Dievnami — godbijības un pielūgsmes vieta

Bīskaps Dīns M. Deivīss

Pirmais padomnieks prezidējošajā bīskapībā

Mūsu dievnamos mājo Tā Kunga Gars, kas iedvesmos mūs, ja vien mēs izturēsimies godbijīgi Viņa priekšā.

Reiz kāds dievbijīgs kolēģis pastāstīja man par to, ko bija pieredzējis, pildot savu norīkojumu — noliekot vietā krēslus un sakārtojot staba centru pēc staba konferences. Pavadījis kādu pusstundu, pildot šo uzdevumu, viņš atskārta, ka šajā ēkā ir palicis pats pēdējais. Tā vietā, lai, vienatnes pamudināts, steigšus dotos projām, viņš atskārta, ka vēl arvien jūtas tikpat jauki un mierpilni, kā konferences laikā un ka šīs izjūtas ir pat vairojušās.

Paveicis savu uzdevumu, viņš, iedams ārā no dievnama, nejauši sastapās ar vēl kādu Baznīcas locekli, kurš šķita viņu uzmanīgi vērojam. Sapratis, ko mans draugs bija paveicis, šis Baznīcas loceklis satvēra viņa roku, sakot: „Brāli, Tas Kungs ievēro tos nelielos kalpošanas darbiņus, ko tu veic Viņa labā, un Viņš raugās lejup ar smaidu.”

Pēc vairākiem gadiem, kalpojot par bīskapu, mans draugs vēlreiz atskārta, ka ir palicis savā bīskapijas dievnamā viens. Izslēdzis gaismas dievnama zālē, viņš brītiņu uzkavējās, skatoties uz kanceli, kuru apspīdēja caur logu plūstošā mēness gaisma.

Viņu atkal pārņēma pazīstamā miera izjūta, un viņš apsēdās lūgšanu zāles pirmajās rindās, domājot par neskaitāmiem svētajiem mirkļiem, ko bija šeit pieredzējis: daudzām reizēm, kad viņš bija vērojis, kā priesteri pie svētā galda lauž maizi; brīžiem, kad viņš bija sajutis Svētā Gara klātbūtni, uzstājoties ar uzrunām bīskapijas konferencēs; kristību dievkalpojumiem, ko bija vadījis; skaistajām kora dziesmām, ko bija dzirdējis; un neskaitāmām bīskapijas locekļu liecībām, kas bija aizkustinājušas viņu līdz pašiem sirds dziļumiem. Vienatnē sēžot tumšajā lūgšanu zālē, viņu pārņēma aizkustinājums, domājot par to, kā minēto pieredžu kopsumma bija iespaidojusi viņa dzīvi un viņa bīskapijas locekļu dzīvi, un viņš nolieca galvu dziļā pateicībā.

Kaut arī manam draugam bija gudri un pareizi mācīts, ka pašas svētākās vietas uz Zemes ir templis un mājas, pateicoties abām iepriekš minētajām pieredzēm, viņš bija sapratis arī to, cik svēti pēc savas būtības ir mūsu dievnami. Tā kā šīs ēkas tiek iesvētītas ar priesterības pilnvarām, tās kļūst par vietu, kur Tas Kungs dāvā Saviem ļaudīm bagātīgas atklāsmes un kur caur tanīs veiktajiem priekšrakstiem izpaužas „dievišķības spēks” (skat. Mācības un Derību 84:20).

Dievnami, līdztekus mājām, palīdz iemantot to apsolīto prieku, ko sabata dienā var baudīt uzticīgi svētie. Tie kļūst par vietu, kur caur kopīgu pielūgšanu Baznīcas locekļu sirdis tiek saistītas vienotībā un mīlestībā citam pret citu un pret Glābēju (skat. Mosijas 18:21). Lai izrādītu pienācīgu pateicību un cieņu par tām bagātīgi garīgajām svētībām, ko mēs iemantojam, uzturoties mūsu dievnamos, mums vajadzētu ienākt šajās pielūgsmes vietās ar dziļu un patiesu godbijības izjūtu.

