Ticības portreti
Bobs un Lorija Tērstoni
kalpoja Pnompeņas misijā, Kambodžā
„Kad mēs uzzinājām, ka tiekam aicināti kalpot Pnompeņas misijā, Kambodžā, mēs aiz prieka apraudājāmies. Mēs bijām sajūsmā!” teic brālis Bobs Tērstons. „Mēs nebūtu izvēlējušies Kambodžu, taču tā bija tik liela dāvana! Tik liela svētība!” saka māsa Tērstone.
Tērstoni jūt īpašu saikni ar Kambodžas ļaudīm. „Mēs mīlam viņus, un mēs esam sajutuši viņu mīlestību,” teic māsa Tērstone, „Kambodžas ļaudis ir izturējušies pret mums ārkārtīgi laipni.”
No visiem pienākumiem, kas Tērstoniem tika uzticēti viņu misijā, visdārgākais bija viesošanās Baznīcas locekļu mājās.
Māsa Tērstone atceras, kā, uzlūkojot cilvēkus, kuriem viņa kalpoja Kambodžā, viņa bija nodomājusi: „Es nevaru vien sagaidīt, ka ieraudzīšu jūs pēc šīs dzīves, kad man būs pa spēkam atklāt jums visas savas jūtas un paust savu mīlestību pret jums.”
Savā pirmajā kopīgajā misijā Bobs un Lorija Tērstoni saprata, ka jēgpilna kalpošana var tikt īstenota, par spīti valodas barjerām un kultūras atšķirībām, jo mēs visi esam Dieva bērni.
Leslijs Nilsons, fotogrāfs
Bobs:
Pirms mēs ar Loriju apprecējāmies, mēs runājām par kalpošanu misijā, kad būsim devušies pensijā. Mēs abi jau iepriekš bijām kalpojuši misijā. Lorija kalpoja Kobē, Japānā, bet es kalpoju Brisbenā, Austrālijā. Kad mēs beidzot bijām gatavi tam, lai dotos pensijā, mēs pateicām saviem bērniem, ka vēlamies kalpot daudzās misijās.
Mums palaimējās, ka mēs varējām pensionēties diezgan agri. Dzirdot, kā daži senioru pāri veselības problēmu vai citu sarežģījumu dēļ nespēj kalpot tādās vietās kā, piemēram, trešās pasaules valstis, mēs nodomājām: „Mums pat vēl nav 60 gadu. Mums ir laba veselība, tādēļ izmantojiet mūs!”
Es pensionējos divas dienas pēc savas 56. dzimšanas dienas. Patiesībā mēs saņēmām savu misijas aicinājumu, kad es vēl strādāju. Kad mēs atvērām savu aicinājumu un uzzinājām, ka tiekam aicināti kalpot Pnompeņas misijā, Kambodžā, mēs aiz prieka apraudājāmies. Mēs bijām sajūsmā!
Lorija:
Kambodža nebija mūsu izvēlēto vietu skaitā. Es domāju, ka mēs dosimies uz Āfriku vai kādu tam līdzīgu vietu. Mēs sākām prātot: „Labi, kādi piedzīvojumi mūs gaida?” Mēs nebūtu izvēlējušies Kambodžu, taču tā bija tik liela dāvana! Tik liela svētība! Tas Kungs ir gudrāks par mums. Viņš nosūtīja mūs tur, kur mums bija jābūt.
Mēs kalpojām humānā darba misijā. Mēs strādājām pie PDS labdarības projektiem, aizpildījām ziņojumus un pieprasījām jaunu projektu īstenošanu. Mēs uzraudzījām arī īstenotos projektus, piemēram, pārbaudījām akas, kuras bija ierīkotas, veicot dziļurbumus pirms diviem gadiem. Beigu beigās mēs kalpojām arī citos veidos.
Mēs piedalījāmies staba un apgabala konferencēs, lai palīdzētu apmācīt vadītājus un misionārus, mēs pārbaudījām misionāru dzīvokļus un apmeklējām Baznīcas locekļus viņu mājās. Mēs darījām visvisādus darbus, lai misijas darbs varētu ritēt gludi.
Mūsu misijā katra diena bija atšķirīga. Dažas dienas mēs pavadījām biezokņos, līdz ceļiem grimstot ūdenī vai dubļos. Citas dienas mēs pavadījām misijas birojā. Mēs kopā ar sabiedrisko attiecību misionāriem viesojāmies Kultu un reliģiju ministrijā. Kambodžā termins „kults” ne vienmēr saistās ar kaut ko sliktu. Oficiālā reliģija tur ir budisms — viss pārējais tiek uzskatīts par kultu. Mēs apmeklējām ministriju, lai palīdzētu pārliecināt viņus, ka Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca ir laba organizācija, kurai var uzticēties.
