Ticības portreti
Vilsons Dipaula
Sanhosē Urugvajā
Pēc motocikla avārijas Vilsons tika paralizēts. Pēc gada nomira viņa sieva. Būdams atraitnis ar divām mazām meitiņām, Vilsons nezināja, ko iesākt. Viņš šaubījās par to, vai dzīvei maz ir kāda jēga. Vilsons būtu varējis ieslīgt sarūgtinājumā. Taču tā vietā viņš sāka meklēt patiesību.
Kodija Bella fotogrāfija
Pēc motocikla avārijas un sievas zaudēšanas man nācās vienam audzināt divas mazas meitiņas. Es tik tiešām nesapratu, kā es varēšu izaudzināt savas meitas, esot ratiņkrēslā. Šis negadījums pilnībā izmainīja manu dzīvi.
Man bija daudz jautājumu. Kādēļ ar cilvēkiem atgadās sliktas lietas? Es biju dzīvojis, cenšoties rīkoties pareizi, bet man tika atņemta sieva un es biju piekalts ratiņkrēslam, un tad vēl ārstiem nācās operēt manu meitiņu, lai atbrīvotu viņas galvu no audzēja. Man sāka šķist, ka dzīvei nav nekādas jēgas.
Es atskārtu, ka man ir jāizzina patiesība. Es izpētīju dažādas reliģijas un iepazinu Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcu. Es sajutu, ka tā ir patiesība.
Es uzzināju, ka pastāv pēcnāves dzīve, kurā mums ir iespēja būt kopā ar mūsu mīļajiem. Tas ienesa manā dzīvē prieku, jo mēs ar sievu bijām nodzīvojuši kopā desmit skaistus gadus.
Evaņģēlija atrašana mainīja manu dzīvi ikvienā tās aspektā. Es sāku dzīvot ar mierpilnu prātu un mierīgu sirdsapziņu. Katru svētdienu apmeklējot baznīcu, manā ģimenes dzīvē ienāca laime. Mēs atgriezāmies mājās spēcināti. Mēs tikām kristīti un pēc kāda laika arī saistīti Argentīnas templī uz visu mūžību.
Tagad es turpinu virzīties uz priekšu, apmeklējot Baznīcu. Es esmu kalpojis par padomnieku bīskapībā, un es cenšos mācīties no visa pieredzētā, no visiem dzīves pārbaudījumiem. Tas dāvā man spēku. Tā kā es jau vairāk nekā 20 gadus esmu atradies ratiņkrēslā, es esmu atskārtis, ka laime rodas mūsos pašos. Cilvēks katru dienu mācās arvien vairāk. Es jūtos pateicīgs par to.
Es zinu, ka mūsu dzīvei uz Zemes ir mērķis. Mūsu atrašanās šeit ir daļa no Debesu Tēva mūžīgās ieceres. Mums ir Glābējs, kurš ir uzveicis nāvi un augšāmcēlies. Šī apziņa dāvā man spēku. Šobrīd es cenšos neatlaidīgi virzīties uz priekšu. Man ir mērķis, un es zinu, ka, cenšoties dzīvot cienīgi, es varu iemantot mūžīgo ģimeni.
Par spīti grūtībām, ar ko saskaras Vilsons un viņa meita Sofija, evaņģēlijs dāvā viņiem mieru, prieku un spēku. Kopš pārciestās operācijas Sofija ir dzīvojusi kopā ar tēvu. Vilsons rod prieku, kalpojot Baznīcā.
Gatavošana, manevrējot pa virtuvi ratiņkrēslā, ir viena no daudzām prasmēm, ko Vilsons ir attīstījis kopš negadījuma, kurā tika paralizēta viņa ķermeņa lejasdaļa.
Vilsons rod cerību un spēku Glābējā, studējot Svētos Rakstus.
Misionāri pievienojas Dipaulu ģimenes vakariņām. Vilsona mīlestība pret evaņģēliju spēcina viņa ģimeni un Baznīcu.
Pēc smagas avārijas un sievas nāves Vilsons sāka šaubīties par to, vai dzīvei ir kāda jēga. Viņš iepazina dzīves jēgu, atrodot Jēzus Kristus evaņģēliju.
Vilsons un Sofija rod cerību evaņģēlijā. Vairāk nekā 20 gadus ilgā dzīve ratiņkrēslā nav atturējusi Vilsonu no jēgpilnas kalpošanas citiem.
Vilsona smaids liecina par to, ka viņa dzīvē valda garīgs piepildījums. „Laime rodas mūsos pašos,” teic Vilsons. „Cilvēks katru dienu mācās arvien vairāk.”
Ieturot kopīgu maltīti, Dipaulu ģimene dalās ar misionāriem ne vien ēdienā, bet arī savā mīlestībā un pateicībā par evaņģēliju.