Godbijības būtība

Mūsdienu Baznīcas kultūrā vārds godbijība ir kļuvis par sinonīmu frāzei būt klusiem. Kaut arī mūsu lūgšanu zālēs pavisam noteikti pienāktos runāt pieklusināti, šis ierobežotais skatījums uz godbijību neļauj mums pilnībā izprast šī vārda pilno nozīmi. Vārds godbijība ir cēlies no latīņu darbības vārda revereri, kas nozīmē „stāvēt bijībā”.¹ Vai maz ir iespējams atrast terminu, kas vēl daiļrunīgāk raksturotu mūsu dvēseles izjūtas, apcerot to, ko mūsu visu labā ir paveicis Glābējs?

Man nāk prātā kādas skaistas garīgās dziesmas vārdi, ko mēs dziedam mūsu lūgšanu zālēs: „Es, apbrīnas pārņemts, par Glābēju domāju.”² Šī dziļā pateicības, cildinājuma un apbrīnas izjūta ir godbijības būtība, un tā liek mums vairīties no jebkādām sarunām vai uzvedības, kas varētu mazināt šīs izjūtas mūsos pašos un apkārtējos.

Dievnami un sabata diena

Pateicoties mūsdienu atklāsmei, mēs zinām, ka attiecībā uz pielūgšanu sabata dienā pats svarīgākais ir iet uz lūgšanu namu un pienest savus Svētos Vakarēdienus Tā Kunga svētajā dienā (skat. Mācības un Derību 59:9). Šie „lūgšanu nami”, kuros mēs sapulcējamies sabata dienā, ir mūsu svētie dievnami.

Prezidents Rasels M. Nelsons ir vairojis mūsu izpratni par to, cik lielā mērā mūsu godbijība pret Glābēju saistās ar mūsu attieksmi pret sabata dienu. Daloties savā personīgajā pieredzē par to, kā viņš ir sācis godāt sabatu, prezidents Nelsons saka: „No Svētajiem Rakstiem es uzzināju, ka mana rīcība un attieksme sabata dienā ir kā zīme, kas norāda, kādas ir manas attiecības ar manu Tēvu.”³

Tāpat kā ar savu izturēšanos un attieksmi sabata dienā mēs parādām to, cik lielā mērā mēs esam nodevušies Tam Kungam, arī mūsu izturēšanās, mūsu attieksme un pat tas, kā mēs ģērbjamies Viņa lūgšanu namā, var norādīt uz to, cik lielā mērā mēs godājam Glābēju.

Dievnami un priekšraksti

Elders Džefrijs R. Holands no Divpadsmit apustuļu kvoruma ir padziļinājis mūsu izpratni par šo jēdzienu, paziņojot:

„Turklāt, lai mums būtu vairāk laika pievērsties ģimenē balstītai evaņģēlija apguvei, mūsu svētdienu dievkalpojumi ir pārveidoti tā, lai pienācīgi uzsvērtu Tā Kunga Svētā Vakarēdiena priekšrakstu kā svētu un atzītu mūsu iknedēļas pielūgsmes kulmināciju. Mums būtu jāatceras un pēc iespējas personīgāk jāattiecina uz sevi tas, ka Kristus nomira aiz salauztas sirds, pilnīgā vienatnē uzņemoties visas cilvēces ģimenes grēku un bēdu slogu.

Tā kā mums ir sava daļa pie šī nāvējošā sloga, šis brīdis prasa izrādīt cieņu.”⁴

Mums būtu svarīgi atcerēties, ka vieta, kur ir norādīts noturēt šo augstākās cieņas izrādīšanu pret Glābēju, ir dievnama lūgšanu zāle. Līdztekus godbijībai, ko mēs izjūtam iknedēļas Svētā Vakarēdiena priekšraksta laikā, mūsu godbijības un cieņas izjūtu vairo arī pārdomas par citiem priesterības priekšrakstiem, kas tiek izpildīti dievnamos, ieskaitot vārda un svētības došanu bērniem, kristības un konfirmēšanu, ordinēšanu priesterībā un iesvētīšanu aicinājumos. Katru no šiem priekšrakstiem var pavadīt bagātīgas Svētā Gara izpausmes, ja vien tie, kuri tajos piedalās, un tie, kuri tos apmeklē, ir ieradušies godbijības garā.

