Bezbailīga dalīšanās patiesībā
Apbruņojies ar liecību par evaņģēliju un tā svētībām, Fabiāns, par spīti savai jaunībai, ir kļuvis par jaudīgu, bezbailīgu Baznīcas locekli–misionāru.
Saule nolaižas pār Lastomasu — pilsētu, kas ir celta uz smilšainām nogāzēm, no kurām paveras skats uz Antofagastu. Dienai noslēdzoties, ielejā, kurā atrodas šī Čīles ziemeļos esošā ostas pilsēta, sāk iedegties gaismas.
Ir sestdienas vakars, un 13–gadīgais Fabiāns H. varētu pavadīt laiku ar saviem draugiem. Taču Fabiāns, būdams jaunpievērsts Baznīcas loceklis, tā vietā izvēlas pavadīt šo vakaru ar pilnlaika misionāriem. Ir pienācis laiks „palīdzēt Israēla sapulcināšanā”.1
Starp visiem apņēmības pilnajiem Baznīcas locekļiem–misionāriem, ar kuriem Kelens Vanaters un Džordans Šeltons ir kopīgi strādājuši savā pilnlaika misijā Čīlē, īpaši izceļas tieši Fabiāns.
„Ja viņam bija kāds brīvs brīdis, viņš devās kopā ar mums veikt misionāru darbu,” teic Kelens. „Kad beidzās vasaras brīvlaiks, viņš skuma ne tikai tādēļ, ka nācās atgriezties skolā, bet arī tādēļ, ka viņam vairs nebija tik daudz laika, lai dotos strādāt kopā ar mums.”
Džordans, kurš vairākus mēnešus kalpoja par Kelena pārinieku, piebilst: „Man šķiet, ka Fabiāns nāca mums līdzi četras vai piecas reizes nedēļā — ik nedēļu, kamēr mēs kopīgi kalpojām Antofagastā. Viņš bija pats labākais Baznīcas loceklis–misionārs, ar kādu mēs esam strādājuši.”
Kādēļ gan šis jaunais vīrietis tik ļoti vēlas veikt misionāru darbu, par spīti klasesbiedru nievām un svešinieku noraidījumam? Fabiāna gadījumā atbilde ir meklējama svētībās, ko viņš un viņa ģimenes locekļi ir saņēmuši kopš evaņģēlija pieņemšanas, — svētībās, kurās viņš vēlas dalīties ar apkārtējiem.
„Neaprakstāms prieks”
Fabiāns piekrita misionāru mācībstundām drīz pēc tam, kad pilnlaika misionāri bija pieklauvējuši pie viņa durvīm. Viņš vēl joprojām atceras savu pirmo Svētā Vakarēdiena sanāksmi.
„Tā kā, ienākot dievkalpojuma zālē, es nevienu nepazinu, es nedaudz uztraucos,” viņš stāsta. „Taču es sajutu kaut ko apbrīnojamu. Es jutos tā, ir kā būtu bijis Baznīcā jau mēnešiem vai gadiem ilgi.”
Savās kristībās, kas notika pēc dažām nedēļām, „tiekot iegremdēts ūdenī un paceļoties no tā, es sajutu neaprakstāmu prieku. Es sajutos kā jauns cilvēks, apzinoties, ka sekošu Jēzum Kristum un darīšu labāko, ko varu, lai ievērotu Viņa baušļus.”
Kad Fabiāna neprecētie vecāki Leonardo un Andžela pievienojās savam dēlam misionāru pasniegtajās stundās, viņi uzzināja par tempļa laulību un mūžīgajām ģimenēm. „Pēc nedēļas mans tēvs noteica kāzu datumu,” stāsta Fabiāns. „Mana māte bija ļoti laimīga.”
Četrus mēnešus pēc Fabiāna pievienošanās Baznīcai arī Andžela sekoja viņam kristību ūdeņos. „Tā bija brīnišķīga svētība,” viņš teic.
Drīz sekoja vēl citas svētības. Leonardo, kurš bija kristīts jau bērnībā, atsāka aktīvi iesaistīties Baznīcas dzīvē. Evaņģēlija studijas kļuva par viņu ģimenes pamatnodarbi. Ģimenes locekļi arvien vairāk satuvinājās. Leonardo atrada pastāvīgu darbu. Fabiāns saņēma Ārona priesterību.
„Man ļoti patīk būt par priesterības nesēju, jo es varu pasniegt bīskapijas locekļiem Svēto Vakarēdienu un palīdzēt viņiem atjaunot savas derības,” stāsta Fabiāns. „Es jūtos īpaši laimīgs, kad man rodas iespēja pienest to savai ģimenei un elderiem, kuri mani mācīja. Mani ļoti iepriecina lepnuma pilnais skatiens, ar kādu mans tēvs mani uzlūko, redzot, kā es pienesu Svēto Vakarēdienu.”
