Vientulīgās pusdienas
Autore dzīvo Jūtas štatā, ASV.
Kalija tikai gribēja iegūt kādu draugu.
„Gars Svētais, klusi čukstot, manu sirdi skar.” (Bērnu dziesmu grāmata, 56. lpp.)
Kalija iegāja ēdamzālē un palūkojās apkārt. Visi pārējie bērni jau skrēja pie saviem draugiem un pulcējās pie galdiņiem. Telpā valdīja liela kņada, ko radīja jūsmīgas balsis un līksmi smiekli. Šī bija tikai otrā skolas diena, taču šķita, ka ikvienam ir kāds, kam sēdēt līdzās, izņemot Kaliju.
Saspiedusi ciešāk savu pusdienu kārbas rokturi, viņa piegāja pie kāda no galdiņiem. „Vai es drīkstu sēdēt tev blakus?” Kalija pavaicāja.
Meitene ar garu, brūnu bizi palūkojās augšup. Viņa aizkaitināti nošņācās un papurināja galvu. „Nē. Šī vieta ir aizņemta,” viņa teica.
„Labi.” Kalija piegāja pie kādas citas tukšas vietas un nolika uz galda savu pusdienu kārbu.
„Tu nevari sēdēt šeit! Es šo vietu jau esmu aizņēmis,” teica kāds puisis zaļi svītrotā kreklā. Viņš nogrūda Kalijas pusdienu kārbu zemē. Visi viņa draugi smējās.
Kalija noliecās un pacēla savu pusdienu kārbu. Viņa devās otrpus ēdamzālei un apsēdās pie tukša galdiņa. Viņa ievēroja kādu puisi, kurš dzīvoja viņas apkaimē, un pamāja viņam, taču viņš novērsās. Kalija sarauca pieri. Kādēļ neviens negribēja ar viņu draudzēties?
Kalija palūkojās uz savu ēdienu. Viņai nemaz vairs negribējās ēst. Viņa notrausa asaras, aizvēra savu pusdienu kārbu un devās laukā.
Visi jau spēlējās ar saviem draugiem. Kalija viena pati sēdēja uz soliņa un skatījās, kā pārējie bērni priecājas bez viņas. Tad Kalija pamanīja kādu sava vecuma zēnu, kurš viens pats sēdēja zālē. Viņa dzeltenais krekls bija notraipīts un mati aizmugurē slējās augšup.
Kalija aizgriezās. Viņa redzēja kādu meiteņu pulciņu no savas klases spēlējam bumbu. Viņai ļoti gribējās, kaut viņas uzaicinātu arī viņu piedalīties šajā spēlē.
Kalija atkal paskatījās uz vientuļo zēnu. Nolaidis galvu, viņš plūkāja pie savām kājām augošo zāli. Kalija atcerējās kaut ko, ko dažkārt bija teikusi viņas mamma: „Palīdzi bērniem, kuri jūtas vientuļi.”
Kalija sarauca pieri. Arī viņa pati jutās vientuļa. Neviens necentās ar viņu sadraudzēties!
Taču tad Kalija atcerējās savas kristības pagājušajā gadā. Viņa bija apsolījusi uzklausīt Svēto Garu. Varbūt Tas bija Svētais Gars, kas palīdzēja viņai atcerēties to, ko bija teikusi viņas mamma? Varbūt Svētais Gars mēģina pateikt, ka viņai būtu jāpaspēlējas ar puiku dzeltenajā kreklā?
Kalija nopūtās un piecēlās kājās. Viņas sirdī ie-plūda siltums. Viņa piegāja pie zālē sēdošā zēna un apsēdās viņam līdzās.
„Sveiki!” viņa sveicināja.
„Sveiki!” viņš nomurmināja.
„Kura ir tava mīļākā krāsa?”
„Hm … zaļa.”
„Forši! Man patīk rozā,” Kalija teica. „Vai tev ir kāds mīļākais dzīvnieks?”
Zēns nedaudz iztaisnojās un palūkojās uz viņu. „Jā. Man ļoti patīk dinozauri.”
„O, man arī! Mans mīļākais dinozaurs ir triceratopss.”
Zēns pasmaidīja.
Tad noskanēja skolas zvans. Kalija piecēlās kājās un pamāja zēnam ardievas. Viņa smaidīja, vienatnē dodoties atpakaļ uz savu klasi. Varbūt viņai nav labākā drauga, taču viņa jutās priecīga, zinot, ka ir kaut nedaudz uzlabojusi kāda cita starpbrīdi. ●