„Mainot savu pieeju liecības iegūšanā”, Liahona, 2023. g. jūlijs.
Jaunajiem pieaugušajiem
Mainot savu pieeju liecības iegūšanā
Pirmo reizi man bija vienkārša ticības sēkla, kas bija īstena.
Es uzaugu Baznīcas locekļu ģimenē — apmeklēju pasākumus un piedalījos ģimenes lūgšanā un Svēto Rakstu studēšanā. Taču man īsti nebija liecības. Es nezināju, vai ticēju Dievam un Viņa Dēlam. Es nezināju, vai Mormona Grāmata ir patiesa.
Es gribēju liecību, taču sajutu vilšanos, kad pēc ilgstošām lūgšanām nesajutu nekādu atbildi. Es sāku prātot: „Ja Dievs ir īsts, kāpēc Viņš man to neparāda? Kāpēc Viņš ļauj man šeit sēdēt un prātot?”
Atskatoties es skaidri redzu, kāpēc nesaņēmu atbildi — es nepieliku nekādas pūles. Es lasīju savus Svētos Rakstu piecas minūtes nedēļā un gribēju gūt kaut kādu atklāsmi tikai tāpēc, ka pēc tādas biju jautājusi.
Es nesapratu, ka ticība ir rīcības princips.
Ticības sēkla
Ikviens, paskatoties no malas, mani sauktu par „aktīvu” Baznīcas locekli, taču es joprojām nezināju, vai Baznīca ir patiesa. Taču es gribēju to uzzināt.
Tā es nolēmu kalpot misijā. Es kļūdaini uzskatīju, ka, būdama misionāre, es pašsaprotamā veidā, visdrīzāk, saņemšu atbildes no Dieva. Es joprojām nepieliku lielas pūles savās lūgšanās vai studēšanā, taču drīz vien es saņēmu savu aicinājumu.
Savas misijas sākumā man bija grūti sajust Svēto Garu savas nepietiekamās centības dēļ, kamēr pandēmijas laikā izgāju tiešsaistes apmācības. Taču tad es nonācu klātienē misionāru apmācību centrā. Un tur aizvadītais laiks bija manas dzīves visgarīgākā pieredze. Pirmo reizi man bija vienkārša ticības sēkla, kas bija īstena.
Īstenojot pārmaiņas
Kad beidzot nonācu misijā, man bija grūti. Šķita, ka biju zaudējusi to mazo liecību, ko tikko ieguvu.
Kādu dienu es raudāju, un tad es kaut ko atcerējos. Tētis man mēdza jautāt, kā man gāja skolā, un es vienmēr atbildēju, ka bija garlaicīgi. Un viņš teica: „Nu, tas ir tāpēc, ka tu to padarīji par garlaicīgu. Ja gribi, lai skolā būtu jautri, padari to par jautru.” Es sapratu: vai nu es izmantoju savu laiku misijā lietderīgi — mācoties un augot, vai arī varu to aizvadīt, juzdamās nožēlojama.
Tā es lūdzu sirsnīgāk nekā jebkad agrāk, sakot Debesu Tēvam, kas centīšos mainīt savu attieksmi. Pēc tam es atradu motivāciju pielikt lielākas pūles. Es sāku patiesi studēt, lūgt un pārdomāt, un ar laiku tā mazā liecības gaismiņa atgriezās un turpināja augt. Es vairs neizjutu tik lielu vilšanos un sāku rast evaņģēlijā prieku.
Ko dodam, to arī saņemam
Izjūtot vilšanos par to, ka ticība neaug, var sākt prātot, vai Dievs vispār pastāv un vai Viņam rūp. Taču es uzzināju, ka Viņš ir vienmēr mums līdzās un palīdzēs stiprināt mūsu ticību un liecību, ja vien mēs uzņemamies atbildību un pieliekam pūles (skat. Moronija 10:4).
Elders Roberts D. Heilzs (1932–2017) no Divpadsmit apustuļu kvoruma teica: „Lai gan izskatās, ka nav konkrētas formulas, pēc kuras katrs no mums saņem liecību, mēs varam pamanīt paraugu, kam sekot.”1 Šis paraugs ietver: sirsnīgu vēlmi zināt patiesību, lūgšanu, gatavību kalpot tur, kur esam aicināti, centību paklausīt, Svēto Rakstu studēšanu un to pielietošanu savā dzīvē, kā arī pazemīgu attieksmi.
Es nevarētu stiprināt savu ticību, ja nebūtu izmainījusi savu attieksmi, sekojusi šim paraugam un ar visu savu sirdi centusies tuvināties Debesu Tēvam un Jēzum Kristum. Kad veicu šīs pārmaiņas, es sāku saņemt atbildes un ticēt patiesajām mācībām.
Māsa Rebeka L. Kreivena, otrā padomniece Jauno sieviešu vispārējā prezidijā, nesen teica: „Būt par Jēzus Kristus mācekli nozīmē daudz vairāk, nekā tikai cerēt un ticēt. … Tas prasa, lai mēs kaut ko darītu.”2 Es esmu personīgi pārliecinājies par šo mācību: ko es ieguldu evaņģēlijā, to arī saņemu pretī.
Cilvēkiem no malas mana aktivitāte Baznīcā, visdrīzāk, izskatās tāda pati, kāda tā bijusi vienmēr. Taču sirdī es esmu izmainījusi savu nodošanos evaņģēlijam. Un tas ir visu mainījis.
Autore dzīvo Vašingtonā, ASV.