Dievnami un Dieva pielūgšana

Sabata diena paver mums iespēju pielūgt To Kungu savu ģimenes studiju laikā un arī draudzē — mūsu Svētā Vakarēdiena un citu sanāksmju laikā. Svētajiem jau kopš pirmajām Baznīcas pastāvēšanas dienām ir paticis sanākt kopā, lai biedrotos un veidotu brāļu un māsu sadraudzības saites. Mūsu dievnami pat ir projektēti tā, lai tajos būtu telpas, kur nedēļas gaitā noturēt šādus pasākumus. Taču mēs ne brīdi nedrīkstam aizmirst šo ēku primāro nolūku, kas ir pielūgsmes vietas nodrošināšana.

Starp pielūgšanu un godbijību pastāv cieša saikne. „Kad mēs pielūdzam Dievu, mēs vēršamies pie Viņa ar godbijīgu mīlestību, pazemību un apbrīnu. Mēs atzīstam un pieņemam Viņu kā mūsu augstāko Ķēniņu, Visuma Radītāju, mūsu mīļoto un bezgalīgi mīlošo Tēvu.”⁵

Līdz ar to, šim centrālajam pielūgsmes mērķim vajadzētu iespaidot mūsu uzvedību dievnamos — pat piedaloties sabiedriskajos vai izklaides pasākumos. Mums vajadzētu īpaši parūpēties par to, lai Baznīcas pasākumu laikā šajā ēkā valdītu pēc iespējas lielāka kārtība, tā netiktu piegružota vai bojāta, un gadījumā, ja kaut kas tāds notiek, mums vajadzētu nekavējoties veikt nepieciešamos tīrīšanas darbus vai remontdarbus.

Bērniem un jauniešiem varētu tikt mācīts, ka godbijība un gādāšana par dievnamu nav attiecināma tikai uz svētdienu sanāksmēm. Baznīcas locekļu dalība dievnama sakopšanā, it īpaši kopīga vecāku un bērnu līdzdalība, ir brīnišķīgs veids, kā vairot godbijīgu attieksmi pret mūsu svētajām ēkām. Kā to apliecina mana drauga pieredze staba centra sakārtošanā pēc staba konferences, gādāšana par dievnamu pati par sevi ir pielūgsmes veids, kas ieaicina Tā Kunga Garu.

Dievnami un Glābējs

Sekojot prezidenta Nelsona pravietiskajiem norādījumiem, ir tikuši pielikti ievērojami pūliņi, lai nodrošinātu to, ka, runājot par Jēzus Kristus Baznīcu, no sarunas nekad netiktu izslēgts Viņa Vārds. Līdzīgā veidā mēs nedrīkstam pieļaut Glābēja izstumšanu no Viņa centrālās vietas mūsu pielūgsmes procesā, tostarp mūsu pielūgsmes vietām.

Mēs esam pieraduši runāt par templi kā par Tā Kunga namu, kas ir precīzs un svarīgs apzīmējums. Taču var gadīties, ka mums ir lielāka tieksme aizmirst, ka arī ikviens no mūsu dievnamiem ir iesvētīts ar priesterības pilnvarām kā vieta, kur var mājot Tā Kunga Gars un kur Dieva bērni — gan Baznīcai piederīgie, gan tie, kuri tādi nav, — var nākt „pie sava Pestītāja atziņas” (Mosijas 18:30).

Nesen izziņotā iniciatīva par mūsu dievnamu izdaiļošanu ar mākslas darbiem, kuros tiek cieņpilni atainots Glābējs un Viņa laicīgās un pēcnāves dzīves dievišķie notikumi, ir izstrādāta nolūkā — tuvināt mūsu skatu, prātu un sirdi Viņam. Kad jūs ienākat šajos lūgšanu namos, lai piedalītos sanāksmēs un pasākumos, mēs mīloši aicinām jūs uz brīdi apstāties, pavērot šīs svētās gleznas un padomāt par tām, apskatīt tās kopā ar saviem bērniem, ļaujot, lai tas vairo jūsos pielūgsmes garu un godbijību pret Dievu.

Vecās Derības pravietis Habakuks sludināja: „Tas Kungs ir Savā svētajā namā. Lai visa pasaule klusē Viņa vaiga priekšā!” (Habakuka 2:20.) Kaut tāpat arī mēs atcerētos, ka mūsu dievnamos ir Tā Kunga Gars un ka Tas piesātinās katru sirdi tādā mērā, cik mēs izturēsimies godbijīgi Viņa priekšā!