Atbalsta sniegšana Baznīcas locekļiem, kuri piedzīvo laulības šķiršanu
Debesu Tēvs mums palīdzēs uzzināt, kā labāk radīt drošu un labvēlīgu vidi mūsu bīskapijās un draudzēs tiem, kuri ir šķīrusies vai ir laulības šķiršanas procesā.
Divi vīrieši kādā bīskapijā aptuveni vienā laikā atkal iemantoja neprecētā statusu, katrs pēc vairāku gadu laulības ar savu sievu. Kad pirmais vīrietis nonāca neprecētā statusā, bīskapijas pārstāvji bieži viņu apmeklēja, nodrošinot ar maltīti un atrodot veidus, kā palīdzēt viņam nejusties vientuļam. Otrais vīrietis nesaņēma šādu kalpošanu, un viņš jutās atsvešinājies un nevienlīdzīgs.
Ar ko atšķīrās šie abi vīrieši? Pirmais vīrietis kļuva par atraitni, bet otrais — izšķīrās. Daloties ar mani savā pieredzē, šī šķirtā vīra lūgums bija vienkāršs: vai mēs varam palīdzēt Baznīcas locekļiem labāk saprast, kā kalpot tiem, kuri ir šķīrušies, un atzīt, ka viņiem mūsu bīskapijās un draudzēs joprojām ir uz vienlīdzību un personīgo vērtību balstīta vieta?
Daudzas bīskapijas paveic brīnišķīgu darbu, kalpojot tiem, kuri piedzīvo laulības šķiršanās sekas, taču šī vīrieša lūgums var likt mums visiem uzdot jautājumu — vai ir kas tāds, ko mēs varētu paveikt labāk? Šī vajadzība — justies gaidītam un saņemt atbalstu — ir attiecināma uz nepārtrauktu aicinājumu no Baznīcas vadītājiem, kas ir: mīlēt visus Dieva ganāmpulkā un palīdzēt viņiem justies gaidītiem un būt drošā vidē mūsu Ciānas stabos.1
„Ikreiz, kad mēs kādu pacilājam, mēs būtībā radām viņiem drošu vietu.”2 Mūsu bīskapijām un draudzēm ir jābūt šādām vietām, mums cenšoties ievērot divus augstākos baušļus — mīlēt Dievu un mīlēt citus kā sevi pašu (skat. Mateja 22:37–39). Tālāk ir sniegti principi, kas var mums palīdzēt saprast, kā labāk atbalstīt mūsu bīskapijās un draudzēs tos, kuri ir šķīrusies vai ir laulības šķiršanas procesā.
Atcerieties, ka laulības šķiršana ietver daudz emociju
Tā kā mēs zinām mūžīgo laulību pamatdoktrīnu un saistīšanās derības ietekmi Dieva glābšanas iecerē, šķiršanās var būt sirdi plosoša. Tomēr ne katrs jutīs tās pašas emocijas saistībā ar savu laulības šķiršanu. Prezidents Dalins H. Oukss, pirmais padomnieks Augstākajā prezidijā, mācīja, ka šķiršanās „ir delikāta tēma, jo tā raisa cilvēkos spēcīgas emocijas, kuras ir ietekmējušas viņus dažādos veidos. Daži redz sevi vai savus tuviniekus kā šķiršanās upurus. Citi sevi redz kā šķiršanās ieguvējus. Daži šķiršanos uzskata par pierādījumu neveiksmei. Citi to uztver kā būtisku soli izbēgšanai no laulības.”3
Tā vietā, lai izteiktu pieņēmumus par to, kā konkrētais cilvēks uztver savus šķiršanās apstākļus, labāk piedāvājiet savu atbalsta plecu un uzklausiet, kad šis cilvēks ir gatavs dalīties. Jūs varētu vienkārši pajautāt: „Kā es šajā brīdī varu sniegt atbalstu?” vai „Kā tieši mēs varam jums sniegt atbalstu šķiršanās laikā un arī pēc tās?”
Jautājumi pārdomām:
-
Kādas dažādās emocijas šie cilvēki, iespējams, piedzīvo dažādos dienas, nedēļas vai mēneša laikos? Kā es varu būt iejūtīgs un kādu atbalstu varu sniegt katras piedzīvotās emocijas laikā?
