita vecāki viņam bija teikuši, lai viņš neskatās uz attēliem, kuros cilvēki ir bez apģērba. Viņš zināja arī, ka viņi grib, lai viņš izvairās no vardarbīgām TV pārraidēm, filmām un video spēlēm.
„Tagad es zinu — kāpēc,” Teits pie sevis nomurmināja.
Teits izkāpa no gultas un no jauna nometās ceļos. Ko vēl viņš varēja darīt?
„Debesu Tēvs,” Teits čukstēja. „Lūdzu, palīdzi man nedomāt par to, ko es redzēju.” Viņš noslaucīja acīs sariesušās asaras un klausījās. Viņa sirds sitās ātrāk. Viņš nodomāja, ka sajuta Gara pamudinājumu, taču tā nebija tā atbilde, kuru viņš gaidīja.
Viņam bija jāpastāsta saviem vecākiem.
„Kāpēc?” Teits brīnījās. Viņš justos kā mazs bērns, ja ieietu savu vecāku istabā nakts vidū. Un pateikt viņiem? Viņš atkal juta apkaunojumu un sliktu dūšu.
Tad viņa prātā iešāvās skaidra doma: Debesu Tēvs vēlas, lai viņš būtu laimīgs. Debesu Tēvs vēlas, lai viņš atkal justu Garu, domātu par labām lietām un būtu godīgs pret savu ģimeni. Viņš īpaši vēlas, lai Teits kļūtu par cienīgu Ārona priesterības nesēju, kad pēc dažiem mēnešiem viņš kļūs 12 gadus vecs. Teits apzinājās: ja viņš neko nedarīs ar redzēto un paturēs to noslēpumā, viņš būs nelaimīgs.
Teits zināja, ka viņam nepieciešama palīdzība, — un Svētais Gars viņam tikko bija pateicis, kur to rast.
Teits paskatījās uz mirgojošajiem pulksteņa cipariem līdzās gultai. Bija aptuveni plkst. 1.00 naktī. Viņš piecēlās un pa tumšo gaiteni devās uz vecāku istabu. Nervozi rīdams siekalas, viņš pieklauvēja pie viņu durvīm.
„Mammu? Tēti?”
„Teit, tas esi tu?” teica mamma miegainā balsī.
„Vai kas noticis?” pajautāja tētis.
„Jā,” Teits teica. „Vai varam parunāt? Un varbūt es varu saņemt svētību?”
Tētis ieslēdza naktslampiņu un aicināja Teitu ienākt. Pirmo reizi pēc daudzām dienām Teits sajuta siltumu, cerību un gaismu.
Marka Robinsona ilustrācija