„Mūsu aicinājums — dalīties Glābēja evaņģēlijā”, Liahona, 2023. g. jūlijs.

Mūsu aicinājums — dalīties Glābēja evaņģēlijā

Elders Kventins L. Kuks

no Divpadsmit apustuļu kvoruma

Mēs kā Dieva kalpi esam aicināti dalīties cerībā, ko Glābējs dāvā caur Savu dzīvi, mācībām, Izpirkšanu un atjaunoto evaņģēliju.

Būdami jauni misionāri Anglijā, mēs ar pārinieku mācījām kādu vīrieti, kurš Otrā pasaules kara laikā piedzīvoja briesmīgus notikumus, kas apdraudēja viņa dzīvību. Viņš bija iesaistīts bruņotās kaujās uz zemes un tad izdzīvoja postošu uzbrukumu kuģim, uz kura viņš bija ceļā uz mājām Anglijā. Beidzot ierodoties Anglijā, viņu pārņēma tik spēcīgas emocijas un pateicība par to, ka bija droši atgriezies mājās, ka viņš nometās ceļos, noskūpstīja zemi un izteica savu pateicību.

Kad mēs viņam mācījām par Atjaunošanu un pastāstījām par Džozefa Smita Pirmo vīziju, viņš raudāja. Ar asarām acīs viņš pastāstīja par ārkārtīgi spēcīgo liecību, ko saņēma. Viņš paskaidroja, ka vēstījums par Atjaunošanu raisīja viņam tādas pašas sajūtas, ko viņš izjuta brīdī, kad bija droši atgriezies mājās Anglijā. Viņš sajuta, ka viņam ir mūžīga sūtība.

„Atjaunotais evaņģēlijs piedāvā tieši to gaismu, kas Dieva bērniem ir nepieciešama nemiera laikos,” saka elders Kventins L. Kuks (augšējā rindā, piektais no labās puses), kurš kalpoja Lielbritānijas misijā kopā ar elderu Džefriju R. Holandu (augšējā rindā, septītais no kreisās puses).

Fotogrāfija labajā pusē: publicēta ar autora laipnu atļauju

Mūsu aicinājums kā Dieva kalpiem

Kā Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekļi — mēs esam Dieva kalpi. Kā Dieva kalpiem mūsu misija ir dalīties cerībā, ko Glābējs dāvā caur Savu dzīvi, mācībām, Izpirkšanu un atjaunoto evaņģēliju (skat. 3. Nefija 27:13–14) — gluži kā es to darīju Anglijā. Tas nav viegls uzdevums pasaulē, kurā valda šaubas, izmisums un tumsība, taču atjaunotais evaņģēlijs piedāvā tieši to gaismu, kas Dieva bērniem ir nepieciešama nemiera laikos.

Prezidents Rasels M. Nelsons paziņoja, ka šobrīd pasaulei ir vajadzīgs Jēzus Kristus evaņģēlijs vairāk kā jebkad iepriekš: „Viņa evaņģēlijs ir vienīgais risinājums laikā, kad daudzi šajā pasaulē ir pamiruši izbailēs. Tas uzskatāmi parāda, cik steidzami mums ir jāseko Tā Kunga norādījumam, ko Viņš ir devis Saviem mācekļiem: „Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai” [Marka 16:15, uzsvērums pievienots; skat. arī Mateja 28:19]. Mums ir svēts pienākums — dalīties Jēzus Kristus spēkā un mierā ar visiem, kas mūs uzklausīs un ļaus Dievam savā dzīvē gūt virsroku.” Prezidents Nelsons piebilda: „Katram no mums ir sava loma Israēla sapulcināšanā.”¹

divas māsas misionāres un pāris skatās telefonā

Viens no veidiem, kā mēs izpildām šo aicinājumu, ir kalpojot pilnlaika misijā. Mēs zinām, ka prezidents Nelsons nesen uzsvēra to, ka pilnlaika misionāru darba pienākumu galvenokārt uzņemas jaunie vīrieši, kuri ir tikuši gatavoti sapulcināšanai pēdējās dienās. Viņiem misionāru darbs ir „priesterības pienākums”. Lai gan jaunajām sievietēm misionāru darbs ir viņu izvēle, prezidents Nelsons lūdza, lai viņas vaicā Tam Kungam, vai Viņš vēlētos, lai viņas kalpotu. „Jūsu pienesums šajā darbā ir iespaidīgs!” viņš tām teica. Un, protams, Tam Kungam ir nepieciešami kalpojošie senioru pāri, ja vien viņu apstākļi to ļauj. „Viņu centieni,” prezidenta Nelsona vārdiem izsakoties, „ir vienkārši neaizstājami.”²

Vēl viens veids, kā mēs izpildām savu lomu Israēla sapulcināšanā, ir atceroties savas derības — „stāvēt kā Dieva lieciniek[iem] visos laikos un visās lietās, un visās vietās” (Mosijas 18:9). Mums nav jātiek aicinātiem kalpot pilnlaika misijā, lai būtu par lieciniekiem. Kad mēs dzīvojam saskaņā ar evaņģēliju, mīlam un kalpojam citiem, pārliecinoši stājamies pretī kārdinājumam un vajāšanai un liecinām ar vārdiem un ar darbiem, tad mēs tuvināsim citus Jēzum Kristum.

Dalīties evaņģēlijā var būt biedējoši pat tiem, kuri jau ir kalpojuši pilnlaika misijā. Taču, kad mums ir stipra liecība par Glābēju un Atjaunošanu, mēs vēlamies dalīties tajā, ko zinām.

