Pēdējo dienu svēto balsis
Papildus svētība
Roberto Atūnkars Nijeto no Limas
Peru
Ilustrācija no Ale + Ale un Morgan Gaynin
Mums ar sievu Karmenu tikko bija piedzimis pirmais bērns, kad mani aicināja par mūsu bīskapijas vadītāju. Tobrīd mums bija finansiālas grūtības. Mani pārņēma stress, cenšoties apgādāt ģimeni un tajā pašā laikā pārraudzīt mūsu bīskapijas locekļus, un gādāt par tiem.
Kādu svētdienu es Svētā Vakarēdiena sanāksmes laikā ievēroju kādu vientuļo māti ar četriem maziem bērniņiem. Viņa sēdēja zāles pēdējā rindā, cenšoties, cik vien tas bija viņas spēkos, apklusināt savus bērnus. Es zināju, ka arī viņai ir finansiālas grūtības, taču viņa ne reizes nebija lūgusi palīdzību. Nedēļas gāja, un viņa katru svētdienu kopā ar saviem bērniem apmeklēja baznīcu.
Kādudien man tika izmaksāta alga. Tā kā es tiku svētīts arī ar piemaksu, es nolēmu izmantot šo papildus naudu, lai nopirktu materiālus tik nepieciešamajiem mājas remontdarbiem. Taču, dodoties uz lielveikalu, es iedomājos par šo māsu un viņas bērniem. Es jutu, ka man ir jāizmanto šī papildus nauda, lai iegādātos viņiem pārtiku. Es piezvanīju Karmenai un pastāstīju viņai par to, kā es gribētu rīkoties. Viņa piekrita.
Iepērkoties mans skatiens apstājās pie cepumiem. Man šķita, ka varbūt šīs māsas bērniņi gribētu pamieloties ar saldumiem. Es piepildīju divus pārtikas maisus un devos uz šīs māsas mājām.
Es vairākkārt pieklauvēju pie nodeldētajām koka durvīm. Kad es jau grasījos doties projām, durvis beidzot atvērās. „Bīskap,” māsa teica, „es esmu pārsteigta, jūs redzot!” Tūliņ no mugurpuses izskrēja viņas bērni.
„Es nopirku jums nedaudz pārtikas,” es teicu.
Viena no viņas meitiņām uzgāja cepumus un iesaucās: „Cepumi!” Ap mums sajūsmināti sapulcējās viņas brāļi un māsas. Septiņgadīgā meitiņa mani apskāva. „Paldies jums, bīskap!” viņa teica.
Es ieskatījos viņu mājā un ieraudzīju, ka šī māsa ir mazgājusi drēbes bļodā uz grīdas. Viņas ģimenei nebija galda, un viņi gulēja uz matračiem, kas bija izklāti uz grīdas. Es sapratu, ka viņi dzīvo lielā trūkumā. Es nokārtoju, lai viņiem būtu galds un katram sava gulta.
Šī pieredze palīdzēja man saprast, ka Tas Kungs vada un svētī Savus kalpus. Mums nav nepieciešams īpašs aicinājums, lai palīdzētu saviem brāļiem un māsām. Mums ir vienīgi jādzīvo saskaņā ar Garu, jāievēro, kam būtu nepieciešama mūsu palīdzība, un jāizrāda vēlme būt par instrumentiem Tā Kunga rokās.