Pēdējo dienu svēto balsis
Viņas iedēstīja manā sirdī sēklu
Marta Algarve no Santakatarinas Brazīlijā
Rafaēla Lopesa ilustrācija
No kurienes es esmu nākusi? Ko es šeit daru? Kur es nokļūšu pēc nāves?
Kad man bija 29 gadi, manu prātu turpināja nodarbināt šie jautājumi. Mani vecāki bija miruši. Es sēroju par sava pirmdzimtā dēliņa zaudēšanu. Man vēl bija trīs meitas, kuras jāaudzina, un grūtību pilna dzīve.
Tas Kungs sāka atbildēt uz maniem jautājumiem, atvedot uz manām mājās divas jaunas misionāres. Kad es ieaicināju viņas iekšā, viņas apvaicājās, vai es nejūtot, ka manā dzīvē kaut kā pietrūkst. Es pastāstīju viņām par saviem vecākiem un savu dēliņu. Es pateicu viņām, ka, manuprāt, būtu netaisni laist pasaulē bērnus un veidot ģimeni, ja viss vienkārši beigtos ar nāvi. Es pajautāju, vai es vēl kādreiz redzēšu savus vecākus un savu dēliņu.
„Marta,” viņas teica, „tu vari būt kopā ar savu ģimeni mūžīgi.”
Manu sirdi piepildīja prieks. Es gribēju uzzināt vairāk. Nākamā apciemojuma reizē viņas mācīja man par Jēzus Kristus evaņģēliju vēl vairāk. Viņas iedeva man Mormona Grāmatu un aicināja, lai es to izlasu un pajautāju Dievam, vai tas ir Viņa vārds. Es pieņēmu šo aicinājumu. Lūdzot Dieva atbilde nāca pār mani tik skaidri, kā saules gaisma. Es no visas sirds zināju, ka tā ir patiesība.
Diemžēl, sākot strādāt jaunā darbavietā, es zaudēju kontaktu ar misionārēm. Turpmākajos mēnešos mana laulība tika šķirta, un es kopā ar bērniem centos uzsākt jaunu dzīvi.
Pēc kāda laika es apprecējos vēlreiz. Kādudien mans vīrs teica, ka viņam savā dzīvē sāk pietrūkt Dieva. Mēs nolēmām aiziet uz baznīcu, kuru viņš reiz bija apmeklējis. Ienākot ēkā, es foajē uz galda ieraudzīju Mormona Grāmatu. Tā bija tā pati baznīca, par kuru man jau bija stāstīts! Man ļoti iepatikās tur sajustais Gars. Kad mēs devāmies projām, es pajautāju savam vīram, kas man ir jādara, lai es varētu tikt kristīta.
„Tev ir jāmācās no misionāriem,” viņš teica.
„Es jau tiku mācīta pirms pieciem gadiem!” es atbildēju.
Mums ar bērniem tika pasniegtas mācību stundas. Mūsu kristību diena bija laimīgākā diena mūsu mūžā.
Pēc vairākiem gadiem es sajutu, ka man vajadzētu pastāstīt par savu pievienošanos Baznīcai pirmajām māsām misionārēm, kuras bija mani mācījušas. Facebook lapā es atradu grupu, kurā bija apvienojušies kādreizējie misionāri no Santamarijas misijas Brazīlijā. Tai bija pievienojusies arī viena no māsām, kura bija mani mācījusi. Es nosūtīju viņai draudzības piedāvājumu, pastāstot, kas es esmu, kā es kļuvu par Baznīcas locekli, ka mūsu ģimene ir tikusi saistīta templī un ka mans dēls kalpo pilnlaika misijā. Es pateicu viņai, ka tas viss ir bijis iespējams, tikai pateicoties tam, ka viņas ar pārinieci bija iedēstījušas manā sirdī atjaunotā evaņģēlija sēklu.