20.stunda

Ticības un liecības aizsargāšana

Ievads

Ģimenēm un cilvēkiem ir svēts pienākums izkopt ticību Jēzum Kristum un saglabāt spēcīgu liecību. Glābējs brīdināja, ka pēdējās dienās pat „izredzēt[ie]” var tikt pievilti (Džozefs Smits — Mateja ev. 1:22). Šajā stundā ir uzsvērta liecības stiprināšana, lai aizsargātu to no pretinieka spēkiem, kuri cenšas iznīcināt ticību.

Papildu lasāmviela

Dīters F. Uhtdorfs, „Nāciet, pievienojieties mums!” (vispārējās konferences runa), Ensign vai Liahona, 2013. g. nov., 21.–24. lpp.
Džefrijs R. Holands, „Kungs, es ticu” (vispārējās konferences runa), Ensign vai Liahona, 2013. g. maijs, 93.–95. lpp.

Ieteikumi stundas mācīšanai

Jāņa 14:26–27; Efeziešiem 4:11–14; 1. Nefija 15:23–24; 2. Nefija 31:19–20; Almas 5:45–46; Helamana 3:28–30; Mācības un Derību 11:13–14; 21:4–6

Stipras liecības sniedz aizsardzību no pretinieka

Paskaidrojiet, ka elders Džozefs B. Virtlins (1917–2008) no Divpadsmit apustuļu kvoruma reiz runāja par vilku bariem, kas pirms daudziem gadiem klejoja pa Ukrainas laukiem. Uguns bija vienīgā, kas viņus atbaidīja. Ceļojot ārpus pilsētas, cilvēkiem, lai atbaidītu vilkus, visu nakti bija jākurina lieli ugunskuri.

Aiciniet kādu studentu skaļi nolasīt šo izteikumu:

„Ceļinieki saprata, ka sprēgājoša ugunskura nepārtraukta kurināšana bija ne tikai ērtību jautājums; tas bija izdzīvošanas jautājums. …

Mums nevajag aizsargāties no vilku bariem, kad mūsdienās ceļojam pa dzīves ceļu, taču garīgā nozīmē mēs patiesi saskaramies ar viltīgiem Sātana vilkiem kārdinājumu, ļaunuma un grēku veidā. Mēs dzīvojam bīstamos laikos, kad šie rijīgie vilki klejo pa garīgajiem laukiem, meklējot tos, kas ir vāji savā ticībā vai pārliecībā. … Mēs visi esam ievainojami. Tomēr mēs varam stiprināt sevi, aizsargājoties ar degošu liecību, kas, līdzīgi ugunskuram, ir atbilstoši izveidota un tiek rūpīgi uzturēta” („Spiritual Bonfires of Testimony”, Ensign, 1992. g. nov., 34. lpp.).

Kāpēc spēcīgas liecības uzturēšana ir „izdzīvošanas jautājums” mūsdienu pasaulē? (Pēc nelielām pārrunām uzrakstiet uz tāfeles šo principu: Kad mēs nostiprinām savas liecības, mēs kļūstam aizsargātāki pret uzbrukumiem savai ticībai.)
Kā stipras liecības iegūšana palīdz jums stiprināt ģimenes locekļus un citus pret uzbrukumiem viņu ticībai?

Pielieciet pie tāfeles tālāk doto tabulu vai uzzīmējiet to uz tāfeles. Neiekļaujiet treknrakstā iekavās rakstītos principus; šie principi ir sniegti skolotāja lietošanai. Lūdziet studentus izlasīt pantus vienā no ailēm, meklējot principus, kas palīdz aizsargāties pret spēkiem, kas vājina ticību. Aiciniet studentus rezumēt, ko viņi ir izlasījuši, noformulējot to skaidrā doktrinārā apgalvojumā vai principā, un tad dalīties savos apgalvojumos.

(Kad mēs saglabājam nelokāmu ticību Jēzum Kristum, mēs varam virzīties uz priekšu pa taisno un šauro taku, kas ved uz mūžīgo dzīvi.)

(Kad mēs sekojam Tā Kunga apustuļiem, praviešiem un citiem Baznīcas vadītājiem, mēs varam tikt aizsargāti no maldiem.)

(Caur Svēto Garu Tas Kungs var sūtīt mieru un vadību, kad saskaramies ar uzbrukumiem savai ticībai.)

(Gavēšana, lūgšana un Svēto Rakstu studēšana stiprina ticību un liecību un ļauj mums pārvarēt grūtības.)

