Jaunie pieaugušie
Lēmumu pieņemšana: rīcības brīvība vai atklāsme
Autore dzīvo Jūtas štatā, ASV.
Runājot par būtiskiem lēmumiem — cik lielā mērā mums būtu jāpaļaujas uz Dievu, lai Viņš pateiktu mums, ko darīt?
Deivida Grīna ilustrācijas
Ikviens no mums ik dienu saskaras ar visdažādāko lēmumu pieņemšanu. Daži ir ikdienišķāki, piemēram: „Ko man vajadzētu vilkt mugurā?”, „Ko man vajadzētu ēst pusdienās?”, „Vai ir pienācis laiks iegādāties jaunu automašīnu, vai arī es varētu paturēt veco nedaudz ilgāk?”. Bet laiku pa laikam mums nākas pieņemt kādu būtisku lēmumu: „Vai man vajadzētu atsākt mācības?”, „Vai man vajadzētu pieņemt šo darba piedāvājumu?”, „Vai man vajadzētu pārcelties uz citu pilsētu?”, „Vai man vajadzētu iegādāties māju?”, „Vai man vajadzētu iet uz randiņiem ar šo cilvēku?”, „Vai man vajadzētu precēties ar šo cilvēku?” un tā tālāk.
Sastopoties ar būtiskiem lēmumiem, mums ir pamatota tieksme pakavēties pie šīs izvēles nedaudz ilgāk. Mēs sekojam padomam, kas tika dots Oliveram Kauderijam Mācības un Derību 9:8–9, kur Tas Kungs teic:
„Bet lūk, Es saku tev, ka tev ir jānoskaidro tas savā prātā; tad tev ir jāprasa Man, vai tas ir pareizi, un, ja tas ir pareizi, Es likšu, lai tava sirds tevī degtu; tādējādi tu jutīsi, ka tas ir pareizi.
Bet, ja tas nav pareizi, tev nebūs tādu sajūtu, bet tev būs prāta apstulbums, kas tev liks aizmirst to, kas ir bijis nepareizi.”
Kaut arī tas neapšaubāmi ir labs padoms, dažkārt, pieņemot būtiskus lēmumus, mēs pārāk paļaujamies uz to daļu, kurā Dievs mums pateiks, vai tas ir pareizi, nevis uz to, kur Viņš saka, lai mēs noskaidrojam to savā prātā. Mēs tik dziļi ieslīgstam gaidās, lai Dievs apstiprina mūsu lēmumus, ka palaižam garām apbrīnojamas iespējas. Var gadīties, ka, pat apzinoties, cik būtiska loma ir rīcības brīvībai, mēs tik ļoti baidāmies pieņemt lēmumus, kas varētu novirzīt mūs no iepriekš noteiktā „plāna”, ka beigu beigās pieņemam — ja vien mūsu sirds krūtīs nedeg vai mēs nedzirdam balsi no debesīm, tas nozīmē, ka mūsu lēmums nav pareizs. Daudzus no mums šī neskaidrības radītā spriedze starp rīcības brīvību un personīgo atklāsmi vedina pie kāda būtiska jautājuma: „Kāda ir Dieva loma tajā, lai palīdzētu mums personīgo lēmumu pieņemšanā?”
Dieva loma personīgo lēmumu pieņemšanā
Iespējams, ka uz šo jautājumu vislabāk var atbildēt, ņemot par pamatu stāstu par Jareda brāli. Šis stāsts atklāj interesantu izaugsmes modeli un māca par to, ko Dievs sagaida no mums personīgo lēmumu pieņemšanā. Kad pie Bābeles torņa tika sajauktas tautu valodas, Jareds lūdza, lai viņa brālis pavaicā Tam Kungam, vai viņiem vajadzētu pamest šo zemi un kurp viņiem tādā gadījumā vajadzētu doties (skat. Etera 1:36–43). Jareda brālis vaicāja Tam kungam, un Viņš aizveda tos uz jūras krastu. Kamēr viņi ceļoja, Tas Kungs uzrunāja tos no mākoņa un vadīja tos katrā ceļa solī. Beigu beigās viņi sasniedza jūras krastu, kur tie apmetās uz četriem gadiem.
