Mūsu pašu ceļš uz Emavu

Elders Patrisijo M. Giufra

no Septiņdesmitajiem

Piecas vienkāršas darbības var mums palīdzēt uzzināt, ka Glābējs ir vienmēr līdzās.

Mans tēvs nomira no vēža, kad man bija 4 gadi. Es uzaugu, prātojot par to, kāpēc viņam bija jānomirst. Es apšaubīju Dievu un vaicāju, kāpēc dzīve ir tik netaisnīga. Pēc desmit gadiem, kad man pašam bija 14 gadi, es satiku misionārus. Kad viņi mūs mācīja, mana māte sajuta, ka viņu mācības ir patiesas un ka mums vajadzētu ieklausīties. Kad mēs pievienojāmies Baznīcai, Jēzus Kristus evaņģēlijs un izpratne par glābšanas ieceri ienāca manā dzīvē tieši tad, kad man tas bija ļoti nepieciešams.

Vēlāk, kad es tiku saistīts ar saviem vecākiem templī, māte man iečukstēja: „Es sajūtu tava tēva klātbūtni.” Domājot par saistīšanās svētībām, es atskārtu, ka Tas Kungs zināja par mūsu ģimeni un ka Viņš bieži ir bijis mums līdzās pat tad, kad mēs par to nenojautām.

Vai jūs kādreiz esat prātojuši par to, vai Glābējs zina jūsu apstākļus? Vai Viņš zina par jūsu grūtībām un raizēm? Ko Viņš jums teiktu, ja ietu līdzās un sarunātos ar jums?

Viņš gāja viņiem līdzās

Trešajā dienā pēc Jēzus Kristus nāves divi Viņa mācekļi gāja pa ceļu uz Emavas ciemu, kas atradās aptuveni 12 km (7 jūdzes) no Jeruzālemes. Viņu prātu bija pārņēmušas pašu domas un raizes, kad pa ceļam viņiem pievienojās kāds svešinieks.

Šis svešinieks jautāja: „Kādas tās runas, ko jūs runājat savā starpā uz ceļa?” Un viņi apstājās bēdu pilnām sirdīm.

Mācekļi runāja par neseniem notikumiem saistībā „ar Jēzu no Nacaretes”. Viņi ticēja, ka Jēzus bija ieradies atpestīt Israēlu, bet Viņu netaisnīgi notiesāja un sita krustā. Viņi arī pateica, ka Kristum pietuvinātie cilvēki stāstīja, ka Viņš bija augšāmcēlies no miroņiem.

Svešinieks viņiem pateica, ka viņi bija „sirdī kūtrie, ka [viņi negribēja] ticēt visu to, ko pravieši sludinājuši”. Viņš atkārtoja Svēto Rakstu mācības un to, kā Kristus bija piepildījis pravietojumu. Tas sniedza mācekļiem lielu prieku.

Kad viņi ieradās Emavā, mācekļi lūdza svešiniekam: „Paliec pie mums!” Vakariņu laikā svešinieks svētīja maizi un to lauza. Pēkšņi mācekļi atpazina, ka šis nemaz nebija svešinieks, bet gan Pats Glābējs! (Skat. Lūkas 24:13–32.)

Viņš paliek kopā ar mums

Mēs varētu brīnīties, kā tas ir, ka šie divi mācekļi neatpazina Glābēju, kurš gāja viņiem līdzās. Bet cik gan bieži mēs nespējam saprast, ka Viņš iet mums līdzās? Bieži vien mēs pārāk daudz koncentrējamies uz ikdienas izaicinājumiem un pat prieka mirkļiem, ka nepamanām Glābēju mums blakus.

Iespējams, mēs neredzam, kā Viņš paliek ar mums, cenšas kopā ar mums, strādā ar mums un raud kopā ar mums. Pat visskumjākajos brīžos, ja vien mēs pamanām, mēs varam Viņu sajust līdzās un sadzirdēt Viņa vārdus: „Rimstieties un atzīstiet, ka Es esmu Dievs” (Psalmu 46:10, uzsvērums pievienots; skat. arī Mācības un Derību 101:16).

Mūsu personīgais ceļš

Šajā dzīvē mums visiem ir jāsasniedz galamērķis. Dažreiz savā ceļā mēs varam saskarties ar kādu slimību vai stāties pretī pašu vājībām. Mēs varam saskarties ar finansiālām problēmām vai panākumu, pārticības un lepnības radītajiem izaicinājumiem.

Taču dodoties pa mūsu personīgo ceļu uz Emavu, mums nekad nav jāiet vienatnē. Mēs varam palūgt Glābējam būt mums līdzās. Lūk, piecas vienkāršas darbības, kas mums palīdzēs tuvināties Viņam.

Lovetas Reijesas Kairo ilustrācijas

1. Lūdziet katru dienu

Lūgšanai ir jābūt pirmajā vietā mūsu ikdienas dzīvē. Tā var mums palīdzēt saņemt Debesu Tēva klātbūtni un vadību. Mēs varam lūgt pēc spēka, lai sekotu Viņa Dēlam, un pēc Svētā Gara spēka, it īpaši brīžos, kad mūsu domas var mūs novest pie grēka.

