Dievs uztic cilvēkiem pienākumu — nodrošināt savas laicīgās vajadzības un savas ģimenes pamatvajadzības. Vecākiem ir svēts pienākums apmierināt savu bērnu „dzīves vajadzības” („Ģimene — vēstījums pasaulei”, Ensign vai Liahona, 2010. g. nov., 129. lpp.). Šajā stundā studenti uzzinās, kā pašpaļāvības princips var veicināt viņu laicīgo un garīgo stabilitāti pašreiz un nākotnē.
Papildu lasāmviela
M. Rasels Balards, „Becoming Self-Reliant—Spiritually and Physically”, Ensign, 2009. g. marts, 50.–55. lpp.
Roberts D. Heilzs, „Becoming Provident Providers Temporally and Spiritually”, Ensign vai Liahona, 2009. g. maijs, 7.–10. lpp.
Mervins Dž. Eštons, „One for the Money”, Ensign, 2007. g. sept., 37.–39. lpp.
Uzrakstiet uz tāfeles šo jautājumu: „Kā Jēzus Kristus sagatavojās Savai kalpošanai mirstīgajā dzīvē?” Aiciniet studentus izlasīt Marka 6:1–3 un Lūkas 2:51–52, meklējot to, kā Glābējs Savā jaunībā sagatavojās Savai turpmākajai kalpošanai. Kamēr studenti atbild, uz tāfeles uzrakstiet šo:
Strādāja ar Savu tēvu galdnieka darbus (profesionāli)
Pieņēmās gudrībā (izglītības jomā)
Pieņēmās augumā (fiziski)
Pieņēmās piemīlībā pie Dieva (garīgi)
Pieņēmās piemīlībā pie cilvēkiem (sociāli)
Kā sekošana Glābēja piemēram piecās minētajās jomās palīdz jums sagatavoties apmierināt savas personīgās un savas nākotnes ģimenes vajadzības?
Izlasiet tālāk doto apgalvojumu, ko teicis prezidents Spensers V. Kimbals (1895–1985), un lūdziet studentus ieklausīties, ko prezidents Kimbals nosauc par katra pēdējo dienu svētā pienākumu:
„Tas Kungs ir pavēlējis Baznīcai un tās locekļiem būt pašpaļāvīgiem un neatkarīgiem. (Skat. M&D 78:13–14.)
Atbildība par katra cilvēka sociālo, emocionālo, garīgo, fizisko vai ekonomisko labklājību, pirmkārt, gulstas uz paša cilvēka pleciem, otrkārt, uz viņa ģimenes pleciem un, treškārt, uz Baznīcas pleciem, ja viņš ir tās uzticīgs loceklis.
Neviens patiess pēdējo dienu svētais, būdams fiziski vai emocionāli rīcībspējīgs, pēc savas brīvas gribas nepārliks atbildības nastu par savu vai savas ģimenes labklājību uz kādu citu. Kamēr vien viņš spēj, ar Tā Kunga iedvesmu un saviem pūliņiem, viņš apgādās sevi un savu ģimeni ar garīgajām un laicīgajām dzīves vajadzībām” (Teachings of Presidents of the Church: Spencer W. Kimball [2006. g.], 116. lpp.).
Kāds pienākums, saskaņā ar prezidenta Kimbala teikto, mums katram ir?
Kāpēc ir svarīgi kļūt „pašpaļāvīgam un neatkarīgam”? (Studentiem vajadzētu noteikt šādu principu: Kļūstot pašpaļāvīgiem, mēs varam nodrošināt sevi un savu ģimeni ar garīgajām un laicīgajām dzīves vajadzībām.)
Aiciniet studentus pastāstīt, ko pašpaļāvība viņiem nozīmē. Tad parādiet šo apgalvojumu, ko teicis elders Roberts D. Heilzs no Divpadsmit apustuļu kvoruma, un aiciniet kādu no studentiem to skaļi nolasīt:
„Pašpaļāvība ir atbildības uzņemšanās par savu garīgo un laicīgo labklājību un par tiem, kurus Debesu Tēvs ir mums uzticējis, lai mēs par viņiem rūpētos. Vienīgi tad, kad esam pašpaļāvīgi, mēs varam patiesi līdzināties Glābējam, kalpojot un svētot citus cilvēkus.
