Ticības portreti
Sakiusa un Salote Maiviriviri
Suva, Fidži
Es tik tikko spēju noticēt tai miera un laimes izjūtai, kas valda Maiviriviri ģimenes mājās. Par spīti divu bērnu zaudējumam, viņi katru savas dzīves dienu pavada ar prieku un mērķa apziņu.
Leslijs Nīlsons, fotogrāfs
Salote:
Divus gadus pēc mūsu dēla Esas nāves, kurš mira no plaušu vēža, mūsu meita Esalina nomira no meningīta. Būdama templī, es sajutu spēcīgu pamudinājumu aprunāties ar kādu senioru misionāru māsu, kura arī pirms vairākiem gadiem bija zaudējusi divus bērnus. Viņa man teica: „Ja jūs padarīsiet savas mājas par svētvietu, jūs varēsiet sajust tajās savu bērnu klātbūtni.”
Tas ir kļuvis par mūsu mērķi. Visu, ko mēs darām, mēs darām, lai padarītu savas mājas par svētvietu. Mēs vēlamies sajust, ka viņi ir līdzās.
Mēs nezinām, kā audzināt bērnus otrpus priekškaram. Taču mēs ticam — ja mēs centīsimies dzīvot pēc iespējas taisnīgāk, viņi sajutīs mūsu centienus. Noturot ģimenes svētbrīžus, mēs sasveicināmies ar Esu un Esalinu, saucot viņus vārdā.
Ja mūsu mājās izceļas kādas nesaskaņas, mēs cenšamies pēc iespējas ātrāk tās atrisināt. Mēs vēlamies, lai mūsu mājas, cik vien iespējams, turpinātu būt par svētvietu. To darot, mēs visi esam atguvuši cerību un sajutuši dziedinājumu un mīlestību.
Sakiusa:
Esas un Esalinas zaudējums beigu beigās ir vēl vairāk satuvinājis mūsu ģimeni. Mēs kopīgi apspriežamies ar visiem pārējiem bērniem. Mūsu ģimene apmeklē templi. Mēs dzīvojam savu dzīvi pēc iespējas vienkāršāk un katru dienu izvēlamies būt pateicīgi. Pārrunājot to, ko mūsu ģimenei nozīmē saistīšana templī, mēs iedzīvinām šo saistīšanu savās sirdīs. Un caur to visu mēs tik tiešām sajūtam savu bērnu klātbūtni.
Viena no pirmajām lietām, ko mēs uzsākām, lai padarītu savas mājas par svētāku vietu, bija tas, ka mēs sākām ik dienu lasīt Mormona Grāmatu. Sākumā mēs stāstījām Mormona Grāmatas stāstus mazākajiem bērniem, rādot tiem attēlus. Tad mēs pievienojām video prezentācijas. Tagad mēs vairāk lasām tieši no Mormona Grāmatas. Es varu liecināt par Mormona Grāmatas spēku.
Es varu liecināt arī par spēku, ko dāvā pestīšanas iecere. Plānojot Esas un Esalinas bēres, mēs izlēmām nerīkot tik izsmalcinātu ceremoniju, kā Fidži kultūrā ierasts. Bērēs uzstājāmies tikai mēs ar sievu, un mēs runājām par pestīšanas ieceri. Kopš tā laika, izdzirdot par šīm patiesajām mācībām bēru ceremonijās, daudzi no mūsu radiniekiem ir pievienojušies Baznīcai.