„Tas būtu lieliski”
Fabiāns uzsāka misionāru darbu jau pirms savām kristībām.
„Es pastāstīju trim draugiem, ka tikšu kristīts. Divi no viņiem ieradās,” viņš stāsta. „Man patīk dalīties evaņģēlijā, lai mani draugi varētu saprast, kam mēs ticam un ko mēs darām Baznīcā, un lai viņi varētu apgūt evaņģēliju, tikt kristīti un dzīvot vēl laimīgāk. Es ļoti priecātos, ja kāds no viņiem tiktu kristīts un kļūtu par vienu no mana kvoruma locekļiem. Tas būtu lieliski.”
Fabiāns ņem uz skolu Mormona Grāmatu, un viņš nēsā līdzi misionāru brošūras, ko iedot draugiem. Viņš ar prieku atbild uz jautājumiem par Baznīcu un aicina draugus uz svētdienas sanāksmēm un jauniešu vakariem. Un viņš nebaidās uzrunāt cilvēkus uz ielas, lai, kā misionāri mācījuši, aicinātu tos iepazīt Baznīcu un sagatavoties kristībām.
„Fabiāns neuztraucas, ka cilvēki varētu uzskatīt viņu par dīvaini tādēļ, ka viņš dalās savā liecībā,” saka Kelens. „Viņš zina, ka viņš rīkojas pareizi. Viņš zina, ka garīgās lietas ir svarīgākas par visu citu.”
Džordans stāsta, ka, daloties savā liecībā, Fabiāns smeļas spēku savā pievēršanas stāstā, mīlestībā pret evaņģēliju un savās svētībās.
„Viņš ir redzējis to, kādas svētības ir ieguvusi viņa ģimene, un tieši tas iedvesmo viņu būt tik drošam un atklātam, daloties evaņģēlijā ar saviem draugiem,” teic Džordans. „Reiz viņš liecināja kādam klausītājam par to, cik ļoti viņa vecākus ir svētījusi apprecēšanās, bet cik grūti viņam ir bijis gaidīt veselus četrus mēnešus pēc savām kristībām — līdz brīdim, kad tiks kristīta viņa māte. Viņu pārņēma emocijas, un viņa acīs sariesās asaras. Pēc tam viņš liecināja, ka, ja mēs ievērosim baušļus, Dievs par mums parūpēsies.”
„Fabiāna liecība padara viņu par spēcīgu Baznīcas locekli–misionāru,” piebilst Kelens.
„Viņš nesaka: „Ak, es dzirdēju, kā cilvēki Baznīcā stāsta.” Tā vietā viņš vienmēr dalās savā paša personīgajā pieredzē, piemēram, tajā, kā viņš jutās, pirmoreiz atnākot uz baznīcu, vai tajā, kā viņš jūtas, lasot Mormona Grāmatu. Tas ir ļoti neviltoti un patiesi.”
„Es vienmēr jūtos labāk”
Daloties evaņģēlijā, Fabiāns iegūst vēl kādu svētību.
„Dažkārt ar mani skolā atgadās kaut kas slikts, bet tad pie manām durvīm pieklauvē misionāri un apvaicājas, vai es gribētu palīdzēt viņiem mācīt,” viņš stāsta. „Pēc tam, kad esmu mācījis kopā ar viņiem, es jūtos tā, it kā man nebūtu nekādu problēmu. Pēc tam, kad esmu mācījis kopā ar viņiem, lasījis ar viņiem Svētos Rakstus un palīdzējis viņiem dalīties evaņģēlijā, es vienmēr jūtos labāk. Dalīšanās evaņģēlijā un savā pievēršanās stāstā stiprina manu liecību. Un, mācot evaņģēliju, man rodas iespēja rādīt piemēru citiem, tostarp arī savai mazajai māsiņai.”
Nav nekāds brīnums, ka viens no Fabiāna būtiskākajiem mērķiem pēc vidusskolas absolvēšanas ir pašam kļūt par pilnlaika misionāru.
„Es gribu dalīties patiesībā ar tiem, kuri to nezina,” viņš saka. „Es gribu aicināt tos nomazgāt savus grēkus. Es vēlos mācīt viņiem to, kā viņi var izveidot mūžīgo ģimeni. Es gribu aicināt viņus kļūt laimīgiem jau tagad un dzīvot nebeidzamas laimes stāvoklī pēc šīs dzīves.”