Reģiona prezidija vēstījums
Tempļa darbam ir būtiska loma glābšanas darbā
2011. gada jūnijā es atgriezos mājās no savas pilnlaika kalpošanas Novosibirskas misijā, Krievijā. Misijā es biju daudz mācījies un biju pārliecināts, ka par evaņģēliju zinu ļoti daudz — teju visu, ko vien ir iespējams uzzināt. Man bija pārliecība, ka es esmu guvis skaidru izpratni par visiem evaņģēlija pamatprincipiem un ka starp tiem nav neviena principa, ko es nesaprastu. Es apzinājos arī to, ka varu pilnveidot savas zināšanas un ka man ir pastiprināti jāpievēršas vēl padziļinātākai pamatprincipu apguvei. Tomēr vēlāk izrādījās, ka mans priekšstats ir bijis visai maldīgs.
Pēc atgriešanās mājās es trīsarpus gadus kalpoju dažādos Baznīcas aicinājumos, ieskaitot svētdienas skolas skolotāja un padomnieka aicinājumu draudzes prezidijā. Es joprojām nopietni uzskatīju, ka man tik tiešām ir teju vai pilnīgas zināšanas par visiem evaņģēlija pamatprincipiem.
2014. gada ziemā es tiku aicināts kalpot par bīskapu vienā no Baznīcas Maskavas bīskapijām. Mums ar pārējiem Baznīcas vadītājiem bija daudz diskusiju par tempļa un ģimenes vēstures darbu. Mēs veltījām nedalītu uzmanību tiem Baznīcas locekļiem, kuri kaut kāda iemesla dēļ vēl nebija saņēmuši tempļa apmeklējuma rekomendāciju. Pateicoties bīskapijas padomes sanāksmēm, konferencēm un personīgajām studijām, es atskārtu, ka pats neesmu pietiekami pievērsies savam personīgajam tempļa un ģimenes vēstures darbam.
Tā diena, kad es sapratu, ka tempļa darbam ir neatsverama loma glābšanas darbā, kļuva par vienu no būtiskākajiem pagrieziena punktiem manā personīgajā izaugsmē. Man kļuva skaidrs, ka, neveicot tempļa darbu, es patiesībā aizkavēju Dieva valstības celšanu uz šīs Zemes. Pēc tam es sāku prātot — kas ar mums notiktu, ja tāda tempļa darba nemaz nebūtu.
Es gandrīz ik dienu atminējos pantu no Mācības un Derību 132:8: „Lūk, Mans nams ir kārtības nams, saka Dievs Tas Kungs, un nevis apjukuma nams.” Principi, par kuriem es tolaik arvien biežāk un biežāk aizdomājos, patiesībā attiecās tieši uz mani pašu. Lūk, manis gūtās atziņas:
Ja nebūtu tempļa darba, es nebūtu varējis stāties ar Dievu derībās, kas ir nepieciešamas, lai varētu atgriezties pie Viņa.
Es esmu pateicīgs Dievam par tām zināšanām un iespējām, ko Viņš man ir devis. Mums ir ļoti svarīgi atminēties savas derības, kurās mēs esam stājušies ar Dievu. Beigu beigās tempļa rekomendācijas intervijā mums taču ir jāatbild uz jautājumu par to, vai mēs ievērojam derības, kurās esam stājušies templī. Lai mēs varētu godīgi atbildēt uz šo jautājumu, mums ir jāatceras tas, kādās derībās mēs esam stājušies.
Ja nebūtu tempļa darba, es nevarētu tikt saistīts ar savu ģimeni uz visu mūžību.
Būt saistītam ar saviem ģimenes locekļiem un būt kopā ar viņiem uz visu mūžību man ir tik svarīgi, ka to nav iespējams izteikt vārdos. Mana ģimene ir mans patiesais prieka un laimes avots, kas mani ārkārtīgi spēcina.
Ja nebūtu tempļa darba, maniem priekštečiem nebūtu iespējas saņemt priekšrakstus.
Arī Bībelei ir bijusi būtiska loma skaidrākas izpratnes iegūšanā. Pētera 1. vēstules 3:18, 19 iedvesmoja mani, liekot dziļāk aizdomāties par to, kādēļ mums ir svarīgi piedalīties tempļa un ģimenes vēstures darbā, jo tur ir teikts: „Jo arī Kristus ir vienreiz grēku dēļ miris, taisnais par netaisniem, lai jūs pievestu Dievam, nonāvēts gan miesā, bet dzīvs darīts garā. Tanī Viņš ir nogājis un arī sludinājis gariem cietumā.”
Pateicoties saviem bīskapijas locekļiem, es iemācījos uzmeklēt savus priekštečus, kas ārkārtīgi vairoja manu apņemšanos – apmeklēt Dieva templi. Tolaik es bieži aizdomājos par mūsu Baznīcas garīgās dziesmas vārdu nozīmi: „Svētie, dosimies uz templi!” Es atskārtu, ka iepriekš neesmu pietiekami pūlējies paveikt savu darba daļu, un šobrīd es esmu ļoti pateicīgs visiem, kuri ir palīdzējuši man iegūt skaidrāku vīziju par tempļa darba nozīmi.
Es no visas savas sirds un dvēseles vēlētos, kaut ikviens Baznīcas loceklis, bez izņēmuma, saprastu, ka tempļa darbam ir būtiska loma glābšanas darbā, bez kura uz šīs Zemes nebūtu iespējams uzcelt Dieva valstību!