„Dievs turpina veikt brīnumus”, Liahona, 2023. g. jūlijs
Ticības portreti
Dievs turpina veikt brīnumus
Es atskārtu to, ka pēdējo dienu svēto mācības ir lielākā saskaņā ar Bībeli nekā apgalvojums, ka Bībele ir aizstājusi praviešus un atklāsmes. Es izjutu patiesu prieku, apzinoties, ka, iespējams, dzīvoju mūsdienu „Bībeles laikos”.
Fotogrāfija ar autora laipnu atļauju
1989. gada 9. novembrī Austrumvācijas valdības pārstāvis kļūdaini paziņoja, ka, sākot ar to brīdi, galvaspilsētas iedzīvotāji drīkst doties otrpus Berlīnes mūrim. Dažas minūtes vēlāk robežsargiem, kas parasti bija gaužām nogarlaikojušies, nekas cits neatlika, kā ļaut aizvien lielākiem pūļiem pamest Vācijas Demokrātiskās Republikas teritoriju.
Mans labākais draugs Jakubs Gorovskis un es — toreiz abi pusaudži — vērojām televīzijā no savām mājām Polijā, kā attīstīsies šis negaidītais brīnums. Šķita, ka pasaule tiešām kvēlo, taču ne ar postošu uguni. Brīvības un cerības gars piepildīja miljoniem cilvēku sirdis.
Mums ar Jakubu bija sapnis — kādu dienu pārcelties no Polijas uz rietumiem, proti, uz Dāniju, Zviedriju, Rietumvāciju. Mūs iedvesmoja amerikāņu filmas un TV raidījumi. Mans mīļākais seriāls bija The Wonder Years (Brīnumainie gadi). Man patika amerikāņu piepilsētas dzīvesstils.
Man šķiet, ka neviens abās dzelzs priekškara pusēs negaidīja, ka pienāks Aukstā kara beigas. Taču Debesu Tēvam bija cits plāns. 1975. gadā, mums nezinot, prezidents Spensers V. Kimbals (1895–1985) bija uzaicinājis pēdējo dienu svētos „vienoties nopietnā, ilgstošā lūgšanā par to, lai Tas Kungs atvērtu tautām vārtus un mīkstinātu ķēniņu un valdnieku sirdis visās malās, lai misionāri varētu doties uz visām zemēm mācīt evaņģēliju.”1
Divus gadus vēlāk prezidents Kimbals apciemoja Varšavu Polijā. Kādu rītu prezidents Kimbals kopā ar saviem līdzbraucējiem, tostarp elderu Raselu M. Nelsonu, atstāja viesnīcu, devās pastaigā gar Nezināma kareivja kapu un iegāja Saski parkā. Netālu no lielās strūklakas, kas joprojām tur atrodas mūsdienās, viņš nometās ceļos un no jauna iesvētīja Poliju evaņģēlija sludināšanai.
Tam sekoja nemieru un masu protestu desmitgade. Kamēr pieaugušie neuzticējās un iebilda politiskajiem vadītājiem, tikmēr daudzi jaunieši apšaubīja dažas vērtības, tradīcijas un savu vecāku attieksmi. Mēs ar manu draugu Jakubu bijām vīlušies kristietībā tādā formā, kā mēs to izpratām. Viņš zaudēja jebkādu interesi pret reliģiju, bet mani vilināja Āzijā aizsākušies filozofiskie uzskati.
1990. gada aprīlī mēs ar Jakubu devāmies ar autostopiem uz Austriju. Vīnē mēs satikām divas jaukas sievietes, kas stāvēja uz kādas rosīgas ielas ietves. Vienai no viņām rokās bija Mormona Grāmata poļu valodā. Viņa mums pastāstīja par to, ka Jēzus apmeklēja ļaudis senajā Amerikas kontinentā, un apsolīja nosūtīt grāmatu pa pastu, ja vien mēs iedosim viņai savu māju adresi. Mēs arī atvērām savas adrešu grāmatiņas un norakstījām daudzu draugu adreses. Mums šķita, ka tas viņiem būtu jauks pārsteigums — saņemt dāvanu.
Dažus mēnešus vēlāk tika nodibināta Polijas Varšavas misija, un mūsu pilsētā ieradās četri misionāri. Vēlāk es arī uzzināju, ka liela daļa „rekomendēto cilvēku” jeb mūsu draugu adreses nospēlēja galveno lomu lēmuma pieņemšanā — atvērt mūsu pilsētu misionāriem. Man par pārsteigumu pēc diviem mēnešiem Jakubs man pateica, ka viņu bija apmeklējuši divi „mormoņu” misionāri un ka viņš ir nolēmis pievienoties viņu Baznīcai.
Mani sāpināja viņa paziņojums. Gadiem ilgi es biju centies viņu ieinteresēt ar reliģiju, taču bez panākumiem. Kā svešinieki no citas valsts pēkšņi varēja viņu pievērst evaņģēlijam? Es apņēmos ar viņiem tikties un parādīt Jakubam, ka viņiem nav izredžu mani pierunāt.
