Mana vispārējās konferences pieredze
Es atceros savu pirmo vispārējo konferenci, kurā es piedalījos 2002. gada aprīlī, kad es vēl nebiju Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekle. Lai skatītos konferences uzstāšanās, man vajadzēja braukt uz kaimiņpilsētu. Laika joslu starpības dēļ mēs varējām redzēt tikai vienu sesiju tiešsaitē un visas pārējās ierakstā. Es piedalījos gan sestdien, gan svētdien. Mani ļoti iedvesmoja tās runas, kuras es dzirdēju. Es vienmēr centīgi veicu piezīmes savā pierakstu kladē. 2002. gada oktobra konferenci es skatījos, būdama jaunpievērstā. Diemžēl tajā laikā man vēl nebija pieejams dators un internets, un mana vienīgā iespēja bija lasīt Liahonas īpašo izdevumu ar konferences runām, lai es tās varētu atkārtot. Es atceros, ka mums, Baznīcas locekļiem, tas bija īpašs garīgais mielasts, kad mēs saņēmām konferences runas drukātā veidā un varējām tās lasot pasvītrot. Mēs izmantojām Liahonu, lai sagatavotu stundas un uzstāšanās.
Tagad laiks ir mainījies, un man ir sava ģimene ar maziem bērniem, un es jūtos patiesi svētīta, ka vispārējās konferences skatīšanās ir kļuvusi daudz vieglāka. Mana tradīcija piedalīties konferencē sestdienā un svētdienā laika gaitā nav mainījusies, lai gan tagad es vienmēr skatos konferences tiešsaitē mājās angļu vai ungāru valodā, tomēr parī skatos konferenci baznīcā kopā ar draudzes locekļiem un savu ģimeni.
Tā kā esmu četru bērnu māte, divu dienu pavadīšana baznīcā, lai skatītos konferences uzrunas, prasa no manis papildus sagatavošanos. Man ir jāsagatavo uzkodas, lai pabarotu izsalkušos vēderus baznīcā, un arī jāsagatavo maltītes mājās, kad būsim atgriezušies mājās no baznīcas. Man jāsameklē kādas interesantas krāsojamās lappusītes, tā kā mūsu bērniem patīk krāsot. Es personīgi jūtos vislaimīgāk, kad visi mūsu bērni klusi sež un krāso, taču tas ne vienmēr ir iespējams, jo viņi ir bērni un vēlas kustēties. Es esmu ļoti pateicīga par savu vīru, kurš ir gatavs palīdzēt pieskatīt bērnus, lai arī es varētu klausīties uzrunas. Mēs ar vīru pamanījām, ka dažreiz mūsu bērniem patīk apsēsties vieniem atsevišķā rindā un uzmanīgi skatīties konferenci. Es nevaru noliegt, ka tā ir viena no labākajām sajūtām, ko sajūtu kā vecāks. Kad mēs pārnākam mājās no konferences, mēs lūdzam saviem bērniem pastāstīt par viņu mīļākajām uzrunām un par viņu sajūtām. Ne vienu reizi vien ir noticis, ka viņi varēja atstāstīt kādu stāstu no kādas runas ātrāk par mani.
2020. gads mums atnesa citādus apstākļus. Mūsu konferences skatīšanās tradīcija kopā ar citiem svētajiem baznīcā bija jāmaina. Mēs skatījāmies konferenci no mājām.
Gatavojoties nākošajai konferencei, es atradu prezidenta Nelsona atgādinājumu, kuru viņš teica 2018. gada aprīļa vispārējā konferencē. Viņš teica: „Es mudinu jūs nākamo sešu mēnešu laikā bieži un atkārtoti studēt šīs konferences vēstījumus. Apzināti meklējiet iespēju izmantot šos vēstījumus savos ģimenes mājvakaros, savās evaņģēlija stundās, savās sarunās ar ģimenes locekļiem un draugiem, ieskaitot pārrunas ar tiem, kuri nav no mūsu ticības.” Es ar prieku pieņemu viņa ieteikumu.
Es esmu sapratusi, ka mūsu, vecāku, personīgā sagatavošanās gan laicīgi, gan garīgi ietekmē to, kā mūsu bērni izbaudīs konferenci. Es priecājos, ka mūsdienās uz Zemes atkal ir pravietis, kas saņem atklāsmes un brīdinājumus no Debesu Tēva. Es zinu — ja mēs sekosim praviešu vārdiem, tad būsim svētīti. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.