Glābēja brīnumu saredzēšana savā dzīvē

Elders Karloss A. Godojs

no Septiņdesmitajiem

Četras mācības no Glābēja brīnuma — neredzīgā dziedināšanas.

Mūsu dzīvē pienāk brīži, kad mēs ceram uz brīnumiem un lūdzam Dievu pēc tiem. Tas var attiekties uz kādu mums tuvu cilvēku vai arī pašu labumu. Mēs ceram, ka uz mūsu lūgsnu tiks atbildēts, sarežģītā situācija atrisināta, rūgtuma pilnā dvēsele mierināta un brīnumu Dievs mums sniegs vēlamo atrisinājumu. Kad mēs nesaņemam gaidīto rezultātu, vai arī nesaņemam noteiktajā laikā, par kuru lūdzām, mēs bieži prātojam, kāpēc tas tā notiek.

Moronijs māca: „Un es gribētu jūs pārliecināt, mani mīļotie brāļi, lai jūs atcerētos, ka Viņš ir tas pats vakar, šodien un mūžīgi un ka visas šīs dāvanas, par kurām es esmu runājis un kuras ir garīgas, nekad nebeigsies, patiesi tik ilgi, kamēr vien pasaule pastāvēs, ja nu vienīgi tikai cilvēku bērnu neticības dēļ” (Moronija 10:19).

Vai šīs dāvanas un brīnumi, par kuriem rakstīts Svētajos Rakstos, ir joprojām pieejami mūsdienās? Kā mēs varam būt cienīgi saņemt šīs svētības? Vai Glābējs zina par to, kas notiek mūsu dzīvē, un vēlas mums palīdzēt mūsu izaicinājumos?

Par pamatu atbildei uz šiem jautājumiem es vēlētos izmantot Glābēja brīnumu — redzes atjaunošanu neredzīgajam vīram. (Piemērus skat. Mateja 9:27–31; 12:22–23; Marka 8:22–26; 10:46–52; Jāņa 9:1–11.)

Ko mēs varam mācīties par Glābēja misiju no Viņa brīnumiem?

Lai saprastu brīnumu radīto ietekmi mūsu dzīvē, no sākuma noskaidrosim, kas ir brīnums. Brīnumi „bija paredzēti kā pierādījums jūdiem tam, ka Jēzus bija Kristus. … Daudziem no tiem bija simboliska nozīme, mācot … dievišķās patiesības. … Brīnumi bija un ir atbilde uz ticību un tās veicināto iedrošinājumu. Tie tika paveikti tikai, ja pastāvēja lūgšana, izjusta vajadzība un ticība.”¹

Elders Ronalds A. Rasbands no Divpadsmit apustuļu kvoruma vienkārši un skaisti pateica:

„Brīnumi ir dievišķas darbības, parādības un Dieva neierobežotā spēka izpausmes un apliecinājums, ka Viņš ir „tāds pats vakar, šodien un mūžīgi” [Moronija 10:19]. …

… Brīnumi ir Dieva mūžīgās ieceres sastāvdaļa; brīnumi ir „glābšanas virve” no debesīm līdz zemei.”²

Tādēļ vērtīgs veids, kā studēt Glābēja brīnumus un no tiem mācīties, ir atceroties, ka ikkatrs brīnums norāda uz kaut ko lielāku par pašu notikumu, un meklējot konkrētās patiesās mācības attiecībā uz Dievu un Viņa darbu.

Apskatīsim dažas patiesās mācības, kuras varam apgūt no Glābēja brīnuma — redzes atjaunošanas neredzīgajam vīram. Mēs varam apgūt šādas četras mācības.

1. Redzes atjaunošana bija zīme tam, ka Viņš ir Mesija

Sendienu pravieši, kuri liecināja par Mesijas ierašanos, runāja par brīnumiem, kurus Viņš paveiks, tai skaitā par redzes atjaunošanu neredzīgajiem.

Svētais eņģelis ķēniņam Benjamīnam paziņoja, ka Glābējs „ies starp cilvēkiem, darot varenus brīnumus, tādus kā slimo dziedināšanu, mirušo augšāmcelšanu, liekot klibam staigāt, aklam redzēt” (Mosijas 3:5; skat. arī Jesajas 35:4–5).³

Tādējādi redzes atjaunošana neredzīgajam apstiprina pravietojumus par Glābēja ierašanos un Viņa kalpošanu Dieva bērniem.

2. Jēzus ir Pasaules Gaisma

Šī patiesā mācība tika skaidri atklāta, kad Jēzus satika vīrieti, kurš kopš dzimšanas bija akls (skat. Jāņa 9:1–11). Kad mācekļi vaicāja, vai cilvēks bija piedzimis akls grēka dēļ, Jēzus atbildēja noliedzoši: „Bet Dieva darbiem vajag parādīties viņā” (3. pants). Pēc tam, pirms Glābējs atjaunoja vīra redzi, Viņš paziņoja: „Kamēr Es esmu pasaulē, Es esmu pasaules gaisma” (5. pants).

Elders Brūss R. Makonkijs (1915–1985) no Divpadsmit apustuļu kvoruma paskaidroja: „Pirms Jēzus fiziski atvēra neredzīgā cilvēka acis, Viņš Saviem klausītājiem atgādināja par Savu iepriekš izteikto paziņojumu: „Es esmu pasaules gaisma,” šādi mācot: „Ikreiz, kad atcerēsities to, ka Es fiziski atvēru neredzīgā vīra acis (jeb padarīju viņu redzīgu), atcerieties arī to, ka Es ierados, lai nestu gaismu acīm arī garīgi.””⁴

Mums jāatceras, cik bieži grēks Svētajos Rakstos ir pielīdzināts morālam aklumam, bet atbrīvošana no grēka — redzes atjaunošanai. Viņš, kurš ir „Pasaules Gaisma”, izmantoja šo notikumu par simbolu augstākajam darbam, kuru Viņš ieradās uz šīs Zemes paveikt.