Mani pārņēma īpašas sajūtas
Kad ieraudzīju divus jaunus, smaidīgus misionārus stāvam pie manu vecāku dzīvokļa durvīm, es aizmirsu par savu mērķi — pierādīt, ka viņiem nav taisnība. Viņi bija laimīgi un prieka pilni. Viņi uzdeva daudz jautājumu par mani un maniem uzskatiem. Viņi izturējās ar cieņu pret manu pārliecību. Vēlāk viņi man pastāstīja, ka pirmās tikšanās reizē ar šo iedomīgo puisi, gariem matiem un saplēstām džinsu biksēm, kurš smēķēja cigaretes, viņiem bija grūti iztēloties to, ka es jebkad kļūšu par Jēzus Kristus sekotāju. Taču viņu klātbūtnē es sajutu kaut ko īpašu, un mani ieinteresēja tas, ka viņu Baznīca bija man vienīgā zināmā kristīgā reliģija, kura ticēja pirmslaicīgai esamībai.
Uz mani atstāja lielu iespaidu viņu liecības un Jakuba un Roberta Zelevska, viņa jaunā Baznīcas drauga, pārliecība. Roberts bija psihologs, inteliģents, taču piezemēts cilvēks, kura ieskati un pieredzes stiprināja manu interesi par pēdējo dienu svēto reliģiju.
Viss, ko man stāstīja elderi, Jakubs un Roberts, mani aizrāva, it īpaši glābšanas ieceres doktrīna — sākot ar pirmslaicīgo esamību un beidzot ar trim godības pakāpēm. Taču es neredzēju jēgu pievienoties Baznīcai, līdz spēju pilnīgāk saprast viņu vienreizējās mācības. Mana izpratne par kristietību bija šāda: senos laikos Dievs veica brīnumus, sūtīja eņģeļus un aicināja praviešus, taču tas viss attiecās uz Bībeles laikiem. Tiklīdz Bībele bija pabeigta, cilvēcei vairs nebija vajadzīgi brīnumi un atklāsmes, jo Svētie Raksti ietvēra visu, kas mums bija jāzina.
Viss mainījās, kad pārrunājām Lielo atkrišanu un evaņģēlija pilnības Atjaunošanu caur pravieti Džozefu Smitu. Es atskārtu to, ka viņu mācības ir lielākā saskaņā ar Bībeli nekā apgalvojums, ka Bībele ir aizstājusi praviešus un atklāsmes. Es izjutu patiesu prieku, apzinoties, ka, iespējams, dzīvoju mūsdienu „Bībeles laikos”.
Es biju gatavs lūgt Dievam no visas sirds pēc personīgās atklāsmes, taču atbildi nesaņēmu. Beidzot es pateicu: „Debesu Tēv, ja Tu aicināji Džozefu Smitu par Savu pravieti, es paklausīšu katram bauslim, ko caur viņu esi atklājis.” Tad es saņēmu nešaubīgu atbildi savā sirdī un prātā, un es zināju, ka Dievs ir atjaunojis evaņģēlija pilnību un ka to var atrast Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcā.
Jakubs kristījās 1990. gada 3. novembrī un palika uzticīgs līdz pat savai nāvei traģiskā pārgājiena negadījumā pēc divdesmit gadiem. Es pievienojos Baznīcai 1991. gada 11. janvārī ar apņēmību kalpot misijā. Roberts tika aicināts par pirmo vietējo mūsu draudzes prezidentu, un viņš veda mani visu garo ceļu uz Freiburgu Vācijā, lai es varētu saņemt savu tempļa endaumentu. Savas pēdējās intervijas laikā ar viņu es apsolīju, ka pēc savas kalpošanas Ilinoisas Čikāgas misijā es atgriezīšos Polijā un stiprināšu Baznīcu mūsu valstī, izmantojot savu misijas pieredzi.
Pēc diviem gadiem mans misijas prezidents mani pārliecināja, ka man Amerikā jāiegūst izglītība Brigama Janga universitātē. Taču es nekad neaizmirsu savu doto solījumu Robertam.
Pēc tam, kad 2000. gadā apprecējos, mēs ar sievu pārcēlāmies uz Poliju. Mana sieva 1988. gadā filmējās seriāla The Wonder Years (Brīnumainie gadi) sestajā sērijā. Mēs apmeklējam Baznīcas sanāksmes Krakovā, audzinām divus dēlus un uzturam tuvu saikni ar mūsu diviem vecākajiem bērniem. Mūsu vecākais dēls nesen paziņoja, ka ir izlēmis kalpot pilnlaika misijā.
2021. gadā es aizvedu savu ģimeni uz Berlīni un parādīju vietu, kur kādreiz atradās Berlīnes mūris. Tas vairs nav par šķērsli Dieva kalpiem, lai dalītos vēstījumā par Atjaunošanu ar Austrumeiropas ļaudīm. Dievs turpina veikt brīnumus mūsdienās.