Slīgstot mazdūšībā, atcerieties par atraitni no Naines
Sevišķi tādos brīžos, kad mēs jūtamies aizmirsti vai neievēroti, mums ir jāatceras: Jēzus devās palīgā atraitnei tieši tobrīd, kad viņai tas bija vajadzīgs, un Viņš ieradīsies arī pie mums.
Dažkārt, pieredzot dzīves kāpumus un kritumus, mums var šķist, ka Dievs nav īpaši aktīvi iesaistījies mūsu ikdienas dzīvē. Mūsu dzīves modelis šķiet diezgan garlaicīgs un monotons. Nekas daudz nemainās, un dažkārt ir grūti noteikt kādu jomu, kurā Dievs nepastarpināti iejauktos mūsu dzīves norisēs. Kad vien mani dzīvē pārņem šīs maznozīmīguma izjūtas, es bieži aizdomājos par kādu sievieti no Jaunās Derības, kura, iespējams, jutās visai līdzīgi. Svētajos Rakstos viņa netiek dēvēta vārdā un ir zināma tikai pēc sava ciemata nosaukuma un ģimenes stāvokļa.
Šī sieviete ir atraitne no Naines, un viņas apbrīnojamo stāstu ir pierakstījis vienīgi evaņģēlists Lūka. Man šķiet, ka stāsts par viņu atklāj Glābēja personalizētās kalpošanas būtību un to, kā Viņš palīdzēja Savas apkaimes mazdūšībā ieslīgušajiem, vienkāršajiem ļaudīm. Šis stāsts sniedz skaidru atbildi uz jautājumu par to, vai Dievs mūs pazīst un vai mēs Viņu interesējam.
Sniedzot īsu pārskatu par Lūkas 7. nodaļā aprakstīto brīnumu, jāsaka, ka Jēzus pārtvēra bēru procesiju, brīnumainā kārtā atgriežot pie dzīvības kādu mirušu jaunekli. Taču, lai izprastu apstākļus, kuros tas viss norisinājās, būtu jānoskaidro nedaudz vairāk. Kā jau visu brīnumu un jo īpaši šī brīnuma gadījumā, lai izprastu šo notikumu, ir būtiski izzināt kontekstu. Tā kā es esmu strādājis par pasniedzēju Brigama Janga universitātes Jeruzālemes centrā, es dalīšos ar jums dažās personīgās atziņās par šo brīnumu.
Jēzus laikā Naine bija mazs lauku ciematiņš Mores kalna pakājē, kas kalpoja par Jezreēlas ielejas austrumu robežu. Pati pilsētiņa neatradās uz labi iestaigātas takas. Tai varēja piekļūt tikai pa vienu ceļu. Jēzus laikos šis ciemats noteikti bija mazs un salīdzinoši trūcīgs, un tā tas ir bijis līdz pat šim brīdim. Ir bijuši pat tādi laiki, kad šajā pilsētiņā ir bijušas tikai 34 mājas un 189 iedzīvotāji.1 Mūsdienās tajā mīt aptuveni 1500 iedzīvotāju.
