Manu kristību mērķis
Pirms savām kristībām es sēdēju viens pats un lūdzu par to, kaut brīnumainā kārtā šeit uzrastos mani draugi.
Džūlijas Jelovas ilustrācijas
Bērnībā, dzīvojot Taipejas priekšpilsētā, Taivānā, es par misionāriem neko nezināju. Tālab, satiekot viņus pirmo reizi, man radās interese par viņu vēstījumu. Nepagāja ilgs laiks, līdz es dedzīgi vēlējos sekot viņu mācībām un pamēģināt dzīvot pēc evaņģēlija. Es jutu, ka tas ir veids, kā es varu noskaidrot, vai Dievs tik tiešām eksistē.
Mēneša laikā man jau bija mācīts par evaņģēliju un baušļiem, kas tiek mācīti pirms kristībām. Caur lūgšanu manī ienāca miers, es saņēmu personīgu atklāsmi, studējot Svētos Rakstus, un nepalaidu garām nevienu Baznīcas sanāksmi. Es nolēmu, ka man vajadzētu tikt kristītam.
Lielākais izaicinājums, ar ko es tolaik saskāros, bija problēmas attiecībās ar dažiem draugiem, kuri iebilda pret manu iesaistīšanos Baznīcas dzīvē. Kaut arī es par šīm problēmām diezgan daudz lūdzu, šķita, ka mūsu attiecības kļūst arvien sliktākas.
Es uzaicināju draugus uz savām kristībām, taču viņi manu ielūgumu pilnībā ignorēja. Es tik tiešām nezināju, ko iesākt. Pirms savām kristībām es sēdēju viens pats uz dīvāna lūgšanu zāles priekštelpā, lūdzot par to, kaut brīnumainā kārtā šeit uzrastos mani draugi, lai es varētu pastāstīt viņiem par pozitīvajām pārmaiņām savā dzīvē un pierādīt, ka, tiekot kristīts, esmu pieņēmis pareizu lēmumu.
Mani draugi tā arī neparādījās, taču, no visas sirds lūdzot Dievu, es saņēmu kādu iedvesmu. Tanī brīdī es sajutu lielu mīlestību no sava Debesu Tēva. Es zināju, ka Viņš ir līdzās un tik tiešām ir dzirdējis manu lūgšanu.
Sākotnēji es gribēju tikt kristīts vienkārši visa tā brīnišķīgā dēļ, kas notika manā dzīvē, taču tobrīd es beidzot sapratu, kāds ir manu kristību mērķis.
Tas, ko es sajutu, līdzinājās Tā Kunga balsij, kas maigi un skaidri uzrunāja mani, sakot: „Tev nekas nevienam nav jāpierāda. Tev tikai ir jāpierāda Man, ka tu esi ar mieru nākt pie Manis un visu atlikušo mūžu turpināt būt uzticīgs Manam evaņģēlijam.”