Kalpošanas principi
Vai jūs neesat palaiduši garām šo būtisko daļu no kalpošanas norīkojumos?
Kalpošana norīkojumos nozīmē tikpat lielā mērā „[priecāties] ar priecīgajiem”, kā „[raudāt] ar tiem, kas raud” (Romiešiem 12:15).
Augusto Zambonato ilustrācijas
Prātojot par kalpošanu norīkojumos, ir viegli domāt par palīdzēšanu tiem, kuri ir nonākuši grūtībās. Mēs runājam par dārza darbiem atraitnes mājās, vakariņu piegādāšanu sasirgušajiem un ziedošanu tiem, kuri ir nonākuši trūkumā. Mēs atminamies Pāvila ieteikumu — „raudiet ar tiem, kas raud” —, bet vai mēs pietiekami pievēršamies šī panta pirmajai daļai — „priecājieties ar priecīgajiem”? (Romiešiem 12:15.) Priecāšanās kopā ar tiem, kam mēs kalpojam norīkojumos, vai tā būtu panākumu svinēšana vai palīdzēšana rast prieku grūtā brīdī, ir būtiska daļa no kalpošanas norīkojumos — līdzīgi, kā to darītu Glābējs.
Te būs trīs idejas, kas var palīdzēt jums pievērsties tam labajam (un viena lieta, no kuras atturēties), ko Dievs mums dāvā mūsu dzīvē.
1. Esiet vērīgi
Bonija H. Kordone, Jauno sieviešu vispārējā prezidente, palīdz mums saprast, ka mums ir jāierauga tie, kam mēs kalpojam norīkojumos, pamanot ne vien viņu slogus un grūtības, bet arī viņu stiprās puses, talantus un panākumus. Viņa ir teikusi, ka mums ir jākļūst par „varoņiem un uzticības personām — cilvēkiem, kuri zina par viņu apstākļiem un atbalsta viņus to cerībās un centienos”.1
Daloties līdzībā par aitām un kazām, Glābējs teic, ka tie, kuri tiks atrasti pie Viņa labās rokas, vaicās: „Kungs, kad mēs esam Tevi redzējuši izsalkušu un Tevi paēdinājuši? Vai izslāpušu un Tevi dzirdinājuši?
Kad mēs esam Tevi redzējuši kā svešinieku un Tevi uzņēmuši?” (Mateja 25:37–38.)
„Brāļi un māsas, atslēgas vārds šeit ir redzēt,” teic māsa Kordone. „Taisnīgie redzēja tos, kuri bija nonākuši grūtībās, jo tie vēroja un pamanīja. Arī mēs varam būt vērīgi, lai palīdzētu un mierinātu citus, kopīgi svinētu un pat sapņotu.”2
2 . Atrodiet iemeslu, lai nosvinētu panākumus
Nosviniet citu panākumus, vai tie būtu lieli vai mazi. Tā var būt atlabšana no vēža vai šķiršanās pārvarēšana, jauna darba vai pazaudētas kurpes atrašana, pirmā mēneša pārvarēšana pēc mīļa cilvēka nāves vai pirmā nedēļa bez cukura.
Piezvaniet, lai apsveiktu, nosūtiet kartiņu vai dodieties kopīgās pusdienās. Savstarpēji daloties savās svētībās, dzīvojot ar pateicību un nosvinot citu iemantotās svētības un panākumus, mēs varam „priecāties par savu brāļu prieku” (Almas 30:34).
3. Pamaniet Tā Kunga roku
Dažkārt priecāšanās kopā ar citiem nozīmē, ka mēs palīdzam tiem saskatīt iemeslus priekam, neatkarīgi no tā, kādas grūtības vai ieprieca ir ienākusi mūsu dzīvē. Vienkāršā patiesība par to, ka Debesu Tēvs zina par mums un ir gatavs pacilāt mūs, var kļūt par ārkārtīga prieka avotu.
Jūs varat palīdzēt citiem saredzēt viņu dzīvē Tā Kunga roku, daloties tajā, kā jūs esat saskatījuši to paši savā dzīvē. Esiet pietiekami atklāti, lai pastāstītu par to, kā Debesu Tēvs ir palīdzējis jums jūsu grūtībās. Šāda liecība var palīdzēt citiem atpazīt un atzīt to, kā Viņš ir palīdzējis tiem viņu dzīvē (skat. Mosijas 24:14).
4. Neierobežojiet savu priecāšanās spēju
Diemžēl, dažkārt mēs varam ierobežot savu spēju priecāties kopā ar citiem, it īpaši, ja mēs neesam pārliecināti par to, ko mēs spējam tiem piedāvāt, vai par to, kā mums pašiem sokas savā dzīvē. Tā vietā, lai priecātos par citu laimi, mēs iekrītam salīdzināšanas slazdos. Elders Kventins L. Kuks no Divpadsmit apustuļu kvoruma māca: „Svētību salīdzināšana gandrīz vai noteikti laupīs mums prieku. Mēs nevaram vienlaikus izjust gan pateicību, gan skaudību.”3
„Kā lai mēs pārvaram šo tieksmi, kas piemīt teju ikvienam no mums?” vaicā elders Džefrijs R. Holands no Divpadsmit apustuļu kvoruma. „ … Mēs varam uzskaitīt savas daudzās svētības, un mēs varam uzteikt citu sasniegumus. Taču labākais ir tas, ka mēs varam kalpot citiem, kas ir pats izsmalcinātākais sirsnības vingrinājums, kāds jelkad mums ieteikts.”4 Tā vietā, lai salīdzinātu, mēs varam izteikt atzinību tiem, kam mēs kalpojam norīkojumos. Atklāti dalieties tajā, ko jūs novērtējat viņos un viņu ģimenes locekļos.
Pāvils mums atgādina, ka mēs visi esam Kristus locekļi un ka tad, kad „viens loceklis top godāts, visi locekļi priecājas līdzi” (1. korintiešiem 12:26). Ar Debesu Tēva palīdzību mēs varam būt vērīgi attiecībā uz to, ko pieredz apkārtējie, nosvinēt lielus un mazus panākumus, palīdzēt citiem atpazīt Tā Kunga roku un pārvarēt skaudību, lai spētu patiesi priecāties par citu svētībām, talantiem un laimi.