Vēršanās pret pornogrāfiju: sargāšana, runāšana un dziedināšana

2019. gada oktobris

Vēršanās pret pornogrāfiju: sargāšana, runāšana un dziedināšana

Džoja D. Džounsa

Sākumskolas vispārējā prezidente

No galvenās uzrunas Jūtas apvienības pret pornogrāfiju 2018. gada konferencē Soltleiksitijā, Jūtas štatā.

Šie trīs mīlestības izrādīšanas veidi var palīdzēt mūsu bērniem viņu iespējamajā saskarē ar pornogrāfiju.

mother and daughter hugging

Man ir sāpīgi apzināties, ka pornogrāfija šobrīd iespaido pat mūsu sabiedrības jaunāko daļu — mūsu bērnus. Pornogrāfija, būdama episka apmēra sērga, var likt mums kaunēties, sakropļot cilvēka jūtas, laupīt paškontroli, izraisīt nomācošu atkarību un pilnībā pārņemt mūsu laiku, domas un enerģiju. Būtu ārkārtīgi būtiski, lai mēs visi — vecāki, ģimenes locekļi, skolotāji, vadītāji — tik tiešām ievērotu, novērtētu un pasargātu savus bērnus un jauniešus.

Mīlestība ir viena no Dieva diženākajām dāvanām. Mīlestība pret Dievu un mīlestība pret savu tuvāko ir divi augstākie baušļi, ko mums ir devis pats Jēzus Kristus. Es uzskatu, ka mīlestība ir arī mūsu spēcīgākais ierocis cīņā pret pornogrāfiju.

Patiesi, kaut arī izplatīts teiciens vēsta, ka „pornogrāfija iznīcina mīlestību”, atcerēsimies arī to, ka mīlestība iznīcina pornogrāfiju. Tas nenozīmē, ka mūsu mīlestība pret kādu cilvēku var atbrīvot viņu no atkarības vai mainīt viņa uzvedību. Tomēr mīlestība var motivēt mūs attiecībā uz to, kā mēs sagatavojamies, kā mēs runājam par to un kā mēs uzklausām citus — it īpaši savus bērnus. Ja mums ir jel kāda cerība izskaust no pasaules šo sodību, visu mūsu pūliņu priekšplānā un pamatā ir jābūt mīlestībai.

Es vēlētos ieteikt trīs mīlestības izrādīšanas veidus, kam mēs, cerams, pievērsīsimies, ko mēs pieņemsim un ieviesīsim savā dzīvē. Šos trīs mīlestības izrādīšanas veidus var piemērot trīs posmos saskarē ar pornogrāfiju, ko var nākties pieredzēt mūsu bērniem.

Pirmkārt, mēs sakām „es tevi mīlu”, tik tiešām sargājot viņus. Otrkārt, mēs sakām „es joprojām tevi mīlu”, uzzinot par viņu saskari ar pornogrāfiju — vai tā būtu netīša vai tīša. Un, treškārt, mēs sakām „es mīlēšu tevi vienmēr”, sniedzot mīlošu atbalstu, kad viņi tiecas pēc dziedināšanas no pārmērīgas aizraušanās ar pornogrāfiju vai atkarības. Mīlestība ir pats svarīgākais katrā no šiem posmiem.

1. Sargāšana: „Es tevi mīlu”

Iedomājieties par kādu bērnu, kuru jūs mīlat. Kad jūs sakāt šim bērnam: „Es tevi mīlu”, ko tas īsti nozīmē? Pašos pamatos tas nozīmē to, ka mēs nodrošinām aizsardzību, lai varētu palīdzēt tiem, kurus mēs mīlam, kļūt tik krietniem, cik vien iespējams, un stāties pretī dzīves grūtībām. Šajā aizsardzībā ietilpst ciešu, uzticamu un pastāvīgu attiecību veidošana. Šādas attiecības palīdz mums saglabāt ar saviem bērniem ciešu saikni. Veidojot stipras un uzticamas attiecības un sargājot savus bērnus un mazbērnus (un jebkuru bērnu), mēs sniedzam tiem drošu vidi, kur patverties. Šāda sargāšana palīdz tiem saprast, kas viņi ir un kādas ir viņu attiecības ar Dievu. Jušanās novērtētiem un mīlētiem palīdz bērniem iztēloties gādīgo Debesu Tēvu un paļauties uz to, ka Viņš dod tiem norādījumus, lai viņi būtu laimīgi.