Mēs nodibinājām ar viņiem labus sakarus, un viņi ātri vien vērsās pie mums pēc palīdzības. Viņi zvanīja, sakot: „Mums bija plūdi, un mums ir vajadzīga pārtika 200 ģimenēm, kuras ir pārcēlušās.” Viņi zināja, ka var paļauties uz Baznīcu, lai ātri dabūtu nepieciešamās lietas un aizvietotu to, kā tiem trūkst.
Ko mēs pieredzējām, būdami Kambodžā? Jūs varētu minēt jebkuru lietu, un mēs, visdrīzāk, būsim to pieredzējuši! Mēs esam sēdējuši uz vispieticīgākajām grīdām, kas parasti ir no klona vai bambusa, viesojoties vispieticīgākajās mājās. Mēs esam pabijuši arī valdības amatpersonu greznajos namos. Bobs pat kādu laiku kalpoja draudzes prezidijā.
Bobs:
Misijas prezidents piezvanīja man, sakot: „Hei, es gribētu, lai tu kļūsti par draudzes otro padomnieku.” Pēc pusotra gada es kopā ar draudzes prezidentu, ar kuru bijām kalpojuši, pabiju Honkongas tempļa saistīšanas telpā Ķīnā. Viņš pirmo reizi apmeklēja templi! Viņa ģimene bija krājusi naudu un septiņas reizes centusies tikt līdz templim, bet katru reizi notika kāds negadījums vai kāds no viņiem saslima. Kaut kas vienmēr atgadījās. Septiņu gadu laikā viņiem bija izdevies iekrāt tikai 40 dolārus.
Būdami misijā, mēs trīs reizes palīdzējās Kambodžas pēdējo dienu svētajiem apmeklēt templi. Mēs aizvedām turp daudzus draudžu prezidentus, kuri bija noturējuši intervijas tempļa rekomendāciju piešķiršanai, kaut paši nekad nebija bijuši templī. Vismaz Kambodžā ir tā, ka senioru pāri palīdz šīm ģimenēm aizceļot līdz templim. Viņiem vajag kādu pavadoni, jo viņi nezina, kā ceļot ar lidmašīnu. Daudzi no viņiem pat nekad nav braukuši ar autobusu! Taču viņiem nācās lidot uz Honkongu, lai mērotu ceļu uz templi. Viņiem bija grūti paveikt to saviem spēkiem. Mēs esam pateicīgi par Tempļa apmeklētāju palīdzības fondu, kas palīdzēja par viņiem parūpēties.
Lorija:
Kambodžā Baznīcas locekļiem var rasties dažādi izaicinājumi. Kambodžas valstī cilvēkiem trūkst izpratnes par sabata ievērošanu. Ikvienam, kurš apmeklē baznīcu, nākas kaut ko upurēt, lai varētu ierasties.
Kambodžā dzīvo seši procenti musulmaņu un tikai divi procenti kristiešu — pārējie ir budisti. Pāriet no budistu dzīvesveida uz kristiešu dzīvesveidu ir ļoti grūti. Dažiem cilvēkiem vēl joprojām nākas zaudēt darbu, un apkaimes iedzīvotāji bieži vien vairās no viņu klātbūtnes.
Arī domāšanas veidam ir liela nozīme. Budistu mūki katru rītu nāk un prasa rīsus vai nedaudz naudas, un cilvēki ir pie tā pieraduši. Taču paņemt savu algas lapiņu, lai daļu no algas atdotu desmitajai tiesai, ir kaut kas neierasts.
Daudzi savā dzīvē ir guvuši patiesi traumatisku pieredzi. Tā kā 70–to gadu beigās Kambodžā valdīja sarkano khmeru komunistiskais režīms, ikvienam, kam ir pāri 40, ir savs personīgais šausmu stāsts. Es nesatiku nevienu cilvēku, kurš nebūtu no tā cietis. Ikvienam ir bijuši ģimenes locekļi, kuri ir tikuši nogalināti. Kaut arī viņiem ir nācies pārciest tik daudz, man bija grūti noticēt, ka viņi ir tik dzīvespriecīgi un gatavi pamēģināt ko jaunu. Taču aiz sava dzīvesprieka daudzi joprojām slēpj zemu pašapziņu. Daudziem šķiet, ka viņiem nav nekādas nozīmes vai vērtības.
