Apustuļi dalās vēstījumos, kas sniedz cerību
Baznīcas vadītāji sniedz ieskatu, kā saglabāt Dieva tuvumu, ar mīlestību gādīgi kalpot un kā pacietīgi virzīties uz priekšu pandēmijas laikā.
Getty Images ilustrācija
Reaģējot uz vīrusa izplatību visā pasaulē, atbildīgās amatpersonas aizliedz pulcēšanos un ievieš karantīnu. Skolas tiek slēgtas, draudžu vadītāji atceļ baznīcas sapulces, un tiem, kas uzturas ārpus telpām, aizsardzības nolūkā ir jāvalkā sejas maskas.
Ir 1919. gads, un nežēlīgā gripas pandēmija, kas aizsākās iepriekšējā gadā, paņem desmitiem miljonu cilvēku dzīvību.1 Baznīcas jaunais pravietis, prezidents Hibers Dž. Grants (1856–1945), tika iesvētīts 1918. gada novembrī, taču netika atbalstīts līdz 1919. gada jūnijam, jo aprīļa vispārējā konference tika atlikta.
Savas kalpošanas laikā pēc šīm un citām izaicinājumu pilnajām dienām prezidents Grants sniedza mūsdienām piemērotus padomus, sakot: „Mēs esam ieradušies uz šīs Zemes, lai iegūtu zināšanas, gudrību un pieredzi, lai gūtu mācības, ciestu sāpes, nepadotos kārdinājumiem un gūtu uzvaru pār mirstību.” Guvis zināšanas personīgās pieredzes pārbaudījumos, viņš piebilda: „Es (…) zinu, ka grūtību laikā pēdējo dienu svētie gūst atbalstu, tiek svētīti un mierināti tā, kā neviens cits!”2
Pašreizējā „posta stundā” ar jauno koronavīrusu mēs gūstam atbalstu un mierinājumu atjaunotajā Jēzus Kristus evaņģēlijā. Mūsu zināšanas par to, ka Debesu Tēvs mīl savus bērnus un ka Viņš mūsdienās ir aicinājis praviešus un apustuļus, lai tie mūs vadītu mirstīgās dzīves vētrās, ir liela svētība.
Vairāki Divpadsmit apustuļu kvoruma locekļi nesen intervijās sniegtajos padomos atgādina, ka mēs varam izjust prieku un ar cerību raudzīties nākotnē — neatkarīgi no tā, kas notiek mums apkārt.3
Veldena C. Andersena fotogrāfija
Darbs tiek turpināts
Elders Brūss R. Makonkijs (1915–1985) reiz salīdzināja Baznīcu ar „varenu karavānu”, kas turpina doties uz priekšu, neraugoties uz pretestību.4 Elders Deivids A. Bednārs salīdzina karavānas vienmērīgo virzību uz priekšu ar Baznīcas iedvesmoto sagatavošanu un tās piedzīvotās pretestības vēsturi.
„„Neviena grēcīga roka nevar apturēt šī darba turpināšanu”,5 un tāpat arī nekāda pandēmija neapturēs šī darba turpināšanu,” viņš sacīja. „Neraugoties uz visiem izaicinājumiem, ar kuriem tagad sastopamies vīrusa dēļ, darbs tiek turpināts. (…) Mēs nezinām, cik ilgs laiks paies, taču mēs to pārvarēsim. Iespējams, mēs nevarēsim atsākt un turpināt dzīvot tieši tāpat kā iepriekš, taču daudzi no šiem pielāgojumiem un izmaiņām būs ļoti pozitīvi.”
Elders Kventins L. Kuks sacīja, ka Baznīcas iedvesmotajā sagatavošanā ir iekļauti tādi aktuāli piemēri kā uzsvars uz sabata dienas ievērošanu, Melhisedeka priesterības kvorumu un Palīdzības biedrību stiprināšana, pāreja uz gādīgo kalpošanu un iepazīstināšana ar Nāc, seko Man! programmu, Mormona Grāmatas videoklipiem un bērnu un jauniešu programmu.
„Mēs atskatīsimies uz šo kā uz fundamentālu sagatavošanās laiku, nevis tikai uz kaut ko, kas mums ir bijis jāpārcieš,” viņš pauda.
Prezidents M. Rasels Balards, Divpadsmit apustuļu kvoruma prezidenta vietas izpildītājs, piekrīt. Neraugoties uz tempļu un sanāksmju namu pagaidu slēgšanu, Baznīcas locekļu rīcībā ir garīgie instrumenti, kas nepieciešami, lai turpinātu virzīties uz priekšu.