Lūka sāk savu stāstu, piebilstot, ka iepriekšējā dienā Jēzus bija Kapernaumā, kur Viņš dziedināja kāda virsnieka kalpu (skat. Lūkas 7:1–10). Pēcāk mēs uzzinām, ka nākamajā dienā (skat. 11. pantu) Glābējs devās uz pilsētu, sauktu par Naini, kurp viņu pavadīja prāvs mācekļu pulks. Šī notikumu secība ir ļoti būtiska. Kapernauma atrodas Galilejas jūras ziemeļu krastā, 183 m zem jūras līmeņa. Naine atrodas aptuveni 48 km uz dienvidrietumiem no Kapernaumas, 213 m virs jūras līmeņa, kas nozīmē, ka uz Naini būtu jādodas kalnup, pa stāvu ceļu. Lai no Kapernaumas nokļūtu Nainē, būtu vajadzīga vismaz viena vai divas dienas. Nesen šo maršrutu mēroja kāda jauneklīga BJU Jeruzālemes centra studentu grupa, kas to veica 10 stundās, ejot pa bruģētu ceļu. Tas nozīmē, ka Jēzum, visdrīzāk, vajadzēja celties ļoti agri vai, iespējams, pat iet visu nakti, lai jau nākamajā dienā pārtvertu bēru procesiju.2
Kad pēc tik apgrūtinoša ceļojuma Jēzus beidzot pietuvojās pilsētai, jauneklis, kurš, visdrīzāk, bija divdesmitgadnieks,3 tika nests ārā uz bēru nestuvēm. Lūka stāsta, ka šis jauneklis bija atraitnes vienīgais dēls, un daži pētnieki skaidro šo grieķu tekstā ietverto norādi, sakot, ka viņai nebija neviena cita pēcnācēja.4 Šajā ārkārtīgi lielajā ģimenes traģēdijā viņu pavadīja liels ciemata iedzīvotāju pulks.
Protams, ka dēla nāve būtu traģēdija ikvienam cilvēkam, taču mums ir jāpadomā par to, ko tas nozīmēja šai atraitnei. Kas sociālajā, garīgajā un finansiālajā ziņā sagaidīja šo bez mantinieka palikušo atraitni senajā Israēlā? Vecās Derības laiku kultūrā tika uzskatīts — ja vīrs nomirst pirms vecumdienu sasniegšanas, tā ir zīme, ka Dievs soda šos ļaudis par kādu grēku. Līdz ar to daži uzskatīja, ka Dievs ir sodījis šo izdzīvojušo atraitni. Rutes grāmatā, Naomijai pāragri kļūstot par atraitni, viņa raudādama teic: „Tas Kungs ir pret mani un Visuvarenais mani ir izputinājis.” (Skat. Rutes 1:21 Bībeles starptautiskajā standartversijā angļu valodā.)5
Atraitni no Naines gaidīja ne vien garīgas un emocionālas ciešanas, bet arī finansiāla pazudināšana, kas varēja nozīmēt pat bada nāvi.6 Precētas sievietes finansiālā apgādāšana tika uzticēta vīra ģimenei. Ja viņš nomira, tad gādība par viņu tika deleģēta viņas pirmdzimtajam dēlam. Tagad, kad šīs atraitnes pirmdzimtais un vienīgais dēls bija miris, finansiālajam atbalstam bija pienākušas beigas. Ja viņas dēls bija divdesmitgadnieks, viņa, visdrīzāk, bija pusmūža sieviete, kas dzīvoja nelielā, nošķirtā lauku pilsētiņā un tagad bija pilnībā zaudējusi visu garīgo, sociālo un finansiālo atbalstu.
Tieši tanī īsajā laika sprīdī, kad ciemata iedzīvotāji jau nesa atraitnes dēlu laukā, lai apbedītu, Jēzus, redzot šo procesiju, „iežēlojās” par viņu (Lūkas 7:13). Patiesībā, Lūka, iespējams, novērtē to par zemu, pieļaujot savu lielāko kļūdu. Jēzus kaut kādā veidā bija sajutis, ka šī atraitne ir nonākusi pilnīgā izmisumā. Iespējams, viņa bija pārlaidusi nakti, nometusies uz savas klona grīdas, lūdzot Debesu Tēvu, lai saprastu, kādēļ tā ir noticis. Iespējams, viņa pat atklāti bija vaicājusi, kādēļ Viņš prasa, lai viņa vēl ilgāk dzīvotu uz šīs Zemes. Varētu būt, ka viņu šausmināja gaidāmā vientulība, ar ko viņai nāksies saskarties. Mēs to nezinām. Taču mēs zinām, ka Glābējs izvēlējās nekavējoties pamest Kapernaumu un ceļot visas nakts garumā, lai pārtvertu bēru procesiju tieši pirms tā brīža, kad ļaudis gulda ķermeni kapā.
