Kā es radu dziedināšanu pēc seksuālas vardarbības
Mana dzīve līdzinājās murgam. Taču vēlāk es sapratu, ka pašos tumšākajos brīžos varu paļauties uz savu Glābēju.
Fotogrāfija no Getty Images ilustrēšanas nolūkam, pozē modele
Mans murgs sākās, kad man bija tikai septiņi gadi un mana mamma vēlreiz apprecējās. Mums tik tiešām patika mans jaunais patēvs. Viņš bija laipns un iederējās mūsu ģimenē. Viņa klātbūtnē es jutos tik tiešām droši. Viss bija lieliski, līdz kādudien, kad visi pārējie bija ar kaut ko aizņemti, viņš mani seksuāli izmantoja.
Es nesapratu, ko viņš man bija nodarījis. Es jutos izbijusies, apjukusi un ārkārtīgi apkaunota. Taču es biju pārāk pārbijusies, lai kādam par to pastāstītu. Man šķita, ka tas sagraus manas ģimenes jauniegūto laimi un ka neviens man tik un tā nenoticēs. Tā nu es nolēmu klusēt.
Kaut arī viņš man bija nodarījis pāri tikai to vienu reizi, mani allaž nospieda atmiņas par šo nodarījumu. Ar laiku mani pārņēma tik paranoiskas bailes, ka citi spēs izzināt manu sāpju iemeslu un atklāt manu noslēpumu, ka es centos slēpt patiesību, sadraudzējoties ar savu patēvu. Viņš pret mani bija sevišķi laipns, un patiesībā viņš man pat atkal iepatikās.
Taču tad situācija pasliktinājās. Kad mamma sāka strādāt nakts maiņā, mans patēvs sāka mani regulāri izmantot. Es jutos tik bezspēcīga. Es gribēju par to kādam pastāstīt, taču visiem mans patēvs patika, un man šķita, ka citi nostāsies viņa pusē. Tā nu naktīs, esot vienatnē, es lūdzos, kaut Dievs man palīdzētu paturēt to visu noslēpumā.
Atklātība
Kādudien vardarbība beidzot izbeidzās. Man nebija ne jausmas, kādēļ tā. Kaut arī viņš man vairs nedarīja pāri, es pastāvīgi jutos aptraipīta un apkaunota. Es sevi ienīdu. Dažkārt es pat prātoju, vai nāve nebūtu vieglāka par šādu eksistenci. Es vēl arvien gribēju par to pastāstīt, taču baidījos no tā, kādas sekas varētu būt patiesības atklāšanai.
Kādu svētdienu, kad man bija 14 gadu, es piedalījos baznīcas nodarbībā par svarīgu lēmumu pieņemšanu. Mana skolotāja mudināja mūs gavēt un lūgt, apsolot, ka Dievs mūs stiprinās, lai mēs spētu rīkoties pareizi. Pēc Baznīcas apmeklējuma es turpināju domāt par viņas teikto. Es prātoju, vai tad, ja es to lūgtu, Dievs tikt tiešām palīdzētu man visu izstāstīt.
Nākamajā dienā es gavēju, lai man būtu drosme pastāstīt mammai par to, kā esmu tikusi izmantota. Es nespēju pievērsties skolas nodarbībām, jo vienīgais, par ko es spēju domāt, bija tas, kāda būs viņas attieksme. Pārnākot mājās, es jutos ārkārtīgi savārgusi. Es vēlreiz lūdzu pēc spēka, taču nejutos gatava visu izstāstīt.
Tovakar es uzrunāju mammu, kad viņa gatavoja vakariņas. Kaut arī es nezināju, ko teikt, ieskatoties viņas acīs, es radu drosmi, lai vienkārši uzsāktu sarunu. Kad es sāku runāt, viss, ko es gadiem ilgi biju slēpusi, izlauzās uz āru.
Mēs ar mammu vienkārši sēdējām uz dīvāna un raudājām. Pēc tam mēs sazinājāmies ar draudzes prezidentu un piezvanījām policijai. Mans patēvs tika saukts pie atbildības par to, ko bija man nodarījis, un man tika nodrošināta nepieciešamā aizsardzība — man nekad vairs nenāksies viņu redzēt.
Ceļš uz dziedināšanu
Tolaik man bija grūti vēlreiz pastāstīt par pieredzēto varas iestāžu pārstāvjiem un dzirdēt, kā draugi vaicā, kur ir mans patēvs, taču, pateicoties ģimenes atbalstam, es vairs nebiju viena. Mūs visus vienoja mūsu ģimenes jaunais moto: „Es visu spēju [Kristus] spēkā, kas mani dara stipru.” (Filipiešiem 4:13.) Arī mūsu radinieki izrādīja mīlošu atbalstu, un ar laiku mūsu brūces sāka dzīt.
Mēs abas ar mammu gājām uz profesionālām konsultācijām, kas mums ļoti palīdzēja! Mana konsultante bija tieši tas, kas man bija vajadzīgs. Viņa palīdzēja man izprast izjustās emocijas un tikt galā ar nelāgajām atmiņām. Es nemaz neatskārtu, cik sāpināta esmu jutusies, līdz atkal atguvu atbrīvotību.
Es nebiju domājusi, ka manas sāpes pazudīs vienkārši tādēļ, ka visu pastāstīšu, taču es nesapratu, cik daudz laika (un pacietības) prasīs dziedināšana. Es tik ilgi biju jutusies nevērtīga. Man bija atkal jāiemācās sevi mīlēt.
Vislielāko mieru es radu, vēršoties pie sava Glābēja un sava Debesu Tēva. Izpratne, ka Viņi visā pilnībā apzinās, kā es jūtos, dāvāja man spēku un cerību. Tumšākajos brīžos es paļāvos uz Viņiem. Ar laiku nelāgās atmiņas sāka izbalēt, un, pateicoties Glābēja mīlestībai, es tik tiešām sajutu mieru.
Viena no gandarījumu sniedzošākajām izjūtām manā dziedināšanas procesā bija atskārsme, ka mani tik tiešām gaida spoža nākotne. Tiekot izmantota, es pat nespēju iztēloties, ka man varētu būt normāla dzīve. Es jutos neatgriezeniski traumēta. Taču, pateicoties gūtajai palīdzībai un dziedināšanai, man izdevās atgūt interesi par turpmāko dzīvi. Es sāku stāstīt par pieredzēto arī citām meitenēm, kuras bija tikušas sāpinātas, un pat nolēmu kalpot misijā. Dalīšanās savā liecībā ar apkārtējiem mani stiprināja.
Tas, ko mans patēvs man nodarīja, nenosaka manu pašvērtību. Kaut arī viņš uz mūžu iespaidoja manu dzīvi, es izvēlos likt lietā savu pieredzi, lai palīdzētu citiem. Kaut arī daždien man joprojām ir grūti, Tas Kungs ir stiprinājis mani visā, un es zinu, ka Viņš turpinās man palīdzēt. No upura es esmu pārtapusi par izdzīvotāju.