Cik svarīgi tas varētu būt?
Kellija Leinga, Vašingtona, ASV
Laikā, kad dienēju ASV jūras spēkos Rietumvirdžīnijā, atskanēja kāda virsnieka, kurš runāja portugāļu valodā, zvans — ar aicinājumu piedalīties trīs nedēļu pieredzes apmaiņā Brazīlijas jūras spēkos. Zemūdens spēkos es biju vienīgais, kurš runāja portugāļu valodā.
Mana sākotnējā sajūta bija — nebraukt. Es tikko biju pabeidzis trīs mēnešus ilgu patruļu un ilgojos satikt savu ģimeni, taču pieredzes apmaiņa neizgāja man no prāta. Es lūgšanā vērsos pie sava Debesu Tēva, saņēmu spēcīgu atbildi, ka man ir jābrauc, un es pieņēmu šo uzdevumu.
Sagatavošanās bija pilna sarežģījumiem. Vienā mirklī biju gatavs padoties. Es nodomāju: „Cik svarīgi tas varētu būt?” Tomēr Svētais Gars mudināja mani virzīties uz priekšu.
Alena Garna ilustrācija
Visbeidzot pēc vairākkārtējas atlikšanas es uzkāpu uz Brazīlijas kuģa. Kad mani pavadīja uz virsnieku ēdamistabu, kuģa kapteinis kliedza un ar pirkstu rādīja uz kādu jaunu virsnieku. Kapteinis ieraudzīja mani, pārstāja kliegt un lauzītā angļu valodā teica: „Ak, mans amerikāņu draugs ir ieradies. Laipni lūdzam! Vai varu piedāvāt ko dzeramu?”
Es portugāļu valodā atbildēju, ka labprāt vēlētos populāru Brazīlijas bezalkoholisko dzērienu, kuru nebiju baudījis kopš savas misijas. Viņš teica, ka uz kuģa ir visa veida alkoholiskie dzērieni, taču es uzstāju, ka nelietoju alkoholu.
Vēlāk kāds pieklauvēja pie manas kajītes durvīm. Kad es atvēru durvis, aiz tām stāvēja jaunais virsnieks no ēdamistabas.
„Jūs esat amerikānis,” viņš teica. „Jūs nelietojat alkoholu. Jūs runājat portugāļu valodā. Vai varētu būt, ka jūs esat mormonis?”
„Jā, es esmu,” es atbildēju.
Viņš apskāva mani un sāka šņukstēt.
Šis virsnieks, leitnants Mendess, bija jaunpievērstais un nesen bija pabeidzis Brazīlijas Jūras spēku akadēmiju. Uz kuģa viņš ātri vien saprata, ka kapteinis sagaida, lai viņš arī iesaistās tajā mežonīgajā dzīvesveidā, kādu dzīvo virsnieki, kad piestāj ostās. Tā vietā leitnants Mendess pastāvīgi pieteicās pienākumiem, kas bija jāveic uz kuģa, kad tas piestāj ostā, un citādi izvairījās no ārpus kuģa aktivitātēm. Kapteinim tas bija apnicis. Kad es iegāju ēdamtelpā, viņš kliedza uz leitnantu Mendesu par to, ka viņš kārtējo reizi neiesaistījās.
„Nākamajā ostā tu iesi kopā ar pārējiem virsniekiem,” viņš bija pavēlējis leitnantam. „Tu parādīsi amerikāņu viesim, ko nozīmē labi pavadīt laiku.” „Viņš to no mums sagaidīs.”
Mēnešiem ilgi leitnants Mendess bija lūdzis, lai viņa kapteinis saprastu un pieņemtu viņa principus. Kopš manas atbraukšanas lielākā daļa sarunu ēdamtelpā bija par evaņģēliju. Mēs runājām ar citiem virsniekiem par Džozefu Smitu, Atjaunošanu, Gudrības vārdu un Šķīstības likumu. Drīz vien attieksme pret leitnantu Mendesu mainījās. Virsnieki noņēma atklāti izvietotos pornogrāfiskos attēlus, un nākamajā ostā mēs visi baudījām kopīgu maltīti restorānā, nevis devāmies uz klubu.
Tuvojoties trīs nedēļu noslēgumam un pēc daudzām pārrunām ar kapteini un virsniekiem par mūsu uzskatiem, vīri mīkstināja savas sirdis. „Tagad es saprotu,” pirms manas aizbraukšanas kapteinis teica leitnantam Mendesam, piebilstot, ka viņš vairāk neliks viņam nostāties pret saviem principiem.
Es nekad neaizmirsīšu šo pieredzi. Leitnants Mendess un es iemācījāmies, ka mūsu Debesu Tēvs pazīst mūs individuāli, mīl mūs un rūpējas par mūsu personīgo dzīvi.