Jā, kad Jēzus ieraudzīja šīs sievietes asarām slacīto seju, kura gāja aiz bēru procesijas, viņš ārkārtīgi iežēlojās par viņu, taču šķiet, ka Viņa iejūtība izrietēja no tā, ko Viņš bija sajutis ilgi pirms brīža, kad vienkārši „gadījuma pēc” pārtvēra šo bēru svītu. Viņš bija ieradies tieši tajā brīdī, kad viņai tas bija nepieciešams.
Tad Jēzus teica šai atraitnei: „Neraudi!” (13. pants.) Nebaidīdamies aptraipīties, Viņš iejaucās šajā rituālā un „aizskāra zārku”, un procesijas dalībnieki „apstājās”. Tad Viņš pavēlēja: „Jaunekli, Es tev saku: celies augšā!”
„Un mironis cēlās sēdus un sāka runāt, un [Jēzus] to atdeva viņa mātei.” (14.–15. pants.) Ciemata iedzīvotāju pūli un Jēzus sekotājus gluži dabiski pārņēma bijība, pieredzot, kā viņu visu sēras aizvieto neapšaubāms prieks. Tie visi „slavēja Dievu, sacīdami: „Liels pravietis mūsu starpā ir cēlies, — un: Dievs Savus ļaudis uzlūkojis.” (16. pants). Taču šis brīnums tika īstenots arī tālab, lai glābtu kādu izmisumā nonākušu dvēseli. Jēzus zināja, ka šī sieviete ir nonākusi ļoti bēdīgā stāvoklī, jo tā laika kultūrā uz viņu noskatījās no augšas. Viņas situācija prasīja, lai Viņš nekavējoties pievērstos tai — pat ja Viņam nācās veikt tālu ceļu, lai nonāktu tur tieši īstajā brīdī. Viņš zināja par viņas izmisīgajiem apstākļiem, un Viņš ieradās ātri. Prezidents Tomass S. Monsons (1927–2018) pateica neapšaubāmu patiesību, sakot: „Kādu dienu, atskatoties uz mūsu dzīves šķietamajām nejaušībām, mēs sapratīsim, ka, iespējams, tās nemaz nav bijušas nejaušības.”7
Taču, lai cik pacilājošs būtu šis gadījums, mūsu acīs tam ir jākļūst par kaut ko vairāk, nekā tikai par jauku Bībeles stāstu. Tas nepārprotami apliecina, ka Jēzus zināja par šo trūcīgo, aizmirsto un izmisumā nonākušo atraitni. Sevišķi tādos brīžos, kad mēs jūtamies aizmirsti vai neievēroti, mums ir jāatceras: Jēzus devās palīgā atraitnei tieši tobrīd, kad viņai tas bija izmisīgi nepieciešams, un Viņš ieradīsies arī pie mums. Bez tam, otrs aspekts, ko mēs varam mācīties no mūsu Glābēja piemēra, ir tas, cik būtiski ir pasniegt roku, lai svētītu apkārtējos cilvēkus. Daudzi no jūsu vidus laiku pa laikam ieslīgs mazdūšībā. Ja jūs varētu pastāstīt tiem par „māsu no Naines” un to, ka Tas Kungs nešaubīgi zināja, ka viņa ir ieslīgusi mazdūšībā, pieredzot dziļu personīgo krīzi, tas var radīt krasu pārmaiņu viņu dzīvē. Paturiet prātā prezidenta Spensera V. Kimbala (1895–1985) skaidro novērojumu: „Dievs mūs pamana, un Viņš par mums gādā. Taču mūsu vajadzības Viņš parasti apmierina ar kāda cita cilvēka palīdzību.”8
Man šķiet, ka no visiem Jēzus brīnumiem, ko Viņš paveica, būdams uz Zemes, tikai dažos izpaužas tik maiga iejūtība, kā Viņa kalpošanā atraitnei no Naines. Tas atgādina mums, ka mēs esam Viņam svarīgi un ka Viņš nekad mūs neaizmirsīs. Mēs nedrīkstam to aizmirst.