Draudzenes, kuras dalījās ar mani savā gaismā
Autore dzīvo Baja Kalifornijā, Meksikā.
Es jutos nobijusies un vientuļa. Es pārcēlos uz citu valsti un pirmoreiz pēc ilga laika atkal aizgāju uz Baznīcu.
Mēs ar mammu dzīvojām nelielā Meksikas pilsētiņā, kur visi cits citu pazīst. Kaut arī es pratu atšķirt pareizo no nepareizā, es jutos apmulsusi, būdama vienīgā, aktīvā jaunā sieviete šajā pilsētiņā.
Tā kā es gribēju iekļauties, es izdarīju vienu lietu, kas tobrīd šķita lietderīgi, — es uzsāku attiecības ar puisi. Tā bija tikai viena no pirmajām kļūdām, ko es sāku pieļaut. Es sāku padoties vienaudžu spiedienam, uzskatot, ka esmu pietiekami pieaugusi, lai pati pieņemtu lēmumus, kas nozīmēja, ka es kļuvu par neaktīvu jaunieti, kura dzīvo tumsībā.
Es dzīvoju tumsībā veselu gadu, un katra nākamā diena kļuva arvien tumšāka. Mani sliktie lēmumi noveda pie strīdiem ar ģimenes locekļiem, un es sapratu, ka nevaru vairs ar viņiem sadzīvot. Taču to, ka manā dzīvē kaut kā pietrūkst, es atskārtu tikai tad, kad nomira kāda tuva pēdējo dienu svēto draudzene. Diemžēl es vainoju tajā Dievu un evaņģēliju. Es pārstāju ticēt tam, ka paklausība nes svētības. Es apzinājos — ja es neizlemšu atsākt dzīvot pēc evaņģēlija, es turpināšu ignorēt savu saikni ar Baznīcu un dzīvot pasaulīgā veidā.
Sēžot uz savas gultas tumšā istabā, raudot un jūtot pret sevi žēlumu, es atskārtu, ka man ir bail — bail palikt vienai bez kāda, ar ko aprunāties; bail no tā, ka es nespēšu labot visus savus nodarījumus; bail, ka neviens man nepiedos, it sevišķi jau Dievs.
Beigu beigās es pārcēlos uz Minesotu, ASV, pie saviem vecvecākiem, kuri nav Baznīcas locekļi. Mans patēvs lidoja turp kopā ar mani, un manā pirmajā svētdienā tur mēs devāmies uz Baznīcu, kur apmeklējām tikai Svētā Vakarēdiena sanāksmi. Sanāksmei noslēdzoties, es jau biju izlēmusi pamest Baznīcu, taču, kad mēs devāmies pie sava auto, man par pārsteigumu, mēs ievērojām, ka pie mums skriešus steidz bīskaps, lai aprunātos. Viņš uzdeva mums dažus jautājumus un aicināja atgriezties nākamsvētdien, un mēs to izdarījām.
Nākamajā svētdienā, pēc Svētā Vakarēdiena sanāksmes, pirms es vēl biju paspējusi piecelties, ap mani sapulcējās bīskapijas jaunās sievietes — jaunās sievietes, kuras palīdzēja man izmainīt savu dzīvi.
Alberto Rugjērī ilustrācija
Es pēkšņi iekļuvu pavisam citā pasaulē — pasaulē, kurā bija bīskaps un Jauno sieviešu prezidente, kuri par mani gādāja, un, svarīgāk par visu, jaunās sievietes, kuras centās ik dienu dzīvot pēc evaņģēlija, kuras centās dzīvot pēc augstiem standartiem un iestāties par to, kas ir pareizi. No viņām mirdzēja tik spoža gaisma, ka viņas spēja izgaismot ceļu manā priekšā.
Tas bija brīdis, kad es sapratu, kas man ir jādara, ļaujot, „lai [mana] gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga [manus] labos darbus un godā [manu] Tēvu, kas ir debesīs” (skat. Mateja 5:16). Un tā es sāku ik nedēļu apmeklēt Baznīcu un jauniešu pasākumus, ik dienu lasīt Mormona Grāmatu un lūgt, piedienīgi ģērbties, izteikties pieklājīgāk, apmeklēt templi un sagatavoties patriarha svētības saņemšanai.
Es biju pilnībā mainījusies, taču es to aptvēru tikai Jauno sieviešu nometnes laikā, kad sajutu Svēto Garu un atklāju, ka man ir liecība — liecība, kas atgādina man, ka Dievs mani mīl, ka Viņam ir iecere manai dzīvei un ka Viņš nevēlas, lai es būtu viena. Liecība — tik spoža un spēcīga, ka tā mani izmainīja. Liecība, kurā dalīties, lai izgaismotu ne vien savu, bet arī citu cilvēku ceļu. Liecība, kas nebaidās mirdzēt tumsībā.