Kad šie četri gadi bija pagājuši, Dievs lika Jareda brālim uzbūvēt baržas un sagatavoties okeāna šķērsošanai. Kad Jareda brālis atskārta, ka viņu kuģos nebūs gaisa, viņš izmantoja ierasto rīcības modeli, vēršoties pie Dieva un prasot, ko viņam vajadzētu darīt. Tas Kungs, kā jau gaidīts, atbildēja viņam, sniedzot detalizētus norādījumus — izveidot kuģu augšpusē un apakšpusē caurumus. Pievērsiet uzmanību līdzšinējam atklāsmes saņemšanas modelim: Dievs atklāj cilvēkiem noteiktu plānu, viņi vaicā, kā šo plānu īstenot, un Dievs atbild, sniedzot detalizētas, galīgas atbildes.
Kad Jareda brālis bija iztaisījis kuģos caurumus, viņš atskārta, ka tajos nebūs gaismas. Viņš vēlreiz vaicāja Dievam, ko viņam vajadzētu darīt. Taču tā vietā, lai atbildētu, Dievs viņam vaicāja: „Ko tu gribi, lai Es darītu, lai jums būtu gaisma jūsu kuģos?” (Etera 2:23.) Tā vietā, lai dotu detalizētus norādījumus, kā iepriekš, šoreiz Tas Kungs gaidīja, lai Jareda brālis pats izlemtu, ko darīt.
Iespējams, ka, cenšoties pieņemt kādu lēmumu, šādu atbildi no Tā Kunga ir visgrūtāk saprast. Mums ir mācīts lūgt un gaidīt atbildi, tādēļ, nedzirdot to, mēs gluži dabiski sākam raizēties. Mēs bieži vien prātojam, vai skaidras atbildes trūkums būtu uzskatāms par „prāta apstulbumu”, kas liecina, ka mūsu izvēle nav pareiza. Citkārt mēs prātojam, vai tas nenozīmē, ka mēs neesam pietiekami cienīgi uzklausīt atbildi vai ka mēs neesam lūguši „ar patiesu nolūku” (skat. Moronija 10:4). Bet pastāv vēl trešā iespēja, ko mēs dažkārt nemaz neapsveram — varbūt Dievs, gluži kā Jareda brāļa gadījumā, gaida, lai mēs paši pieņemtu savu personīgo lēmumu.
Lēmuma pieņemšana
Nesen es nonācu situācijā, kas lika man pārvērtēt savus uzskatus par rīcības brīvību un personīgo atklāsmi. Tuvojoties augstskolas absolvēšanai, man tika izteikti daži atšķirīgi darba piedāvājumi dažādās pilsētās, un es nevarēju izlemt, kuru no tiem pieņemt. Es, tāpat kā Jareda brālis, biju pieredzējusi daudzus gadījumus, kad, lūdzot par kādu būtisku lēmumu, Dievs atbild diezgan noteiktā veidā. Paļaujoties uz līdzšinējo pieredzi, es sāku lūgt un prasīt, lai Dievs palīdz man izlemt, kuru no darba piedāvājumiem man vajadzētu pieņemt. Es pildīju arī savu daļu, noskaidrojot, kādas iespējas paveras katrā no šiem darbiem, un apspriežoties ar daudziem cilvēkiem. Taču, lai cik daudz es lūdzu un gavēju, debesis turpināja klusēt, un es nesaņēmu nekādu atbildi.
Tuvojās lēmuma pieņemšanas termiņš, un es kritu panikā. Tā kā šis bija tāds lēmums, par kuru Tam Kungam vajadzēja interesēties, kādēļ Viņš man neatbildēja? Varbūt Viņam nerūpēja tas, kuru no darbiem es izvēlos, bet Viņam vajadzētu būt ieinteresētam tajā, uz kuru pilsētu es pārceļos, jo tas neapšaubāmi atstās iespaidu uz manu dzīvi. Līdz šim Tam Kungam allaž bija rūpējuši mani lēmumi, tad kādēļ lai Viņam nerūpētu arī šis?
Taču, lai cik ļoti es centos, es nesaņēmu nekādu atbildi. Es sāku prātot, vai neesmu tik lielā mērā novērsusies no Dieva, ka vairs nespēju sadzirdēt Viņa atbildi. Es prātoju arī par to, vai es nespēju sadzirdēt atbildi tādēļ, ka neapzināti nemaz negribu to dzirdēt. Visbeidzot, dienu pirms termiņa beigām, es sapratu, ka man ir jāizdara izvēle, tādēļ es izmantoju savu personīgo spriestspēju un pieņēmu lēmumu pati. Tovakar es vienkārši lūdzu, lai Viņš man pasaka, vai mana atbilde ir pareiza. Es vēl joprojām nesaņēmu atbildi, tādēļ pieņēmu izvēlēto darba piedāvājumu.