Es bažījos, ka daudzi vecāki, iespējams, neapzinās, cik bīstama patiesībā ir pornogrāfija, vai arī domā, ka ar šo problēmu saskaras tikai citi cilvēki. Patiesība ir tāda, ka arī mūsu zēni un mūsu meitenes cieš no šīs problēmas, bet mēs par to nerunājam tik daudz, cik vajadzētu.

Pirms daudziem gadiem mēs ar vīru dzirdējām kādu pamācošu stāstu, ko mēs pēcāk bieži stāstījām saviem bērniem. Tas ir stāsts par kādu vecu klaburčūsku, kas lūdza, lai kāds garāmejošs puisēns aiznes to uz kalna virsotni, lai tā pirms savas nāves varētu redzēt pēdējo saulrietu. Puisēns vilcinājās, taču klaburčūska apsolīja, ka apmaiņā pret šo ceļojumu to nesakodīs. Izdzirdēdams par čūskas vēlību, zēns laipni uznesa to kalna virsotnē, kur viņi kopīgi noskatījās saulrietā.

Nonesis čūsku atpakaļ, uz kalna pakājē esošo ieleju, zēns pagatavoja sev maltīti un sataisīja guļas vietu pārnakšņošanai. No rīta čūska viņam pavaicāja: „Puisīt, vai tu, lūdzu, varētu aiznest mani atpakaļ uz manām mājām? Man ir pienācis laiks atstāt šo pasauli, un es gribētu atgriezties savās mājās.” Tā kā puisēnam šķita, ka viņš ir drošībā un ka čūska ir turējusi doto vārdu, viņš nolēma aiznest čūsku mājās, kā prasīts.

Viņš uzmanīgi pacēla čūsku, cieši piespieda to pie krūtīm un aiznesa uz tuksnesi, lai tā varētu nomirt savās mājās. Kad viņš jau grasījās nolikt klaburčūsku zemē, klaburčūska pagriezās un iedzēla viņam krūtīs. Puisēns iekliedzās un nometa čūsku zemē. „Čūskas kundze, kādēļ jūs tā darījāt?! Tagad es noteikti miršu!” Klaburčūska paskatījās uz viņu un pasmīnēja: „Tu zināji, kas es esmu, kad mani pacēli.”

Mūsdienu pasaulē es redzu, kā daudzi vecāki padod savam bērnam čūsku. Es runāju par viedtālruņiem. Mēs nedrīkstam nodot mobilos tālruņus ar interneta pieslēgumu tādu bērniņu rokās, kuri nav pietiekami pieauguši un līdz ar to arī apmācīti, kam vēl nav nepieciešamo spriešanas un lēmumu pieņemšanas spēju un kam trūkst vecāku uzraudzības vai citu drošības līdzekļu, kas palīdzētu tos pasargāt. Džeisons S. Kerols, Brigama Janga universitātes profesors ģimenes dzīves jautājumos, apgalvo: „Mēs sargājam savus bērnus līdz brīdim, kad viņi paši spēs sevi pasargāt.” Cilvēkam vispirms attīstās tas smadzeņu stumbrs, kurā atrodas baudas centri. Un tikai pēc tam pilnībā attīstās frontālā smadzeņu garoza, kurā ir ietvertas spriešanas un lēmumu pieņemšanas spējas. „Tā nu bērniem ir dots gāzes pedālis bez pilnvērtīgām bremzēm.”¹

Katram tālrunim vajadzētu uzlikt drošības filtrus — pat pusaudžu tālrunim. Šis ieteikums nāks par labu arī pieaugušajiem. Neviens nav imūns pret šīs indīgās čūskas dzēlienu. Daži vecāki izvēlas iegādāties saviem bērniem atveramo telefonu, lai ierobežotu zvanu un īsziņu skaitu.

Taču bez viedtālruņiem ir vēl neskaitāmas citas ierīces, kurās caur interneta pieslēgumu ir iespējams piekļūt nevēlamiem plašsaziņas līdzekļiem. Kāds nesen veikts pētījums liecina, ka 79% no nevēlamas saskares ar pornogrāfiju atgadās mājās.² Bērni var saskarties ar to planšetēs, viedtālruņos, spēļu konsolēs, pārnēsājamos DVD atskaņotājos un gudrajos televizoros, un tās ir tikai dažas no ierīcēm. Es zinu par ģimenēm, kas ir iekārtojušas savās mājās vienu, caurstaigājamu platību, kur drīkst izmantot elektroniskās ierīces. Šīs ģimenes dēvē šo telpu par „multivides istabu”, kur visas elektroniskās ierīces tiek glabātas atklāti, gaismā. Neviens cilvēks, izmantojot multivides ierīci, nekad nepaliek istabā viens.

