Piezvani tētim
„Ja es cītīgi mīšu pedāļus,” Jū nodomāja, „es varu tikt līdz mājām, pirms ielas būs pārplūdušas.”
„Turiet drošu prātu, jo Es vadīšu jūs uz priekšu.” (Mācības un Derību 78:18.)
Pēc sagatavošanās kursu beigām Jū izgāja uz pārpildītās ietves. Pēc ārpusklases nodarbībām viņa galva bija pilna ar matemātiskajiem aprēķiniem. Garām steidzās cilvēki ar lietussargiem. Strauji krita lielas lietus lāses, un iela mirka ūdenī.
Jū draugs Lins iznāca ārā un nostājās viņam līdzās. „Tev vajadzētu piezvanīt savam tētim, lai viņš atbrauc tev pakaļ,” Lins teica. „Džanga kungs saka, ka dažos pilsētas rajonos ir sākušies plūdi.”
„Es varu tikt līdz mājām pats.”
„Bet tu tikai paskaties uz visu šo ūdeni!” Lins teica, norādot uz ūdens straumi notekcaurulē.
Jū uz kādu brīdi pārņēma savāda sajūta. Vai Linam ir taisnība? Varbūt viņam tomēr vajadzētu piezvanīt tētim, lai tētis paspētu aizvest viņu uz mājām, pirms ielas būs pārplūdušas? Taču viņi ar tēti iepriekšējā vakarā bija sastrīdējušies, un Jū vēl aizvien bija dusmīgs. Viņš negribēja lūgt tēta palīdzību.
Jū atslēdza savu divriteni un atvadījās no Lina. „Ja es cītīgi mīšu pedāļus,” viņš nodomāja, „es varu tikt līdz mājām, pirms ielas būs pārplūdušas.”
Kaut arī viņš cītīgi minās, drīz vien viņa rokas bija nosalušas, viņa drēbes bija izmirkušas, un viņš jutās pārguris. Jau atkal viņam prātā iešāvās doma — piezvanīt tētim. Vai šīs sajūtas nāk no Svētā Gara? Misionāri, kuri viņu kristīja, bija teikuši, ka Svētais Gars var kļūt par viņa ceļvedi. Jū palūkojās debesīs. Tās bija tik apmākušās, ka viņš nespēja saskatīt ēku augšstāvus. Taču viņš joprojām dusmojās uz savu tēti.
Jū ignorēja savas sajūtas un turpināja mīties. Ūdens līmenis pacēlās tik augstu, ka īpašnieki aizvēra savus veikalus. Cilvēki pārcēla savas mantas uz augstākiem stāviem. Jū ieraudzīja kādu sievieti, kura stūma abus savus bērnus cauri plūdiem mazā plastmasas laiviņā.
Tagad ūdens jau bija pacēlies augstāk par potītēm, un Jū vairs nespēja mīt pedāļus. Viņš nokāpa no divriteņa un sāka to stumt. Tagad jau droši vien bija par vēlu zvanīt tētim, bet lietus joprojām lija. Virs galvas dārdēja pērkons un plaiksnīja zibens šautras. Jū bija nobijies. Un viņš jutās tik noguris! Viņš palūkojās tālumā. Mājas bija vēl tālu. Viņam nevajadzēja muļķīga strīda dēļ ignorēt Svēto Garu.
Jū apstājās, lai īsi palūgtu. Lai gan lietū un pērkondārdos viņš nespēja sadzirdēt pats savu balsi, viņš zināja, ka Debesu Tēvs var viņu sadzirdēt.
„Debesu Tēvs,” Jū lūdza, „lūdzu, palīdzi man droši nokļūt mājās!” Beidzis lūgt, viņš jutās pietiekami spēcīgs, lai turpinātu ceļu.
Visbeidzot Jū varēja ieraudzīt savu māju, kas atradās uz pakalna. Nosalis, noguris un kaut kur pazaudējis vienu kurpi, Jū smagi soļoja kalnup. Viņš redzēja, ka pie mājas viņu gaida tētis. Tētis steidzās lejup no kalna viņam pretī, ūdens šļakatu ieskauts.
Ticis līdz Jū, tētis viņu apskāva. „Es tik ļoti uztraucos!” tētis teica. „Tev vajadzēja man piezvanīt!”
„Man šķita, ka mēs viens uz otru dusmojamies,” Jū atbildēja.
„Es nekad nebūšu pārāk dusmīgs, lai tev palīdzētu,” teica tētis. Pēc tam viņš saņēma Jū divriteni un stūma to kalnup atlikušo ceļu.
Par spīti pērkona atbalsij starp augstajām ēkām un stiprajām lietusgāzēm, Jū sirdi piepildīja siltums. Viņš juta mieru un zināja, ka ir drošībā, sekojot tētim uz mājām. ●