3. No sākuma ir ticība, tad — brīnumi

Kad Jēzus gāja pa Kapernaumas ielām, viņam sekoja divi akli vīri, saukdami: „Tu, Dāvida dēls, apžēlojies par mums!” Tad Viņš viņus uzrunāja, vaicādams: „Vai jūs ticat, ka Es to spēju darīt?” Tie Viņam atbildēja: „Ticam, Kungs!”

Pierādījums viņu ticībai tam, ka Tas Kungs varēja viņiem palīdzēt, atspoguļojās viņu neatlaidīgajā sekošanā Glābējam un tajā, kā viņi tieši un godīgi atzinās savā ticībā, kad viņiem par to tika vaicāts. Glābējs pieskārās viņu acīm, sacīdams: „Lai jums notiek pēc jūsu ticības.” Iedarbība bija nekavējoša — „viņu acis atvērās” (Mateja 9:27–31).

Elders Makonkijs novēroja: „Bieži vien atverot neredzīgajiem acis, Jēzus, gluži kā šajā stāstā, izpildīja vārdos izteiktu pavēli kopā ar kādu fizisku darbību. Šajā un citos gadījumos Viņš pieskārās neredzīgajām acīm.”

Kāpēc Glābējs tā darīja? „Neviena no šīm neparastajām … darbībām nav svarīga dziedinošā spēka pielietošanā,” paskaidroja elders Makonkijs. Taču mēs zinām, ka no sākuma ir ticība, tad — brīnumi, un tā „Skolotāja acīmredzamais mērķis bija stiprināt neredzīgā vai nedzirdīgā cilvēka ticību.”⁵

4. Brīnumi dažkārt nāk rindiņu pēc rindiņas

Betsaidā cilvēki pie Jēzus atveda kādu neredzīgu vīru. Izvedis cilvēku ārā no pilsētas, Jēzus „spļāva viņa acīs, uzlika tām rokas”. Uz to brīdi cilvēka redze bija tikai daļēji atjaunota, un tā Glābējs „atkal uzlika rokas uz viņa acīm”, redzi atjaunodams pilnībā. (Skat. Marka 8:22–26.)

Elders Makonkijs norādīja uz patiesajām mācībām, kuras varam apgūt no šī notikuma:

„Izskatās, ka fiziskais kontakts ar Jēzu, kas bija secīgs, sniedza neredzīgajam cerību, paļāvību un ticību.

… Cilvēkiem būtu jāmeklē Tā Kunga dziedinošais spēks un labvēlība ar visu savu spēku un ticību, lai arī tā ir pietiekama tikai daļējam dziedinājumam. … Pēc tam viņi var iegūt papildu paļāvību un ticību, lai kļūtu pilnīgi veseli. Cilvēki bieži vien arī tiek dziedināti no savām garīgajām kaitēm — pakāpeniski, soli pa solim —, līdz viņi sakārto savu dzīvi, lai tā ir saskaņā ar Dievības plāniem un mērķiem.”⁶

Paveicot šo brīnumu divos atsevišķos soļos, Tas Kungs palīdzēja neredzīgajam vīram sagatavoties pilnas svētības saņemšanai. Vai mēs redzam šo paraugu arī mūsu personīgajos brīnumu meklējumos — kaut ko, kas mums būtu jādara vai nebūtu jādara, pirms esam gatavi tam, lai iejauktos augstāki spēki?

Ticība tam, ka dziedināšana nenotiks

Lai gan mēs redzam ticības nozīmīgo lomu, lai notiktu brīnumi, ir svarīgi saprast, ka dažkārt pat visuzticamāko svēto vēlmes un lūgsnas netiks piepildītas.

Elders Deivids A. Bednārs no Divpadsmit apustuļu kvoruma mums mācīja:

„Taisnīgums un ticība nešaubīgi ir īstie instrumenti, lai gāztu kalnus, ja kalnu gāšana īsteno Dieva nolūku un ir saskaņā ar Viņa gribu. Taisnīgums un ticība nešaubīgi ir īstie instrumenti, lai dziedinātu slimo, nedzirdīgo un klibo, ja šī dziedināšana īsteno Dieva nolūku un ir saskaņā ar Viņa gribu. Tādējādi, pat ja mums būs stipra ticība, daudzi kalni netiks izkustināti. Un ne visi slimie un vārgie tiks dziedināti. Ja visa veida pretestība tiktu samazināta, ja viss ļaunums izzustu, tad Tā Kunga ieceres galvenie mērķi tiktu sagrauti.

Daudzas mācības, kas mums ir jāapgūst mirstīgajā dzīvē, mēs varam saņemt tikai caur savām pieredzēm un dažreiz — ciešanām. Un Dievs sagaida un uzticas mums, ka mēs ar Viņa palīdzību stāsimies pretī pārejošām mirstīgās dzīves nelaimēm, lai mēs varētu iemācīties to, kas mums ir jāiemācās, un beigās kļūt par tādiem, kādiem mums ir jākļūst mūžībā.”⁷

Es vēlos atstāt savu liecību līdzās sendienu un mūsdienu praviešu liecībām. Brīnumi joprojām notiek mūsu vidū. Glābējs Jēzus Kristus ir visa veida dziedināšanas, gaismas un atvieglojuma avots. Es liecinu, ka caur savu ticību Viņam mēs varam saņemt dziedināšanu, un, ja mēs vēl to neesam saņēmuši, mēs joprojām varam atrast mieru caur Miera Valdnieku, Pasaules Gaismu un Izcilo Dziedinātāju.