Citas ģimenes ir izvēlējušās citus noteikumus, piemēram, aizliegumu lietot tālruņus guļamistabās un labierīcībās. Daži vienkārši teic: „Nekad nepaliec viens ar tālruni.” Citi tajā pašā laikā pakāpeniski dod saviem bērniem arvien lielāku pieeju dažādām lietotnēm, uzstādot programmas, kas ļauj vecākiem konfigurēt bērna tālruni. Tādējādi viņi māca, ka uzticība ir jānopelna un ka ir būtiski, lai tālrunim būtu drošības uzstādījumi.

Lai kādas būtu mūsu ģimeņu individuālās vajadzības, mācīsim katram ģimenes loceklim jau kopš pašiem pirmsākumiem izmantot tehnoloģijas gudri un pozitīviem nolūkiem, lai attīstītu tikumīgu domāšanas veidu. Izglītosim bērnus, konstruktīvi mācot tiem, kā izmantot tehnoloģijas krietniem mērķiem. Mēs varam mācīt tiem izvērtēt to pašiem, pavaicājot sev: „Vai šī darbība kalpos krietnam mērķim?” Mūsu izvēle attiecībā uz to, kā mēs šobrīd mācām savu ģimeni, iespaidos turpmākās paaudzes.

Es ceru, ka, būdami vecāki, mēs padomāsim par to, cik būtiskas ir mūsu attiecības ar saviem bērniem, kā arī par konkrētiem pūliņiem viņu pasargāšanā. Ja mēs stiprināsim mūsu mīlošās attiecības, bērni daudz skaidrāk izpratīs to, kādēļ Dievs mūs brīdina par pornogrāfijas kaitējumu, viņi sapratīs, kā no tā izvairīties, un viņi būs sagatavoti brīdim, kad tiem var nākties ar to saskarties.

father talking with his son

2. Atbilde: „Es joprojām tevi mīlu”

Noturēt sirsnīgas, atklātas un aicinošas sarunas, kas iedrošina bērnus dalīties ar saviem vecākiem savās pārdomās, pieredzē un jautājumos, nav viegli. Mēs varam aicināt bērnus, lai cik veci tie būtu, atklāti pastāstīt mums, ja vai kad tiem ir radušās jebkādas pakāpes problēmas ar pornogrāfiju — sākot ar agrīnu, nejaušu vai gadījuma rakstura saskari, līdz pat intensīvai un pārmērīgai aizrautībai. Jo agrīnāk šī tēma tiks apspriesta, jo labāks būs rezultāts, un bērni atklās pieredzēto daudz labprātāk, zinot, ka viņi ir mīlēti un ka nekas, ko viņi varētu pateikt vai izdarīt, to nemainīs.

Tomēr paši brīvprātīgi bērni to atklāj ļoti, ļoti reti. Tas parasti notiek tad, ja vērīgs tēvs vai māte pamudina bērnu uz to, apvaicājoties: „Vai tev kaut kas ir atgadījies?” vai „Šķiet, ka tu neesi savā ādā.” Jo mīlētāks bērns jutīsies, jo vieglāk viņam vai viņai būs atvērties.

Pārliecība par mūsu mīlestību nostiprinās caur nelielām pieredzēm, kas atkārtojas atkal un atkal. Nebūtiskas likstas, par kurām tiek runāts ar mīlestību, veido pamatu veselīgai saziņai, lai tad, kad rodas lielas problēmas, mēs arvien vēl būtu tai atvērti. Vissvarīgākais ir tas, lai jūsu bērni zinātu, ka jūsu attieksme būs: „Es joprojām tevi mīlu. Es nepārstāšu tevi mīlēt tikai tādēļ, ka ar tevi kaut kas ir atgadījies. Es mīlēšu tevi vienmēr.”