Liecības nozīmīgums

Kā mēs varam stiprināt savu liecību, lai kļūtu par veiksmīgiem misionāriem? Mums ir vienkārši jāseko mūsdienu pravieša padomam. Mūsu liecība aug, kad mēs:

vairojam savu garīgo inerci³;
atvēlam laiku Tam Kungam⁴;
stiprinām savu garīgo pamatu⁵;
ļaujam Dievam savā dzīvē gūt virsroku⁶;
uzklausām Viņu⁷.

Studējot prezidenta Nelsona vārdus un paklausot viņa padomam, mēs stiprināsim savu liecību par Glābēju un Viņa evaņģēliju, par Džozefa Smita lomu Atjaunošanā, par Mormona Grāmatas patiesumu un par mūsdienu praviešu un apustuļu aicinājumu. Stiprāka liecība mūs sagatavos un vairos vēlmi paklausīt prezidenta Nelsona pravietiskajam aicinājumam — sapulcināt Israēlu abās priekškara pusēs.

Lai veiksmīgi dalītos evaņģēlijā, mums nav jābūt apdāvinātiem oratoriem. Mums nav jāzina „katra rakstu zīmīte un katrs rakstu galiņš”. Mums nav jāiegaumē desmitiem rakstvietu. Mums pat nav jābūt augsti izglītotiem. Tas viss mums palīdz dalīties mūsu vēstījumā, taču patiess pievēršanās spēks nāk no pazemīgas sirds, dedzīgas liecības un apstiprinājuma, ko sniedz Svētais Gars.

„Neviens cilvēks,” teica pravietis Džozefs Smits, „nevar sludināt evaņģēliju bez Svētā Gara.”⁸

„Uguns manos kaulos”

1830. gadā, pēc tam, kad misionāri bija mācījuši Brigamam Jangam vēstījumu par atjaunoto evaņģēliju, viņš gribēja uzzināt pats, vai viņu mācītais bija patiess. Viņš rūpīgi studēja Mormona Grāmatu, kā arī to cilvēku raksturu, kuri par to liecināja, un par pašu pravieti Džozefu Smitu.

Kaut kas saistībā ar šiem agrīnajiem misionāriem aizskāra Brigama sirdi un dvēseli. „Viņu liecība bija kā uguns manos kaulos,” viņš teica.⁹

Viens no šiem misionāriem, Eleazers Millers, bija Baznīcas loceklis tikai četrus mēnešus.¹⁰ Mūsdienu misionāru terminoloģijā izsakoties, viņš bija „zaļš puika” un ne īpaši labs orators. Taču tam visam nebija nozīmes.

Pēc vairākiem gadiem prezidents Brigams Jangs paziņoja: „Kad es satiku vīru, kurš bez jebkādas daiļrunības vai oratora talanta varēja vien pateikt: „Ar Svētā Gara spēku es zinu, ka Mormona Grāmata ir patiesa [un] ka Džozefs Smits ir Tā Kunga pravietis,” Svētais Gars, ko ataicināja šis cilvēks, apgaismoja manu saprašanu, un manā priekšā parādījās gaisma, godība un nemirstība.”

Prezidents Jangs teica, ka viņu ieskāva un piepildīja šī gaisma un godība un ka viņš pats zināja to, ka Eleazera liecība bija patiesa.

„Pasaule ar visu savu gudrību un varu, ar visu godību un tās ķēniņu un valdnieku bagātību izrādīšanu,” teica prezidents Jangs, „kļūst par nenozīmīgu niecību, salīdzinot ar Dieva kalpa vienkāršo, neuzpušķoto liecību.”¹¹

Cik liels ir mūsu prieks!

Pravietis Džozefs Smits paziņoja: „Pēc visa, kas ir sacīts, lielākais un svarīgākais pienākums ir sludināt evaņģēliju.”¹²

Mūsu derību godāšana kā Dieva valstības locekļiem ietver dalīšos Jēzus Kristus evaņģēlijā. Daloties evaņģēlijā, mēs vislabāk paužam to, ka mīlam savus tuvākos kā sevi pašu (skat. Mateja 22:37–39). Dalīšanās evaņģēlijā ir Glābēja sniegtais diženais uzdevums.

Tie no mums, kuri ir palīdzējuši atvest dvēseles pie Kristus, ir nobaudījuši mūžīgo prieku, kas apsolīts tiem, kuri strādā, glābjot Dieva bērnus (skat. Mācības un Derību 18:15–16). Es joprojām domāju par savu pilnlaika misijas kalpošanu Anglijā — par pāriniekiem, ar kuriem kopā kalpoju, par cilvēkiem, kurus mēs satikām, par dārgajiem Dieva dēliem un meitām, ko palīdzējām atvest Viņa ganāmpulkā. Pēc misijas mana dzīve vairs nebija tāda pati.

Balstoties uz savu personīgo pieredzi, es atkārtoju Augstākā prezidija solījumu tiem, kuri „[dodas] pasaulei patiesību nest”¹³ — vai tas būtu dzimtajā zemē vai ārzemēs: „Ja jūs pazemīgi, ar lūgšanu sirdī kalposiet Tam Kungam, Viņš jūs atalgos un bagātīgi svētīs. Kalpojot Viņa bērniem, jūs piedzīvosiet iepriekš neizjustu laimi.”¹⁴