Prezidents Balards atminas, kā viņš jutās 1941. gada 7. decembrī, atgriežoties mājās no baznīcas un uzzinot par uzbrukumu Pērlhārborai un Amerikas Savienoto Valstu gatavību iesaistīties Otrajā pasaules karā. Tāpat kā daudzi cilvēki šodien, viņš satraucās par nākotni un to, vai viņa paša nākotne zudīs.
„Taču tā nenotika,” viņš teica. Tāpat kā pasaules brīvie cilvēki uzvarēja šajā karā, tāpat arī pasaule uzvarēs karā pret koronavīrusu. „Ja mēs pievērsīsim savu sirdi mūsu Tēvam Debesīs un lūkosimies uz Viņu un uz mūsu Glābēju kā uz visas cilvēces Pestītāju, viss būs kārtībā,” viņš pauda.
Vēl viens veids, kā Baznīca turpina savu darbu, ir tās misionāru darbība, reaģējot uz pasaules mainīgajiem apstākļiem. Elders Dīters F. Uhtdorfs norādīja, ka Baznīcas vadītāji bija meklējuši jaunus veidus, kā dalīties evaņģēlija vēstījumā, jau pirms Covid-19 sāka aizkavēt misionāru darbu. Šo traucējumu dēļ tūkstošiem misionāru ir tikuši nogādāti savā izcelsmes valstī, daži tikuši priekšlaikus atbrīvoti un citi norīkoti jaunos uzdevumos.
„Covid-19 jo īpaši stimulēja mūsu domāšanu par šo jautājumu un atvēra mūsu acis,” viņš teica. Tā rezultātā tehnoloģijas un sociālie plašsaziņas līdzekļi tagad atver durvis, kas iepriekš ir bijušas aizvērtas slēgtās kopienās un nepieejamos namos un daudzdzīvokļu ēkās.
„Neraugoties uz pandēmiju, misionāru darbs tiks turpināts,” piebilda elders Uhtdorfs. „Mēs turpinām meklēt veidus, kā uzlabot misionāru darbu tagad un nākotnē. Tas Kungs ir apsolījis paātrināt savu darbu visu Dieva bērnu svētībai (skat. Mācības un Derību 88:73). Es jūtu, ka, piedzīvojot šo sarežģīto laiku, atrodamies tieši šī procesa vidū. Mūsu dārgie misionāri ir mūsu pionieri, kas rod jaunus, mūsu apstākļiem piemērotus veidus, kā dalīties evaņģēlija vēstījumā, lai Jēzus Kristus Baznīca turpinātu „velties, līdz tā būs piepildījusi visu zemi” (Mācības un Derību 65:2).
Jaunas iespējas dalīties evaņģēlija vēstījumā nav vienīgās, kas paveras. Atveras arī sirdis, jo grūti laiki bieži vien liek cilvēkiem zemoties un pievērsties Dievam, pauda elders D. Tods Kristofersons.
„Cilvēki kļūst mazliet atvērtāki tādām domām kā: „Varbūt man ir nepieciešams kas vairāk par savu bankas kontu. Varbūt dzīve ir kas vairāk par to, ko esmu piedzīvojis,”” viņš teica.
Elders Kristofersons mudina Baznīcas locekļus meklēt iespējas sludināt, piemēram, publicēt ar evaņģēliju saistītus vēstījumus un mēmes sociālajos plašsaziņas līdzekļos, sazināties ar pilna laika misionāriem, piedāvājot palīdzību sadraudzībā ar cilvēkiem, kurus viņi apmāca tiešsaistē, un kontaktu uzturēšanā ar cilvēkiem, kurus viņi nevar bieži satikt.
Sociālā distancēšanās un garīgā distancēšanās
Vēl viens veids, kā Baznīca turpina savu darbu, ir pēdējo dienu svēto garīgā reakcija uz laicīgiem izaicinājumiem, tādiem kā Covid-19. Lai nodrošinātu fizisko aizsardzību, mēs palielinām fizisko distanci no citiem, taču, lai gūtu garīgo aizsardzību, mēs tuvojamies savam Debesu Tēvam un Viņa Dēlam. Covid-19 pandēmija daudziem Baznīcas locekļiem ir sniegusi vairāk iespēju palielināt savu garīgo aizsardzību, sekojot prezidenta Rasela M. Nelsona padomam — sadzirdēt To Kungu.