-
Kā es varu sev palīdzēt saņemt atklāsmi par to, kā palīdzēt dažādos laikos?
-
No kādiem pieņēmumiem man būtu jāatsakās, lai labāk saņemtu un rīkotos saskaņā ar atklāsmi par to, kā palīdzēt?
Tā vietā, lai tiesātu, — mīliet
Laulības šķiršanās jautājumos mēs reti, visdrīzāk, nekad nezināsim visas nianses, kas noveda pie pāra šķiršanās, un mums tas arī nav jāzina. „Šķiršanās gadījumos cilvēku pienākums ir piedot, pacilāt un palīdzēt, nevis nosodīt”4; tas attiecas gan uz pāri, gan uz apkārtējiem cilvēkiem. Mums ir jābūt uzmanīgiem un jāizrāda sava mīlestība, nevis jātiesā citi, neatkarīgi no tā, ar kuru no laulātajiem mums ir tuvākas attiecības.
Tiesāšanas vietā mums būtu jākoncentrējas uz mīlestības izrādīšanu un vienotību, gluži kā to mācīja māsa Dž. Anete Denisa, pirmā padomniece Palīdzības biedrības vispārējā prezidijā:
„Cik gan bieži mēs tiesājam citus pēc viņu ārējā izskata un darbībām, vai gluži pretēji — rīcības trūkuma dēļ —, lai gan, ja mēs viņus pilnībā izprastu, tad tā vietā, lai ar savu nosodījumu palielinātu viņu slogus, rīkotos iejūtīgi un ar vēlmi palīdzēt? …
Mums ir pavēlēts mīlēt citus, nevis tos tiesāt. Noliksim malā šo smago nastu; mums tā nav jānes. Tā vietā mēs varam uzņemties Glābēja mīlestības un līdzjūtības jūgu. …
… Ikvienam ir nepieciešams just, ka viņš patiešām ir piederīgs un vajadzīgs, esot daļa no Kristus miesas.”5
Jautājumi pārdomām:
-
Ko es varu darīt, lai ar lielāku atdevi mīlētu citus, kā to dara Jēzus Kristus?
-
Vai es kaut kādā veidā tiesāju cilvēku, meklējot viņā vainu vai viņam to piešķirot, kas mani attur no nepieciešamā atbalsta sniegšanas?
-
Ko es varu darīt, lai labāk sajustu Dieva mīlestību pret citiem?
Meklējiet veidus, kā viņus iekļaut
Šķiršanās dēļ cilvēki bieži zaudē draugus, kurus ieguva, pateicoties savam bijušajam laulātajam vai ģimenei. Un kas notiek, kad jaunie draugi, kas tika iegūti laulības laikā, vairs nevar vienlaikus uzaicināt abus iepriekš laulātos uz pasākumiem?
Kāda māsa pastāstīja, ka viņa savā bīskapijā kopā ar vīru bieži apmeklēja iknedēļas spēļu vakarus ar draugiem. Pēc šķiršanās viņu apbēdināja tas, ka viņu vairs neaicināja uz spēļu vakariem, jo to apmeklēja tikai pāri. Kāda cita māsa pastāstīja to, ka daudzi bīskapijas locekļi izteica pieņēmumu, ka, tā kā viņa bija kļuvusi par vientuļo māmiņu, viņai vairs nebija laika apmeklēt pasākumus ar draugiem, kā viņa to bija darījusi iepriekš, un tamdēļ viņu vairs neaicināja, lai viņa nejustos noskumusi, jo nevar tos apmeklēt. Taču tas viņai lika justies vēl atsvešinātākai un vientuļākai. Šī māsa pastāstīja, ka justos labāk, ja viņu turpinātu aicināt uz pasākumiem (pat ja viņa nevarētu ierasties), tas darītu viņai zināmu, ka citi joprojām vēlas, lai viņa tur būtu.
Katra situācija ir citādāka, taču „mums visiem ir nepieciešams sajust draudzīgu roku un sadzirdēt stingru ticības apliecinājumu.”6
Jautājumi pārdomām:
-
Kā es varu pielāgot pasākumus, palīdzot neprecētiem Baznīcas locekļiem, tos apmeklējot, justies tikpat ērti, kā precētiem pāriem?