Ir svarīgi saprast, ka pašpaļāvība ir līdzeklis mērķa sasniegšanai. Mūsu galamērķis ir kļūt līdzīgiem Glābējam, un šo mērķi var labāk sasniegt, pašaizliedzīgi kalpojot citiem. Mūsu spējas kalpot pieaug vai mazinās atkarībā no mūsu pašpaļāvības līmeņa” („A Gospel Vision of Welfare: Faith in Action”, Labklājības un pašpaļāvības pamatprincipi [brošūra, 2009. g.], 1.–2. lpp.).
Kāds ir pašpaļāvības galīgais nolūks?
Kā mūsu spējas kalpot citiem mazinās, ja neesam pašpaļāvīgi?
Lai palīdzētu studentiem labāk izprast pašpaļāvību, parādiet tālāk doto apgalvojumu, ko teikusi māsa Džūlija B. Beka, bijusī Palīdzības biedrības vispārējā prezidente:
„Kā mēs kļūstam pašpaļāvīgi? Mēs kļūstam pašpaļāvīgi, iegūstot pietiekami daudz zināšanu, izglītības, lasīt un rakstīt prasmes, gudri rīkojoties ar naudu un resursiem, esot garīgi stipri, sagatavojoties neparedzētiem gadījumiem un iespējamām ārkārtas situācijām, esot fiziski veseli un labā sociālā un emocionālā formā” („The Welfare Responsibilities of the Relief Society President”, Labklājības un pašpaļāvības pamatprincipi,4. lpp.).
Tāfeles augšā vienu aiz otra uzrakstiet šādus vārdus: izglītība, finanses, garīgais spēks, mājražošana un krājumu veidošana, veselība un nodarbinātība. Paskaidrojiet studentiem, ka pašpaļāvība sabalansēti ietver šīs sešas dzīves jomas (skat. Palīdzības sniegšana Tā Kunga veidā: kopsavilkums vadītāja ceļvedim par labklājību [brošūra, 2009. g.], 1.–2. lpp.). Veltiet nedaudz laika tam, lai kopā klasē pārrunātu to, ko jaunie neprecētie pieaugušie var darīt, lai kļūtu pašpaļāvīgāki katrā no šīm jomām, lai viņi labāk spētu nodrošināt savas nākotnes ģimenes laicīgās un garīgās vajadzības un kalpot Baznīcā. Pierakstiet studentu atbildes uz tāfeles. Atbildes varētu būt šādas:
Izglītība: iegūt grādu vai sertifikātu kādā universitātē vai arodskolā, uzlabot studēšanas paradumus, apgūt papildu darba iemaņas, iemācīties veikt pamata mājas un auto remontdarbus.
Finanses: maksāt godīgu desmito tiesu un gavēņa ziedojumus, mācīties izveidot budžetu un dzīvot saskaņā ar to, mācīties pašdisciplīnu, izvairīties no nevajadzīgiem parādiem, samaksāt parādus, atlikt nedaudz naudas no katras algas.
Garīgais spēks: lūgt Dievu, studēt Svētos Rakstus, gavēt ar nolūku, regulāri apmeklēt templi.
Mājražošana un krājumu veidošana: iemācīties konservēt un uzglabāt pārtiku, kopt dārzu (pat tikai dažus augus).
Veselība: paklausīt Gudrības vārdam, regulāri vingrot, lietot veselīgu uzturu, pietiekami izgulēties, iegādāties veselības apdrošināšanu.
Nodarbinātība: izkopt jaunas darba iemaņas, attīstīt spēcīgu darba ētiku, iegūt augstāka līmeņa sertifikāciju.
Ko jūs esat darījuši, lai paaugstinātu savu pašpaļāvību kaut vienā no šīm jomām? Kā šīs pūles ietekmēja jūsu pašpaļāvības un pašvērtības sajūtas? Kā tās ietekmēja jūsu spējas nodrošināt pašiem sevi un pilnīgāk kalpot Baznīcā?
Aiciniet studentus izvirzīt mērķi — kļūt labākiem vienā no šīm sešām jomām.
Atgādiniet studentiem: ja vien viņi to jau nedara pašreiz, kādu dienu viņu pienākums būs nodrošināt sevi un, iespējams, savu ģimeni. Tādēļ viņiem ir jāmācās gudri rīkoties ar saviem laicīgajiem resursiem.
Uzdodiet katram studentam izlasīt dažas tālāk dotās rakstvietas un noteikt principus, kas attiecas uz taupīgu finanšu pārvaldību.
