Kā es gatavojos vispārējai konferencei
Pirms 20 gadiem es pie sevis domāju: „Vai konference jau beigusies? Nu, labi, man vēl būs laiks to noskatīties.”
Pirms 15 gadiem es domāju: Nedēļu pirms konferences es ar nepatiku sāku atcerēties: „Pavisam drīz man būs jāsēž astoņas stundas pēc kārtas.”
Pirms 10 gadiem es domāju: „Vai varētu būt tā, ka mums parādīs kaut ko interesantu? Man it kā patīk prezidents Airings.”
Pirms astoņiem gadiem vispārējā konference kļuva par daļu no manas dzīves, un es mērķtiecīgi sev atklāju patiesu atklāsmes un garīga atbalsta avotu. Šķiet, tā bija Olga, kas sacīja, ka tu pat pirms konferences vari lūgt un prasīt Debesu Tēvam atbildi uz savu jautājumu. Patiesībā es to biju piemirsusi.
Taču šoreiz es nolēmu pielietot ticību un jau savlaicīgi rūpīgi izlasīju brošūru par gatavošanos vispārējai konferencei. Tajā bija labas idejas. Pēc tam es to pazaudēju.
Es paņēmu vēl vienu brošūru, noliku to uz naktsgaldiņa un nolēmu to nelikt atvilktnē, bet apdomāt savus jautājumus, kad man tie rastos.
Bija ļoti interesanti uzdot jautājumu, saņemt atbildi un sajust, kā Debesu Tēvs man atbild, jo solījumi bija tik konkrēti un skaidri. Kaut kādā ziņā jutos neparasti. Vai es esmu Viņam tik svarīga, ka varu saņemt atbildi šādā lielā notikumā — konferences laikā?
Sākumā, protams, es uzdevu jautājumus par citiem tematiem, tie bija tādi virspusīgi jautājumi, taču tad es atskārtu: „Tev vajadzētu izrādīt ticību un uzdot visgrūtākos jautājumus, kas tevi vienmēr ir satraukuši.” Jūs jau saprotat, tas nozīmē uzdot tādus jautājumus, kas tevi var izsist no līdzsvara, tie ir tādi jautājumi, uz kuriem vēlies tūlītēju atbildi, jo pretējā gadījumā pasaules kopaina šķistu pretrunīga.
Es kļuvu arvien apņēmīgāka attiecībā uz savu plānu īstenošanu un vēlējos stingri ievērot norādījumus: lūgt, pierakstīt, apdomāt un tad noklausīties konferenci. Tas bija svarīgi, jo es baidījos, ka nesaņemšu atbildes, ja nedarīšu visu, kas ir manos spēkos.
Un ja nu es nesaņemšu atbildi? Ko tad es darīšu ar pravieša apsolījumiem?
Un es spēru šo soli nezināmajā — es patiešām ticēju.
Es ticēju, ka viss noteikti nokārtosies.
Man bija tikai trīs jautājumi, un uz savu pirmo jautājumu es saņēmu atbildi uzreiz — tieši savas lūgšanas vidū, atrodoties blakus naktsgaldiņam.
Es sajutu, ka es jau zinu atbildi uz šo jautājumu, es vienkārši centos izzināt vairāk. Domājot par šo jautājumu, mani pārņēma labas sajūtas, atklājot, ka esmu pietiekami daudz meklējusi un ka man ir visas nepieciešamās zināšanas, un ka es visu daru pareizi.
Bet kā tas ir iespējams? Es vēl nebiju sākusi skatīties vispārējo konferenci. Vai varētu būt tā, ka šai atbildei būs vēl kāds papildinājums? Bet, ļaudis, ziniet ko?! Tā bija pilna atbilde.
Atbildi uz otro jautājumu es guvu nedēļu pirms konferences, studējot Svētos Rakstus. Atbilde bija tik skaidra, ka es varēju pielikt punktu savām pārdomām par šo jautājumu. Todien es jau biju pamainījusi savu fokusu, novēršoties no savām gaidām, un biju atvērta jebkurai atbildei. Tas bija brīnums, jo es zināju, ka mans Debesu Tēvs jau bija strādājis ar mani un sagatavošanās darbi noris pilnā sparā.
Trešais jautājums bija visgrūtākais, jo tas bija saistīts ar Baznīcas doktrīnu attiecībā uz šīs zemes dzīves pirmsākumiem. Es par to biju domājusi ilgu laiku. Es uztraucos, es meklēju atbildes un laiku pa laikam arī saņēmu kādas norādes. Dažreiz šīs dažādās atbilžu norādes sāka veidot nelielu kopainu, taču citreiz viss vienkārši sabruka. Galu galā man jau sāka likties, ka es visu sapratīšu tikai pēc tam, kad būšu izgājusi cauri „priekškaram”.
Kur es smēlos drosmi, lai uzdotu šo jautājumu? Uz ko es cerēju? Un, protams, es negribēju noteikt termiņus, jo īpaši savam Dievam.
Tas bija nopietns jautājums. Es sāku klausīties konferenci ar lielu cerību un emocionālu satraukumu. Es patiesībā saņēmu atbildi, kad konference bija aptuveni pusē. Es nesaņēmu visu atbildi, bet es saņēmu lielu daļu, kas apvienoja visas manas domas par šo jautājumu un piepildīja manu sirdi un prātu ar liecību, ka visam šajā pasaulē ir jēga un ka sīkumi nav nejaušība, un ka Dievs nekad nekļūdās. Viņš man palīdzēja saprast mana jautājuma būtību, saprast to, kas bija manu raižu avots. Es biju ļoti laimīga, jo sapratu ne tikai notikuma loģiku, bet arī šī brīža skaistumu un Viņa lēmumu.
Tagad tā ir mana pieredze. Esmu ļoti pateicīga, ka mums ir dāvāta šāda svēta iespēja — dzirdēt dzīvo Dieva vārdu no praviešiem un saņemt personīgu apstiprinājumu no Gara. Tas nenotika tā, kā es biju iedomājusies, bet noteikti viss notika vislabākajā veidā!