Jauniešiem
LESLIJAS NILSONES FOTOGRĀFIJA
Kaut arī Čīlē mobilie tālruņi ir dārgi, 2016. gadā es izvirzīju mērķi — nopelnīt pietiekami daudz naudas, lai to sev iegādātos. Es veselu gadu iegādājos vairumtirdzniecībā nopērkamās konfektes un alfajores* un pārdevu tās saviem skolas draugiem. Es iekrāju visu, ko nopelnīju. Es negāju pusdienot ārpus mājām, un es negāju uz kino.
Es negribēju lūgt tālruni saviem vecākiem. Es gribēju, lai es varētu teikt, ka esmu to nopelnījusi pati. Mans tētis mani iedrošināja. „Nepadodies, Kerola,” viņš teica.
Es daudz mācījos. Nekas netiek dots par velti. Kaut arī mērķu sasniegšana prasa pūliņus, mēs nedrīkstam padoties. Nopelnot kaut ko saviem spēkiem un saprotot, cik lielu darbu prasa šo mantu iegāde, mēs tās vērtējam daudz augstāk.
Es mācījos, ka man pašai ir jāizlemj, ko es vēlos sasniegt un kurā virzienā es vēlos doties. Ja es vēlos apprecēties templī, man ir jāiet uz baznīcu un semināru, un vēlāk arī uz institūtu, un neprecēto jauniešu pasākumiem. Un man ir jāiet uz randiņiem ar cienīgiem jaunajiem vīriešiem. Mērķu sasniegšana prasa kaut ko upurēt, lai vēlāk varētu iegūt kaut ko vēl labāku.
Kerola, 15 gadi, Čīle