Dievišķā Destinija
Raksta autore dzīvo Francijā.
Parasti mana draudzene visu laiku bija priecīga. Par ko gan viņa varētu būt norūpējusies?
Redžinalda Svinija ilustrācija
Es esmu no Francijas, bet mēs ar māsu vienu gadu pavadījām Amerikas Savienoto Valstu austrumos kā apmaiņas studentes. Tanī laikā mēs iepazināmies ar daudziem cilvēkiem, taču vislielāko iespaidu uz mani atstāja kāda meitene, vārdā Destinija. Viņa kļuva par vienu no manām labākajām draudzenēm. Mēs daudz ko darījām kopā gan skolas laikā, gan pēc skolas un arī kopā ar manu māsu. Destinija allaž bija priecīga. Tieši tas man patika viņā vairāk par visu.
Taču kādudien es ievēroju, ka viņa izskatās satraukta, un es nekad vēl nebiju viņu tādu redzējusi. Es apvaicājos, kas noticis. Viņa teica, ka nevēlas par to runāt. Tad es ieraudzīju viņas rokās zīmīti. Es to paņēmu un izlasīju.
Kāds bija uzrakstījis viņai neticami nejaukas lietas. Šajā anonīmajā zīmītē bija teikts, ka viņa ir neglīta, ka nevienam viņa nepatīk, ka viņas dzīvei nav nekādas jēgas un ka viņai vajadzētu iet un izdarīt pašnāvību. Man šķita neticami, ka tādam cilvēkam kā viņa kāds varētu tā uzbrukt. Mani dziļi iespaidoja apziņa par to, cik viņa jūtas sāpināta.
Kopš tā brīža es vēl vairāk centos būt par Destinijas draudzeni, ne vien kopīgi pavadot laiku, bet allaž izrādot atbalstu un jo īpaši sirsnību. Es paskaidroju viņai, ka viņa ir Dieva meita, kura ir svētīta ar dievišķu dabu, ka viņa ir apbrīnas vērta un spējīga paveikt lielas lietas.
Ir grūti censties sevi iemīlēt, ja citi izturas pret tevi slikti un kritizē tevi. Sadraudzējoties ar Destiniju, es sapratu, ka dažkārt pats labākais veids, kā palīdzēt citiem, ir vienkārši mīlēt viņus un palīdzēt tiem saprast, kas viņi ir patiesībā.
Gada noslēgumā, kad man bija jāatgriežas Francijā, Destinija pateica man ko tādu, ko es allaž turēšu dārgā piemiņā. „Emma,” viņa teica, „tu mani izglābi. Pirms tavas ierašanās es gribēju izdarīt pašnāvību. Taču jūs ar māsu man ļoti palīdzējāt, vienkārši izrādot gādību. Tagad es mīlu sevi un es mīlu jūs.”
Skolā ir daudz bērnu, kuriem nākas paciest apcelšanu, ļaunprātīgu izturēšanos un kuri jūtas izolēti. Meklējiet veidu, kā viņiem palīdzēt. Runājiet ar viņiem, domājiet par viņiem, esiet pret viņiem laipni. Tas ir tas, ko darītu Glābējs, un dažkārt vienkārša sasveicināšanās vai smaids var visu izmainīt.