Džozefs Smits agrās jaunības gados, lūdzot Dievu pēc atbildes, sajuta, ka pretinieks centās viņu apturēt (skat. Džozefs Smits — Vēsture 1:16). Sekojot Džozefa piemēram, arī mums ir jāturpina lūgt un paļauties uz to, ka Debesu Tēvs nekad nepagurst mūsos klausīties. Viņš mums palīdzēs saprast Viņa noteikto laiku un Viņa atbildes.

2. Baudiet Svētos Rakstus

Glābējs mums rādīja piemēru, studējot Svētos Rakstus. Viņš tos bieži citēja, kad mācīja. Regulāra Svēto Rakstu studēšana mums palīdz saglabāt skaidru un atvērtu prātu, atsaucīgu sirdi, kas augstu vērtē Dieva vārdu, un rokas, kas gatavas kalpot.

Studējot Svētos Rakstus, Svētais Gars var mūs piepildīt ar vēlmi darīt labu. Tas uzlabos mūsu redzi, lai pamanītu to, ko fiziskās acis nespēj saskatīt. Tas mums palīdzēs saklausīt trūkumcietēju raudas. Mēs tiksim svētīti, sekojot Glābēja paraugam, mierinot tos, kam tas ir nepieciešams (skat. Mosijas 18:8–9). Tad, saskaroties ar ikdienas darbiem, mums nekad tie nebūs jādara vienatnē. Glābējs ies mums līdzās — soli pa solim.

3. Sekojiet mūsdienu praviešiem

Mums ir jāseko mūsu mīļotā pravieša, prezidenta Rasela M. Nelsona, padomam, kā arī citu praviešu, gaišreģu un atklājēju padomiem. Tad mēs atklāsim, ka mūsu ceļš uz Emavu ir drošs un skaidrs. Viņi mūs gādīgi vadīs un palīdzēs mums zināt to, ka Glābējs ir mums līdzās.

4. Aiciniet Viņu palikt

Mācoties par Jēzu Kristu un paklausot Viņa baušļiem, mēs aicinām Glābēju palikt ar mums. Mēs iemācāmies atpazīt Viņa ietekmi savā dzīvē.

Divi mācekļi gāja kopā ar Glābēju pa ceļu uz Emavu, sarunājās ar Viņu un juta, kā viņu sirdis dega (Lūkas 24:32). Mums ir jāpauž tāds pats lūgums, ko izteica viņi: „Paliec pie mums!” (Lūkas 24:29.)

Kad mācekļi atpazina Glābēju, Viņš pēkšņi pazuda no viņu skata. Mācekļi nekavējoties atgriezās Jeruzālemē un liecināja apustuļiem par to, ka Glābējs ir augšāmcēlies. Viņiem liecinot, Tas Kungs atkal „stājās viņu vidū” (Lūkas 24:36). Mēs arī varam Viņu sajust, kad Viņš atrodas mūsu vidū.

5. Regulāri atjaunojiet derības

Jēzus Kristus evaņģēlija priekšraksti un derības var izmainīt mūsu būtību. Prezidents Dalins H. Oukss, pirmais padomnieks Augstākajā prezidijā, teica: „Mūsu pielūgsme un mūžīgo principu pielietošana mūs tuvina Dievam un vairo mūsu spēju mīlēt.”¹ Piemēram, kristīšanās ļauj Tam Kungam mūs attīrīt. Un, ja mēs esam uzticīgi un paklausīgi, tempļa derības un priekšraksti mūs sagatavo, lai kādu dienu dzīvotu Tēva un Dēla klātbūtnē.

Svētais Vakarēdiens mums palīdz atcerēties un atjaunot mūsu derības, nožēlot grēkus un mēģināt atkal. Pieņemot Vakarēdienu, mēs parādām savu gatavību uzņemties uz sevis Jēzus Kristus Vārdu un no jauna apsolām Viņu atcerēties un turēt Viņa baušļus. Savukārt mums tad tiek apsolīts tas, ka Viņa Gars vienmēr būs ar mums. (Skat. Mācības un Derību 20:77, 79.) Mums vajadzētu allaž atcerēties veiktos priekšrakstus un derības.

Glābējs būs līdzās

Mūsu pašu ceļā uz Emavu Glābējs mīloši mums aicina nākt pie Viņa un priecāties Viņā. Ja mēs katru dienu lūgsim, baudīsim Svētos Rakstus, sekosim mūsdienu praviešiem, aicināsim Viņu palikt, atjaunosim un godāsim savas derības, Viņš būs mums līdzās. Arī mēs tad uzzināsim, gluži kā uzzināja mācekļi ceļā uz Emavu, ka Jēzus Kristus ir augšāmcēlies un ka Viņš patiesi dzīvo un mīl mūs.

Es liecinu, ka Jēzus Kristus ir mūsu Glābējs un Pestītājs. Viņš ar nepacietību gaida, kad varēs būt mums līdzās un droši mūs vadīt mūsu ceļā.