Tā kā pēc vairākiem mēnešiem es joprojām šaubījos par savu lēmumu, es lūdzu priesterības svētību, lai saņemtu apstiprinājumu. Svētībā man tika teikts, ka es neesmu saņēmusi atbildi uz savu lūgšanu, jo To Kungu iepriecinātu jebkurš no maniem lēmumiem. Šī svētība no jauna apliecināja ieteikumu, ko man iepriekš bija devis mans misijas prezidents, kurš teica, ka bieži vien tam, kādu lēmumu mēs pieņemam, patiesībā nav lielas nozīmes. Dievs vēlas, lai mēs mācītos nostāties paši uz savām kājām un paši izlemtu, kā dzīvot savu dzīvi. Mans misijas prezidents atgādināja man arī to, ka Dievs, mūsu Debesu Tēvs, nesodīs mūs un neliegs mums apsolītās iespējas, ja vien mēs patiesi sirsnīgi centīsimies noskaidrot, kā rīkoties.
Jareda brālis, visdrīzāk, būtu varējis ieteikt tikpat kā jebkuru baržu apgaismošanas risinājumu, un Tas Kungs justos apmierināts. Šīs pieredzes jēga slēpās ne vien tajā, lai Jareda brālis varētu stiprināt savu ticību, bet arī tajā, lai viņš iemācītos pieņemt personīgus lēmumus.
Rīcības brīvības īstenošana
Mūžīgajā skatījumā rīcības brīvības īstenošanai ir neatņemama loma mūsu personīgās izaugsmes nodrošināšanā. Bez tās mēs nevarētu pieņemt tādus lēmumus, kas palīdz mums pilnībā īstenot savu potenciālu. Izaugsme, tāpat kā visi pārējie evaņģēlija aspekti, ir sasniedzama „rindiņu pēc rindiņas, priekšrakstu pēc priekšraksta” (2. Nefija 28:30). Dievs vēlas, lai mēs būtu sagatavoti, nevis baiļu paralizēti cilvēki, un Viņš gaida, lai mēs izmantotu savu rīcības brīvību, dzīvojot tik labi, cik vien iespējams.
Iemācoties līdzsvarot rīcības brīvību un atklāsmi, mēs varam pieredzēt garīgo izaugsmi. Tieši tā notika ar Jareda brāli. Visu labi apdomājot, viņš izkausēja no klints sešpadsmit akmeņus un lūdza, lai Dievs tiem pieskartos un liktu tiem spīdēt (skat. Etera 3:1–5). Šoreiz, saņemot Dieva atbildi, viss mainījās. Tā vietā, lai dzirdētu Dieva balsi no mākoņa, Jareda brālis patiesi ieraudzīja To Kungu, kurš ne vien Pats personīgi parādījās Jareda brālim, bet arī parādīja tam neredzētas vīzijas par pasauli un visu, kam bija jānotiek (skat. Etera 3:6–26). Iespējams, Jareda brālis nemaz nebūtu garīgi gatavs saņemt šo vīziju, ja sākumā nebūtu pieredzējis garīgo izaugsmi, kas īstenojās, pašam pieņemot savu personīgo lēmumu.
Pieņemot lēmumus, mums pavisam noteikti būtu jāseko Almas padomam un jāapspriežas ar To Kungu visā, ko mēs darām (skat. Almas 37:37). Ja Tam Kungam būs nepieciešams, lai mēs pieņemtu kādu noteiktu lēmumu, Viņš to pavēstīs un palīdzēs mums nepieļaut kļūdas. Taču mums ir jābūt gataviem arī pašiem nostāties uz savām kājām un virzīties uz priekšu ticībā, neatkarīgi no tā, vai mums tiek dota konkrēta atbilde. Kamēr vien mēs ievērojam savas derības un turpinām būt uzticīgi Jēzus Kristus evaņģēlijam, mēs varam būt pārliecināti par saviem taisnīgajiem lēmumiem un mierpilni apzināties, ka Tas Kungs ir apmierināts ar mūsu centieniem.