Kaut kāda iemesla pēc mēs ne visai daudz runājam ar saviem jauniešiem un bērniem par vienu no spēcīgākajām tieksmēm un lielākajiem kārdinājumiem, ar ko tiem nāksies saskarties. Šis negribīgums pamudina viņus mācīties galvenokārt no interneta, citiem bērniem un pusaudžiem vai pat iecienītiem plašsaziņas līdzekļiem. Daži no mums, iespējams, vilcinās pat pieminēt bērnu klātbūtnē vārdu pornogrāfija, cenšoties nosargāt viņu nevainību. Tas liek mums juties tik neveikli! Iespējams, mūsu vecāki nekad ar mums nav tik atklāti runājuši. Kā būs, ja šī saruna iekveldinās bērnu ziņkāri? Kā būs, ja viņi gribēs uzzināt vairāk? Kā gan mēs varam gaidīt, lai mūsu bērni runātu ar mums par pornogrāfiju, ja mēs paši nekad par to ar viņiem nerunājam?

Vecāki, mums pašiem ir jāuzsāk šī saruna, negaidot, ka to uzsāks bērni! Man ļoti patīk ieteikums par regulārām, biežām, nepiespiestām sarunām, nevis vienu, atsevišķu sarunu. Šādas gādīgas sarunas nodrošina to, ka par ekspertiem šajos jautājumos tiek izvēlēti vecāki un uzticami vadītāji, nevis Google; saruna var norisināties drošā vidē; un tādējādi mēs vairojam bērnu uzticēšanos. Mēs gribam, lai mūsu bērni justos sagatavoti un spēkpilni, nevis nobijušies. Mēs vēlamies aprunāties ar viņiem līdzvērtīgi, nevis lasīt tiem lekciju.

Būdami vecāki un skolotāji, mēs nevarēsim palīdzēt saviem bērniem, ja vien paši nebūsim pietiekami izglītoti. Mums ir būtiski mācīt viņiem gan to, kā rīkoties, gan to, kādēļ tā rīkoties. Mēs varam paši izzināt un palīdzēt saviem bērniem saprast to, kādēļ pornogrāfija ir slikta, kādēļ tā ir bīstama, kādēļ mēs negribam, lai tā viņiem kaitētu, un kā viņiem būtu jārīkojas, ar to saskaroties.

Vai mēs saviem bērniem pietiekami un viņu vecumam atbilstošā veidā izskaidrojam, kādēļ tas ir nepieciešams? Ja vienīgais iemesls, ko mēs minam, mudinot tos atturēties no pornogrāfijas, ir „tas ir slikti”, tad beigu beigās ar to var arī nepietikt. Tā vietā mums būtu jāmin pēc iespējas vairāk iemeslu, lai izveidotu morālo aizliegumu, kas spētu mūsu jauniešus motivēt.

Kaut arī mums ir pietiekami daudz iemeslu, lai atturētos no pornogrāfijas, te ir uzskaitīti daži motivējoši iemesli no organizācijas Fight the New Drug, kas varētu saistīt mūsu jauniešu interesi:

Pornogrāfija var izmainīt un pārveidot jūsu smadzeņu darbību, un pētījumi rāda, ka tās iespaidā jūsu smadzenes pat var sarukt un kļūt mazaktīvākas.
Pornogrāfija var izraisīt atkarību.
Pornogrāfija sagraus jūsu pašvērtību.
Pornogrāfijas dēļ jūs varat kļūt vientuļi.
Pornogrāfija var sāpināt jūsu mīļos.
Pornogrāfija var sagandēt veselīgu seksualitāti.
Pornogrāfija pamudina uz vardarbību.
Pornogrāfijas iespaidā cilvēki ar laiku kļūst negodīgi.
Pornogrāfija laupīs jums laiku un enerģiju.
Pornogrāfija izraisa depresiju, trauksmi un kauna izjūtu.

Es gribētu piebilst, ka pornogrāfija ir pretrunā Dieva baušļiem. Lai gan, minot šos un vēl milzum daudz citu iemeslu, mēs arvien iespaidīgāk liecinām pret pornogrāfiju, zināšanas, kas netiek liktas lietā, vedina pie bezpalīdzības. Mums ir jānosprauž saprātīgas un lietderīgas robežas, jānosaka ierobežojumi un tas, ko mēs sagaidām. Mums ir būtiski palīdzēt bērniem attīstīt savu personīgo spriestspēju, lai viņi paši gribētu atturēties no pornogrāfijas. Ja bērns pats personīgi neizlems, kāda ir viņa nostāja šajā jautājumā, viņš vai viņa, visdrīzāk, kļūs par daļu no šī brīža graujošās statistikas.