„Mūsu Debesu Tēvs zina, ka, atrodoties nedrošības un baiļu ielenkumā, mums visvairāk palīdzēs Viņa Dēla uzklausīšana,” prezidents Nelsons to sacīja 2020. gada aprīļa vispārējā konferencē. Viņš piebilda: „Tā kā mēs cenšamies būt par Jēzus Kristus mācekļiem, mūsu centieniem Viņu sadzirdēt ir jābūt pēc iespējas apzinātākiem. Lai piepildītu savu ikdienas dzīvi ar Viņa vārdiem, Viņa mācībām un Viņa patiesību, ir nepieciešami apzināti un pastāvīgi centieni.”6
Lai arī neesam priecīgi par Baznīcas sanāksmju pārtraukšanu, tempļu slēgšanu vai darba zaudēšanu, pavadot vairāk laika mājās, gūstam „iespēju domāt par atmošanos Dievam” (skat. Almas 5:7), teica elders Kuks. „Iespējams, nesenie notikumi var būt kā garīgs modinātājs, kas mums liek pievērsties vissvarīgākajam. Ja tas tā ir, tad liela svētība būtu pievērsties lietām, kuras savā dzīvē varam pilnveidot, kā arī tam, kā varam svētīt citu dzīves, atmostoties Dievam un virzoties pa derību ceļu.”
Elders Džefrijs R. Holands piebilda: „Šādi laiki aicina mūs ielūkoties savā dvēselē, lai redzētu, vai mums patīk tas, ko mēs tajā ieraugām. Tad [mēs] domājam par to, kas [mēs] patiesībā esam un kam patiesi ir nozīme.”
Šādos laikos arī tiekam mudināti pieaugt ticībā, kalpošanā un pateicībā, „apsverot savu atkarību no Dieva un Viņa svētībām, ko tik bieži uztveram kā pašsaprotamas,” sacīja elders Holands. „Esam parādā savam Debesu Tēvam būt mazliet pateicīgākiem, nedaudz vairāk novērtēt un atcerēties, cik daudz problēmu tiek atrisinātas, pateicoties Dievam, eņģeļiem, derības solījumiem un lūgšanām.”
Mūsu pateicības centrā ir svētība — spēja atcerēties, „cik žēlsirdīgs Tas Kungs ir bijis pret cilvēku bērniem, kopš Ādama radīšanas līdz pat [šim] laikam” (Moronija 10:3). Divpadsmit apustuļu kvoruma locekļi ir teikuši, ka ikreiz, kad mums tiek likts „patverties savā vietā”, mēs varam sekot Nefija un Almas piemēram, atceroties, ka Viņš, „kuram [mēs] esam uzticējušies”, Glābējs Jēzus Kristus, „arvien izglābs [mūs]” (2. Nefija 4:19; Almas 36:27). Un varam atcerēties, kā ir mācījis apustulis Pāvils, ka nekas mūs „nevarēs šķirt no Kristus mīlestības” (skat. Romiešiem 8:35).
Tas Kungs Jēzus Kristus „ir mūsu patvērums” (skat. Psalmi 61:1–4), teica elders Holands. „Lai arī kas vēl notiktu, mēs nekad netiksim šķirti no Glābēja mīlestības un Viņa klātbūtnes, pat ja mēs to uzreiz neaptveram. Garu nevar apturēt vīruss vai valsts robežas, vai medicīniskās prognozes.”
Getty Images ilustrācija
„Dariet laipnības darbus”
Nesen, lasot Baznīca komitejas sagatavoto ziņojumu, elderam Kristofersonam radās bažas par „piespiedu vienatnes” ietekmi uz Baznīcā atsevišķi dzīvojošajiem locekļiem — gan veciem, gan jauniem.
„Piespiedu vienatne var radīt vientulības sajūtu, un vientulībai var būt negatīva ietekme uz fizisko un garīgo veselību,” viņš sacīja. „Lai to pārvarētu, sabiedrības veselības aktīvisti iesaka cilvēkiem, kas jūtas vientuļi, meklēt veidus, kā „veikt laipnības darbus”.”
Pēdējo dienu svētie var atrast veidus, kā kalpot, palīdzēt un dot ieguldījumu citiem, it īpaši tiem, kuri ir vientuļi, sacīja elders Kristofersons, un vientuļie Baznīcas locekļi, kas kalpo citiem, var mazināt savu izolācijas sajūtu.
„Pievērsieties kalpošanai,” viņš teica. „Mēs varam darīt daudz, lai cits citam sniegtu piederības sajūtu un sajustos kā brāļi un māsas. Šis ir laiks, kad elderu kvorums un Palīdzības biedrība patiešām var likt lietā savas spējas, īstenojot kalpošanas pasākumus, kuru veikšanai tie ir īpaši organizēti.”