Bija tik pārsteidzoši redzēt, kā Jēzus Kristus evaņģēlijs palīdz viņiem atplaukt. Uzzinot, ka viņi ir ne vien brīnišķīgi cilvēki, bet arī Dieva bērni, viņi saka: „Jūs jokojat? Tagad arī es varu sniegt kaut kādu ieguldījumu.”
Baznīcu Kambodžā tik tiešām gaida uzplaukums. Uz Baznīcu tiek vedināti apbrīnojami cilvēki. Visi svētie tur ir pionieri, un tie, kuri patiesi pieņem evaņģēliju, iemanto visdažādākās svētības, pateicoties tam, ka viņi iepazīst Glābēju. Tas ir patiešām pārsteidzoši.
Mums ir daudz Baznīcas locekļu un ļoti spēcīgas draudzes, kas atrodas apkaimē, ko dēvē par „Atkritumu kalnu” — atvērtu izgāztuvi, kur dzīvo cilvēki. Tur mītošie Baznīcas locekļi ir vācēji un uzkrājēji. Viņi pelna naudu, pārstrādājot plastmasu un alumīniju, ko ir savākuši izgāztuvē. Viņi dzīvo mazītiņās mājiņās, kur mēs esam viesojušies desmitiem reižu.
Bobs:
Kādudien mēs izdzirdējām mūzikas dārdus un ievērojām, ka tiek slieta kāda telts. Kambodžā tas nozīmē vai nu kāda precības, vai kāda nāvi.
Lorija:
Mēs uzzinājām, ka tikko ir nomirusi kādu piecu vai sešu bērnu māte. Viņai nebija vīra, ar kuru varētu rēķināties. Bērni vienkārši pamodās un atskārta, ka mamma ir mirusi.
Viena no meitām raudās elsoja. Viņa ar tulka palīdzību atklāja: „Es esmu vecākā. Man ir visi šie brāļi un māsas. Es nezinu, ko iesākt.”
Es vienkārši cieši apskāvu viņu. Ko citu man bija darīt? Šī meitene tik tikko bija zaudējusi savu māti. Es uzrunāju viņu angļu valodā, sakot: „Es zinu, ka tu mani nesaproti, bet es apsolu, ka tu atkal redzēsi savu māti. Ar tevi viss būs labi. Tu netiksi atstāta viena.”
Mums ir bijušas tik daudzas pieredzes, kas līdzinās šai, un tās ir dāvājušas mums īpašu saikni ar Kambodžas ļaudīm.
Mēs esam sajutuši viņu mīlestību. Kambodžas ļaudis ir izturējušies pret mums ārkārtīgi laipni. Mēs mīlam viņus, jo viņi ir Dieva bērni. Viņi ir mūsu brāļi un māsas.
Es atceros, kā, uzlūkojot dažus cilvēkus, nodomāju: „Es nevaru vien sagaidīt, ka ieraudzīšu jūs pēc šīs dzīves, kad man būs pa spēkam atklāt jums visas savas jūtas, paust savu mīlestību pret jums un pateikt, ko es jūsos apbrīnoju, jo šobrīd es to nespēju.”
Mūsu misija ir svētījusi mūs tik daudzos veidos. Daži cilvēki saka: „Es nezinu, vai es varu kalpot misijā. Es nevaru atstāt savus mazbērnus.” Kad mēs aizbraucām, mums bija pieci mazdēliņi — piecu, četru, trīs, divu un viena gada vecumā. Kamēr mēs bijām projām, mums piedzima divas mazmeitiņas. Es saglabāšu divas no savām Kambodžas misionāru nozīmītēm un iedošu tās savām mazulītēm, lai viņas zinātu, ka vecmāmiņas nebija līdzās tādēļ, ka vecmāmiņa darīja to, kas Tam Kungam no viņas bija nepieciešams.
Bobs:
Pastāv daudz veidu, kā kalpot Tam Kungam, dodoties misijā. Mēs no visas sirds ticam tam, ko par ģimenes pāru kalpošanu teic elders Džefrijs R. Holands. Viņš ir teicis: „Es apsolu, ka, kalpojot Tam Kungam, jūs paveiksiet [savas ģimenes] labā to, ko jūs nekad un visos mūžu mūžos nebūtu spējuši, paliekot mājās, lai viņus aprūpētu. Vai gan vecvecāki varētu pasniegt saviem pēcnācējiem vēl lielāku dāvanu, kā ar darbiem un vārdiem pateikt: „Šajā ģimenē mēs kalpojam misijās!”? [“We Are All Enlisted,” Liahona, Nov. 2011, 46.]”