Vietējās ziņas
Mana sauciena atbalss
Kā zināms, atbalss ir skaņa, kas atstarojas no virsmas, un šī atbalss ir dzirdama pēc sākotnēji raidītās skaņas. Kad iesaucamies, mēs varam sadzirdēt atbalsi. Kad uzdodam jautājumu, mēs saņemam atbildi. Kad mēs par kaut ko domājam, tiek pieņemti lēmumi. Kad mēs meklējam, mēs atrodam.
Es redzu un saprotu šo saikni. Un es saprotu arī pretējo — ja mēs neiesaucamies, tad nav atbalss, un to es aptvēru, klausoties pēdējo gadu vispārējās konferences ierakstus. Kad mēs klausāmies vadītāju uzrunas, mūsu dvēselē kā spēcīga straume ieplūst garīga informācija, taču kas paliek mūsu prātā? Es prātoju, ko es īsti atceros, ko esmu iemācījusies, ko es pielietošu. Esmu ievērojusi, ka tās mācības, kuru tēmas es apdomāju, es atceros vislabāk. Nemitīgas domas un jautājumi ir kļuvuši par saucienu uz debesīm, zemapziņā neatskāršot, ka es tiecos saņemt iedvesmu, neatklājot to savās lūgšanās. Es vienkārši domāju par šiem jautājumiem. Un tomēr, šie iekšējie saucieni rezultējās atbalsī — caur runātāju vārdiem. Gan sauciens, gan atbalss ir viena un tā pati skaņa, un tas ir aizraujoši. Visi, kas gatavojas klausīties vispārējās konferences pārraidi, var to pieredzēt, viņiem tikai ir jāpiepilda savs prāts ar domām un jautājumiem, kas ir kā sauciens, un tad jāapsēžas, un klusiņām jāieklausās šī sauciena atbalsī.