Maleahija 3:8–12 (paklausiet desmitās tiesas un ziedojumu likumam)
Mateja 6:19–21 (izvairieties no sirds pievēršanas pasaulīgām mantām)
1. Timotejam 6:7–10 (esiet apmierināti ar to, kas mums ir, — „jo visa ļaunuma sakne ir mantas kārība”)
2. Nefija 9:51 (netērējiet naudu un spēkus tam, kam nav vērtības)
Pēc pietiekami ilga laika aiciniet studentus dalīties ar pārējiem audzēkņiem tajā, ko viņi ir atklājuši. Pārliecinieties, ka studenti saprot šādu principu: Pielietojot gudrus finanšu principus, cilvēki un ģimenes var nostiprināt savu finanšu stabilitāti un būt gatavi palīdzēt citiem. (Jūs varētu norādīt, ka Tas Kungs Svētajos Rakstos bieži velk paralēles starp bagātību iegūšanu un pienākumu — palīdzēt nabagajiem un trūkumcietējiem. Piemēram, skat. Jēkaba gr. 2:18–19 un M&D 104:18.)
Kādas svētības jūs esat pieredzējuši, pielietojot gudrus finanšu principus savā dzīvē?
Izlasiet Mācības un Derību 104:78. Tad parādiet tālāk doto apgalvojumu, ko teicis elders Džozefs B. Virtlins (1917–2008) no Divpadsmit apustuļu kvoruma, un palūdziet kādu studentu to skaļi nolasīt:
„Atcerieties: parāds ir verdzības paveids. Tas var mūs paverdzināt finansiāli. Kad mēs kaut ko iegādājamies uz kredīta, tas mums dod vienīgi ilūziju par labklājību. Mēs domājam, ka mums pieder mantas, taču patiesībā mēs piederam savām mantām.
Daži parādi, piemēram, pieticīgas mājas, izglītības gūšanas izdevumi, varbūt vajadzīgs pirmais automobilis, var būt nepieciešami. Taču mums nekad nevajadzētu uzņemties finanšu jūgu, ņemot patēriņa kredītu, ja neesam rūpīgi apsvēruši izmaksas” („Earthly Debts, Heavenly Debts”, Ensign vai Liahona, 2004. g. maijs, 40.–41. lpp.).
Kāpēc parāds ir verdzības paveids? (Uzklausot studentu atbildes, palīdziet viņiem saprast šo principu: Izvairīšanās no nevajadzīga parāda palīdz cilvēkiem un ģimenēm būt brīviem no finanšu jūga.) Prezidents Gordons B. Hinklijs (1910–2008) mācīja: „Pašpaļāvība nevar [pastāvēt], kad saime ir lielos parādos. Cilvēkam, kad viņš ir parādā citiem, nav ne neatkarības, ne brīvības no jūga” („To the Boys and to the Men”, Ensign, 1998. g. nov., 53. lpp.).
Aiciniet kādu studentu skaļi nolasīt tālāk doto prezidenta Tomasa S. Monsona padomu:
„Izvairieties no filozofijas un attaisnojuma, kas saka, ka vakardienas greznība ir kļuvusi par šodienas nepieciešamību. Tā nav nepieciešamība, ja vien mēs paši to par tādu nepadarām. Mūsdienās daudzi mūsu jaunie pāri vēlas sākt ģimenes dzīvi ar vairākām automašīnām un tādu māju, kuras iegūšanai māte un tēvs strādāja visu mūžu. Līdz ar to viņi ņem ilgtermiņa aizdevumu, kas tiek atmaksāts no divām algām. Iespējams, pārāk vēlu viņi atklāj, ka notiek izmaiņas, sievietēm dzimst bērni, dažām ģimenēm uzglūn slimības, darbs tiek zaudēts, notiek dabas katastrofas un citi negadījumi, un hipotēkas maksājumu, pamatojoties uz ienākumiem no divām algām, vairs nevar veikt. Mums ir nepieciešams dzīvot savu līdzekļu robežās” („Constant Truths for Changing Times”, Ensign vai Liahona, 2005. g. maijs, 20. lpp.).
Kādas ir iespējamās sekas cilvēkiem un ģimenēm, kuriem neizdodas atšķirt vēlmes no vajadzībām?
Kā var atšķirt vēlmes no vajadzībām?
Mudiniet studentus padomāt par tālāk dotajiem jautājumiem un uzrakstīt savas atbildes savās dienasgrāmatās:
Kādās savas dzīves jomās jūs varētu kļūt pašpaļāvīgāki?
Kā jūs varētu labāk pārvaldīt savus laicīgos resursus?