Kā arī, tā vietā, lai arvien sūtītu īsziņas, viņš ieteica: „Manuprāt, ir ļoti veselīgi piezvanīt kādam, izmantojot šo seno tehnoloģiju, ko sauc par tālruni. Vienkārši piezvaniet, lai parunātos. Ļaujiet cilvēkiem dzirdēt kāda balsi.”
Nelieli centieni sazināties ar citiem var būt ļoti nozīmīgi, iepriecinot kādu mums pat nezināmā veidā. „Kad cilvēki ir tik izolēti, mūsu kalpošana ir ļoti nepieciešama,” sacīja elders Kuks.
Elders Holands ierosināja: „Mums vajadzētu veltīt noteiktu dienas daļu saziņai ar cilvēkiem, kuriem nepieciešams atbalsts. Protams, arī mēs tādējādi gūstam atbalstu, tāpēc visi tiek „pacilāti” (3. Nefija 27:14, 15), kā Glābējs ir teicis par savu uzdevumu uz Zemes.”
Vēl viens veids, kā mēs varam atbalstīt sevi un citus, ir gatavošanās tai dienai, kad tempļi atkal tiks atvērti. Tempļu slēgšana — pandēmiju, pārbūves vai tīrīšanas dēļ — „sniedz brīnišķīgu iespēju uzzināt vairāk par ģimenes vēstures izpēti, indeksēšanu un to, kā sagatavot daudzus, daudzus vārdus tai dienai, kad tempļu durvis atkal tiks atvērtas,” sacīja elders Bednārs.
Neatkarīgi no tā, vai tempļi ir atvērti vai slēgti, piebilda elders Bednārs, Baznīcas locekļi joprojām var censties būt cienīgi un saņemt tempļa rekomendāciju.
Mācības, kuras Tas Kungs vēlas, lai mēs apgūtu
Kā uzsvēra elders Bednārs, lai arī neviens neizvēlētos piedzīvot Covid-19 pandēmiju, tomēr mēs piedzīvojam pēdējo dienu postu.
„Raugoties no mūžīgā skatījuma, ko sniedz atjaunotais evaņģēlijs, un pateicoties žēlastībai, ko sniedz Glābēja īstenotā Izpirkšana, mēs varam gūt mācības no mirstības likstām, kas mūs sagatavo mūžības svētībām,” viņš teica. „Mums ir jālūdz. Mums ir jāmeklē. Mums ir jāvaicā. Mums ir jābūt redzīgām acīm un dzirdīgām ausīm. Mēs varam tikt svētīti īpašos veidos, gūstot mācības, kas mums būs par svētību tagad un mūžīgi.”
Covid-19 postošās ietekmes dēļ uz ģimenēm visā pasaulē — cilvēki ir mācījušies izrādīt īpašas rūpes par citiem, pauda prezidents Balards.
„Mēs sākam aptvert, cik dārgas ir mūsu ģimenes, cik dārgi ir mūsu kaimiņi un citi mūsu Baznīcas locekļi,” viņš sacīja. „Tagad mēs gūstam mācības, kas mūs padarīs par labākiem cilvēkiem.”
Kad šī vētra būs pagājusi — ko varam sagaidīt tālāk? Vēl vairāk tā paša, sacīja elders Uhtdorfs. Dieva bērni Baznīcā un ārpus tās turpinās saskarties ar izaicinājumiem.
„Mēs dzīvojam laikā, kad ir jāmācās,” viņš teica. Vissvarīgākā mācība, ko varam gūt, ir tāda, ka atbilde uz gaidāmajiem izaicinājumiem ir arī atbilde uz pašreizējo izaicinājumu: atbilde ir Jēzus Kristus evaņģēlijs.
Tā kā pēdējo dienu svētajiem ir atjaunotais Jēzus Kristus evaņģēlijs, sacīja elders Holands, viņi var iemācīties būt pozitīvi un optimistiski, darot visu iespējamo un uzticoties Tā Kunga vārdiem: „Darīsim priecīgi visu, kas ir mūsu spēkos; un tad lai mēs varētu stāvēt mierīgi, ar pilnīgu pārliecību, lai redzētu Dieva glābšanu un kā Viņa elkonis tiks atsegts” (Mācības un Derību 123:17).
„Mums ir daudz iemeslu būt priecīgiem, stiprinot savu ticību, vairāk uzticoties Tam Kungam un redzot Viņa izglābšanas brīnumu,” sacīja elders Holands.