Kā šie principi ir stiprinājuši jūs vai kādu jums pazīstamu cilvēku pret uzbrukumiem ticībai?
Kā jūs varētu izmantot šo informāciju, lai stiprinātu kādu jums pazīstamu cilvēku, kuram ir grūtības ar savu ticību?

Atgādiniet studentiem: „Ticība ir Dieva dāvana, kas tiek dota kā balva par personīgo taisnīgumu. Tā vienmēr tiek dota tam, kurš taisnīgi dzīvo, un, jo cilvēks vairāk paklausa Dieva likumiem, jo lielāks ir ticības dāvinājums” (Brūss R. Makonkijs, Mormon Doctrine, 2. izd. [1966. g.], 264. lpp.). Lieciniet, ka ticība Jēzum Kristum, sekošana praviešiem, tiekšanās pēc Gara un Svēto Rakstu studēšana aizsargās un nostiprinās liecības. Kad mēs nedarām iepriekš minēto, ticība var pavājināties un liecības var zust.

Aiciniet kādu studentu skaļi nolasīt tālāk doto apgalvojumu, ko teicis elders M. Rasels Balards no Divpadsmit apustuļu kvoruma, lai ilustrētu šo principu:

„Viens no misionāriem, kurš kalpoja ar mani, kad es biju misijas prezidents Toronto, dažus gadus vēlāk apciemoja mani. Es pavaicāju viņam: „Elder, kā es varu tev palīdzēt?”

„Prezident,” viņš teica, „es domāju, ka zaudēju savu liecību.”

Es nespēju tam noticēt. Es pajautāju viņam, kā tas varēja notikt.

„Pirmo reizi es nedaudz palasīju antimormoņu literatūru,” viņš teica. „Man ir daži jautājumi, un neviens nevēlas man uz tiem atbildēt. Es esmu apjucis, un, man šķiet, es zaudēju savu liecību.”

„Es pajautāju, kādi bija viņa jautājumi, un viņš man tos pateica. Tie bija standarta antibaznīcas problēmjautājumi, taču es vēlējos nedaudz laika, lai savāktu materiālus un spētu sniegt jēgpilnas atbildes. Tā mēs norunājām tikšanos pēc 10 dienām, un es pateicu viņam, ka tad atbildēšu uz visiem viņa jautājumiem. Kad viņš jau devās prom, es apturēju viņu.

„Elder, tu man šodien uzdevi vairākus jautājumus,” es teicu. „Tagad man ir viens jautājums tev.”

„Jā, prezident?”

„Kad tu pēdējo reizi lasīji no Mormona Grāmatas?” es jautāju.

„Viņš nolaida acis. Kādu brīdi viņš skatījās grīdā. Tad viņš paskatījās uz mani. „Tas bija sen, prezident,” viņš atzinās.

„Labi,” es teicu. „Tu esi devis man uzdevumu. Būs tikai taisnīgi, ja es došu tev uzdevumu. Es vēlos, lai tu man apsolītu, ka lasīsi no Mormona Grāmatas vismaz stundu katru dienu no šodienas līdz mūsu nākamajai tikšanās reizei.” Viņš tam piekrita.

Pēc desmit dienām viņš atgriezās manā birojā, un es biju gatavs. Es izvilku savus papīrus, lai sāktu atbildēt uz viņa jautājumiem, taču viņš apturēja mani.

„Prezident,” viņš teica, „tas vairs nav vajadzīgs.” Tad viņš paskaidroja: „Es zinu, ka Mormona Grāmata ir patiesa. Es zinu, ka Džozefs Smits ir Dieva pravietis.”

„Tas ir lieliski,” es teicu. „Taču tu tik un tā saņemsi atbildes uz saviem jautājumiem. Es tam veltīju ilgu laiku, tāpēc apsēdies un klausies.”

Tad es atbildēju uz visiem viņa jautājumiem un pavaicāju: „Elder, ko tu esi uzzinājis no šīm atbildēm?”

Un viņš teica: „Veltī Tam Kungam līdzvērtīgu laiku.”

Kaut mēs iegravētu šo domu savā prātā un paturētu to, ejot cauri šai mirstīgajai dzīvei. Veltīsim Tam Kungam līdzvērtīgu laiku” („When Shall These Things Be?” Ensign, 1996. g. dec., 60. lpp.).

Ko jūs uzzinājāt no pieredzes, kurā dalījās elders Balards?
Kā „līdzvērtīga laika” veltīšana Tam Kungam jūsu personīgajā un ģimenes dzīvē varētu nostiprināt jūs un jūsu ģimeni pret Sātanu?
Kā šo principu pielietošana tagad varētu sagatavot jūs, lai jūs būtu labāks dzīvesbiedrs un vecāks?