3. Dziedināšana: „Es mīlēšu tevi vienmēr”

Ja bērni saskaras ar pornogrāfiju un iekrīt tās slazdos, viņiem ir grūti saprast, kā rīkoties, kā no tā atbrīvoties un tikt dziedinātiem. Uzņemoties atbildību par savu personīgo atlabšanu un turpmāko dzīves ceļu, bērniem ir nepieciešams sirsnīgs, īstens, pastāvīgs, stingrs un pacietības pilns atbalsts. Neviens nevar nodrošināt šādu atbalstu labāk par vecākiem. Kad mēs paši esam piesardzīgi mācījuši tiem patiesību, kad mēs esam maigi veidojuši savstarpēju uzticēšanos un pamudinājuši tos uz sarunām, bērniem ir jāzina — lai kādas būtu viņu kļūdas un izvēles, mūsu attieksme būs: „Es mīlēšu tevi vienmēr, lai kas arī notiktu.”

Man prātā nāk kāds vienkāršs negadījums, kas pirms daudziem gadiem atgadījās mūsu ģimenē. Mēs ar vīru bijām izbraukuši no mājām, kamēr mūsu vecākais dēls pieskatīja pārējos bērnus. Mums piezvanīja kāds norūpējies kaimiņš, kurš teica, ka pie mūsu mājas ir piebraukusi ugunsdzēsēju mašīna. Mēs traucāmies uz mājām, kur noskaidrojās, ka mūsu desmit gadīgais dēls bija spēlējies mājas pagalmā pie teju divarpus hektāru liela lauka, kur auga gara, sausa zāle. Viņš bija centies noskaidrot, vai ir iespējams iededzināt uguni, piešķiļot dzirksteli.

Viņš to nepārprotami paveica! Līdz mūsu ierašanās brīdim ugunsdzēsēju dienests jau bija apdzēsis nelielo ugunsgrēku, ugunsdzēsēji bija nolasījuši mūsu dēlam lekciju un kaimiņi sāka izklīst. Mūsu dēls jutās apkaunots, pārbijies, tuvu asarām, un viņš zināja, ka viņam pavisam noteikti būs nepatikšanas.

Mēs visi devāmies uz mājām. Mūsu dēls bija tik pārbijies, ka, lai gan situācija bija gaužām nopietna, mums atlika tikai apskaut šo jauko puisēnu un apliecināt, ka mēs viņu mīlam, paužot atvieglojumu, ka viņš nav cietis.

Ja bērni ir saskārušies ar pornogrāfiju un it īpaši tad, ja viņi jau ir sapinušies tās tīklos, viņi jūtas apkaunoti, nobijušies un tuvu asarām. Nav viegli atklāt to, kas ir noticis tumsībā, ceļot to gaismā. Cilvēki jūtas apkaunoti un neaizsargāti. Atlabšanas un dziedināšanas procesā viņi var sastapties ar neveiksmēm un grūtībām. Izšķiroša nozīme ir tam, lai viņi pastāvīgi justos mīlēti. Tomēr vecākiem būtu jāsaprot — lai gan viņu mīlestība neapšaubāmi palīdzēs, ar to vien nepietiek.

Dziedināšanas procesā jums nāksies likt lietā daļu no savas mīlestības pret bērnu, lai uzmeklētu atbilstošus palīgresursus. Jūsu mīlestība kalpo par pamatu tam, ko būtu nepieciešams īstenot, taču, ja kāds no jūsu mīļajiem ir iekritis minētajos slazdos, jums, visdrīzāk, vajadzēs uzmeklēt profesionāļus, kuri var palīdzēt gan jūsu mīlētajam bērnam, gan jums pašiem.

Es ceru, ka, jums un jūsu mīlētajam bērnam tiecoties pēc dziedināšanas, jūs radīsiet spēku Personā, kam ir pa spēkam dziedināt visas brūces, vienot cilvēkus un sekmēt tādu attiecību veidošanos, kādas mēs šobrīd pat nespējam iztēloties. Mūsu Glābējam, maigajam Dziedinātājam, ir pa spēkam glābt. Lai gan, būdami savu bērnu vecāki, mēs varam vedināt tos pie Viņa, Viņš ir vienīgais, kurš var kļūt par viņu Glābēju. Un pats apbrīnojamākais ir tas, ka Viņš mīl mūsu bērnus pat vēl pilnīgāk, nekā mēs paši — lai kas arī notiktu.

Jesus with children