Redzot tēti dziedam
Marija Oka
Kalifornija, ASV
Alena Garna ilustrācija
Es biju pavadījusi savā Honolulu misijā Havaju salās, ASV, tikai četrus ar pusi mēnešus, kad mani piemeklēja smaga lēkme un man tika diagnosticēta epilepsija. Turpmākajos mēnešos man bija jāapmeklē slimnīca, jāveic neskaitāmas analīzes un jāsāk lietot jaunas zāles, kam bija apgrūtinošas blaknes.
Līdz tam es biju tik lielā mērā pievērsta misionāru darbam, ka nebiju īpaši ilgojusies pēc mājām, bet kopš lēkmes brīža mani bija pārņēmušas sirdssāpes. Man pietrūka vecāku, un es jutos vientuļa, kaut arī man apkārt bija brīnišķīgi, gādīgi cilvēki. Lai gan es negribēju doties uz mājām, es vēlējos iemantot mieru.
Ar misijas prezidenta atļauju es piezvanīju saviem vecākiem un pastāstīju par savām zālēm. Mans tēvs, kurš tik tikko bija īstenojis savu mūža sapni par pievienošanos Tempļa skvēra Tabernakla korim, mierināja mani, sakot, ka no visas sirds dziedās par mani vispārējā konferencē, kas sāksies nākamajā dienā.
Nākamajā rītā es dedzīgi lūdzos pēc miera, kas man tik izmisīgi bija nepieciešams. Es arī agrāk, vispārējās konferences laikā, biju saņēmusi atbildes uz konkrētiem jautājumiem un paļāvos uz to, ka atkal saņemšu nepieciešamos norādījumus. Konferences sākumā koris dziedāja dziesmu „Mīļie bērni, Dievs ir līdzās!” (Garīgās dziesmas, nr. 48). Es jau pirmajā minūtē TV ekrānā ieraudzīju savu tēti. Kamera diezgan prāvu brīdi rādīja viņa tuvplānu.
Manās acīs sariesās asaras, jo es jutu, kā mani ieskauj visaptveroša miera izjūta. Es zināju, ka Dievs mani mīl. Viņš zināja, kas man todien bija nepieciešams — vienkāršs apliecinājums, ka Viņš ir līdzās un zina par mani. Es sajutu Dieva mīlestību un to, kā tā izpaudās caur manas ģimenes, manu pārinieču un mana misijas prezidenta mīlestību. Es vairs neizjutu savu slogu un saredzēju šajā visā iespēju tuvināties Tam Kungam.
Manas veselības problēmas nepagaisa. Galu galā man bija jāpamet sava misija pirms noteiktā laika, taču es zināju, ka Dievs ir līdzās un ka Viņš mani mīl. Šis apliecinājums ir palīdzējis pārvarēt vēl daudzas sirdssāpes un dāvājis man cerību dzīves tumšākajos brīžos. Citi varētu saukt to par sagadīšanos, taču es zinu — tas, ka es varēju redzēt savu tēti, dziedam par Dieva mīlestību, bija neliels brīnums brīdī, kad man tas bija nepieciešams.