Vietējās ziņas
Tempļi sāk piepildīt Zemi
Man patīk tempļi. Man patīk atgriezties templī un no jauna gremdēties tā īpašajā atmosfērā, kuru mēs sākam jau pieredzēt, esot ceļā uz templi. Es zinu, ka templis ir Tā Kunga nams. Esmu vairākkārt pārliecinājusies, cik daudz tuvāk es sāku sajust To Kungu, esot tur, it kā es nāktu apciemot savu mīlošo Tēvu, nevis zvanīt viņam pa tālruni vai Skype.
Es nāku uz templi mācīties, atcerēties savas derības, uzzināt vairāk par Kristu, uzzināt vairāk par mūsu Debesu mājām un gūt iedvesmu par to, kā dzīvot šajā laika posmā. Es nāku uz templi kalpot, tuvināties saviem radiniekiem, kuri jau ir devušies aiz priekškara, kā arī palīdzēt citiem sajust šo paaudžu sasaisti un saskatīt mūžīgo perspektīvu.
Es nāku uz templi saņemt atklāsmes. Templī es bieži saņēmu atbildes uz saviem jautājumiem, un dažkārt atbildes uz tiem jautājumiem, kurus man vēl nebija laiks uzdot. Viens no maniem neaizmirstamākajiem ceļojumiem uz templi bija tad, kad es tur devos vienkārši kalpot, bez jebkādiem personīgiem lūgumiem vai jautājumiem. Katru dienu, kad es kalpoju templī šī ceļojuma laikā, Tas Kungs piepildīja manu sirdi ar īpašām sajūtām, kuras man palīdzēja saprast, ko Viņš patiesībā vēlas man dāvāt nākotnē. Godīgi sakot, tajā brīdī man šķita, ka man to nevajag. Es daudz par to prātoju. Tagad es saprotu, ka tieši šis konkrētais ceļojums uz templi kļuva par manu pirmo soli, kas mainīja manu skatījumu uz pasauli, kā arī par manu pirmo soli uz pārmaiņām, kas vēlāk notika manā dzīvē, precīzāk, nevis pirmais solis uz gaidāmajām pārmaiņām, bet uz manu spēju tās pieņemt.
Katram no mums ir savi jautājumi — izrunāti un neizrunāti, noformulēti un nenoformulēti. Patiešām, mūsu Debesu Tēvs mūs pazīst, zina mūsu sirdi, tāpat kā Viņš zina arī mūsu jautājumus. Patiešām Viņš var mums atbildēt, kad esam mājās un dažreiz, piemēram, kad ejam pa ielu vai dodamies uz darbu. Mēs zinām, ka pat pravieši bieži devās kalnos, lai vērstos pie Tā Kunga pēc atbildēm. Vai arī mums nevajadzētu sekot viņu piemēram?
Templis ir īpaša vieta. Cenšoties biežāk apmeklēt templi, mēs patiesībā Viņam parādām to, ka vēlamies biežāk tuvoties Viņam. Mēs parādām to, ka cenšamies vienmēr būt Viņa klātbūtnes cienīgi. Mēs parādām to, ka mīlam Viņu, jo, kad jūs kādu mīlat, jūs vēlaties pēc iespējas vairāk tuvoties šai personai.
Kad devos kalpot pilna laika misijā, man deva padomu pielikt visas nepieciešamās pūles, lai pēc iespējas biežāk apmeklētu templi. Es kalpoju Ukrainas Dņepropetrovskas misijā vēl pirms tika iesvētīts templis Kijevā, tāpēc es labi apzinājos, ka pēc savas misijas beigām es drīz vien varēšu apmeklēt templi, pēc kāda pusotra gada vai vēlāk, ņemot vērā, ka dzīvoju Krievijā. Persona, ar kuru es runāju, to zināja, tāpēc viņš teica: „Ja tu nevari apmeklēt templi fiziski, tas tev jādara savā prātā un sirdī. Tu vari pie sevis apcerēt tempļa pieredzi un atsaukt atmiņā savas derības. Vienkārši atvēli tam laiku, aizver savas acis un iedomājies sevi ieejam templī. Ko tu redzi? Kādas smaržas tu jūti? Kādas skaņas tu dzirdi? Kas notiek tavā sirdī? Centies sajust tempļa atmosfēru. Centies to saglabāt savā dvēselē.”
Patiesību sakot, tas man palīdzēja grūtos dzīves posmos — vienkārša acu aizvēršana un pārdomas par tempļa vidi, lūgšanas un miera sajušana. Tas noteikti palīdz sajust Dievu nedaudz tuvāk. Es priecājos, ka dzīvoju laikā, kad tempļi sāk piepildīt Zemi. Es gaidu brīdi, kad tiks uzcelts un atvērts templis Krievijā. Tempļos tiek veikts darbs, ko nevar izdarīt nekur citur, un mēs esam svētīti, ka varam piedalīties šajā darbā.