Noslēdziet šīs stundas daļu, palūdzot kādam studentam izlasīt tālāk doto apgalvojumu, ko teicis elders Ričards G. Skots no Divpadsmit apustuļu kvoruma:

„Pastāvīgi lūdzot Dievu no rīta un vakarā, ik dienas studējot Svētos Rakstus, ik nedēļu noturot ģimenes mājvakarus un regulāri apmeklējot templi, mēs aktīvi atsaucamies [Jēzus Kristus] aicinājumam — „nākt pie Viņa”. Jo vairāk mēs izkopjam šos ieradumus, jo dedzīgāk Sātans vēlas mums kaitēt, taču arvien mazāk iespēj. Izmantojot šos palīglīdzekļus, mēs pielietojam savu rīcības brīvību, lai pieņemtu visas Viņa īstenotā Izpirkšanas upura dāvanas.

… Es liecinu, ka, pastāvīgi tuvojoties Viņam, mēs varam izturēt katru kārdinājumu, katras sirdssāpes, katru izaicinājumu, ar ko saskaramies” („Izvirziet ticības pielietošanu par savu galveno prioritāti!” (vispārējās konferences runa), Ensign vai Liahona, 2014. g. nov., 94. lpp.).

Palūdziet studentiem, vai kāds no viņiem varētu dalīties kādā pieredzē, kas nav pārāk personiska, kad viņi ir pārvarējuši savas ticības izaicinājumus.

Lūkas 22:31–32; 3. Nefija 18:32; Mācības un Derību 108:7–8

Citu ticības stiprināšana

Lūdziet studentus pacelt roku, ja viņi pazīst kādu, kam ir grūtības ar savas liecības saglabāšanu.

Lūdziet studentus izstudēt un salīdzināt Lūkas 22:31–32, 3. Nefija 18:32 un Mācības un Derību 108:7–8, lai uzzinātu par pienākumu, kas mums kā uzticīgiem Baznīcas locekļiem ir, it īpaši pret saviem ģimenes locekļiem. Pēc pietiekami ilga laika palūdziet studentus pastāstīt, ko viņi ir uzzinājuši. Studentiem būtu jāsaprot šāds princips: Kad mēs esam pievērsti Jēzus Kristus evaņģēlijam, mums ir pienākums stiprināt citu cilvēku ticību.

Dalieties šajā prezidenta Tomasa S. Monsona izteikumā:

„Es esmu atklājis divus galvenos iemeslus, kas lielā mērā nosaka to, vai cilvēks atgriezīsies Baznīcā un vai mainīs attieksmi, ieradumus un rīcību. Pirmkārt, cilvēki atgriežas Baznīcā tāpēc, ka kāds ir parādījis viņiem viņu mūžīgās iespējas un ir palīdzējis viņiem nolemt tās īstenot. Mazāk aktīvi Baznīcas locekļi nevar ilgstoši justies apmierināti ar viduvējību, kad ir sapratuši, ka var sasniegt izcilību.

Otrkārt, citi atgriežas tāpēc, ka viņu mīļotie vai „vienas valsts pilsoņi ar svētajiem” [Efeziešiem 2:19] ir sekojuši Glābēja pamudinājumam un ir mīlējuši savus tuvākos kā sevi pašu, un ir palīdzējuši citiem īstenot viņu sapņus un centienus.

Katalizators šajā procesā ir bijis — un arī turpmāk būs — mīlestības princips” („Our Responsibility to Rescue”, Ensign, 2013. g. okt., 5. lpp.).

Kāpēc, jūsuprāt, mīlestība ir tik nozīmīgs katalizators citu ticības stiprināšanā?
Ko jūs vai kāds, ko pazīstat, ir darījis, lai palīdzētu stiprināt ticību kādam, kam bija grūtības garīgā ziņā?
Ko jūs varētu darīt, lai spētu efektīvāk stiprināt citu cilvēku ticību?

Noslēdziet stundu, liecinot studentiem, ka viņi var palīdzēt atjaunot un stiprināt savu draugu un ģimenes locekļu ticību, izrādot mīlestību un rīkojoties saskaņā ar šajā stundā pārrunātajiem principiem.

Studentu lasāmviela

Lūkas 22:31–32; Jāņa 14:26–27; Efeziešiem 4:11–14; 1. Nefija 15:23–24; 2. Nefija 31:19–20; Almas 5:45–46; Helamana 3:28–30; 3. Nefija 18:32; Mācības un Derību 11:13–14; 21:4–6; 108:7–8.
Džefrijs R. Holands, „Kungs, es ticu” (vispārējās konferences runa), Ensign vai Liahona, 2013. g. maijs, 93.–95. lpp.