-
Kā mūsu bīskapija var sniegt papildu iespējas, iekļaujot pasākumus, kas atbilst šķirto Baznīcas locekļu vajadzībām?
-
Kādi pasākumi varētu palīdzēt manam draugam kalpot vai sniegt savu ieguldījumu, it īpaši, ja šim cilvēkam ir jāatjauno pārliecība par sevi pēc sarežģītām attiecībām?
„Vispirms esiet vērīgi un tad kalpojiet”7
Tie, kas piedzīvo šķiršanos, pielāgojas izmaiņām finansēs, dienas rutīnā, emocijās, ikdienas un gadskārtējās tradīcijās, dzīves apstākļos utt. Tas attiecas gan uz pieaugušajiem, gan bērniem, kuri, iespējams, ir uzņēmušies savās mājās papildu pienākumus.
Bīskapijas vai draudzes padomes var apdomāt, kā atbalstīt katru ģimenes locekli, tostarp bērnus. Katram no mums ir daudz iespēju, kā saskatīt citu cilvēku vajadzības un tad pēc lūgšanas rīkoties saskaņā ar saņemtu personīgo atklāsmi saistībā ar to, kā palīdzēt šīs vajadzības apmierināt.
Kāda māsa tika svētīta, kad kaimiņš atskārta to, ka viņas iepriekšējais vīrs parasti veica pagalma rudens sakopšanas darbus, tai skaitā laistāmo iekārtu ieziemošanu, un piedāvāja to izdarīt viņas vietā vai parādīt viņai, kā to darīt. Kāds vientuļais tēvs tika svētīts, kad kaimiņš sniedza idejas, kur atrast viņa jaunajā apkārtnē uzticamas aukles.
Lūk, vēl citi veidi, kā bīskapijas locekļi ir palīdzējuši ģimenēm:
-
Bīskapijas, jauniešu un Sākumskolas vadītāji rādīja atbilstošu piemēru tēva vai mātes ietekmei bērnu dzīvē.
-
Tika ziedotas Ziemassvētku dāvanas un nauda, lai palīdzētu nosegt misijas izmaksas.
-
Papildu ēdiens no jauniešu konferencēm vai aktivitātēm tika iedots līdzi ģimenei.
-
Bīskapijas locekļi apmeklēja bērnu sporta aktivitātes.
-
Skolotāju padomē tika apspriests, kā piesardzīgi izturēties pret bērniem no šķirtām ģimenēm, it īpaši stundās par ģimeni vai tad, kad bērni apmeklē bīskapiju tikai katru otro nedēļu, kad ir kopā ar konkrēto vecāku.
-
Kāds gados vecs pāris uzņēma vientuļā vecāka ģimeni savā paspārnē.
Mums arī jāpatur prātā, ka indivīdiem un ģimenēm būs nepieciešams laiks, lai pielāgotos viņu jaunajiem apstākļiem. Dāsni atvēliet viņiem laiku saņemt dziedināšanu un virzīties uz priekšu saskaņā ar Dieva noteikto un viņu laiku, nevis mūsējo.
Jautājumi pārdomām:
-
Kā es varu stiprināt esošo draudzību, lai tie, kuri ir šķiršanās procesā, justos ērti saņemt palīdzību tad, kad tā viņiem būs nepieciešama, pat ja tas tā nav dotajā brīdī?
-
Kuras „pirmās pieredzes” varētu ģimenei būt īpaši grūtas, piemēram, pirmo reizi, kad bērni brīvdienās nav kopā ar savu vecāku? Kā es šādos brīžos varu sniegt papildu draudzīgu atbalstu?
-
Kādi resursi, iespējams, ģimenei ir nepieciešami, ar ko es varētu palīdzēt, vai kā es varu izveidot saikni ar tiem cilvēkiem, kuriem ir prasmes palīdzēt?
Kad mēs ar lūgšanu tiecamies labāk saprast un kalpot tiem, kuri ir šķīrušies, un viņu ģimenēm, mēs varam sajust un dalīties daļā no Debesu Tēva mīlestības pret Saviem bērniem.