Pašpaļāvības svētības
Plaukstošā uzņēmējdarbība
Pateicoties tam, ko Tedijs Rejess bija iemācījies pašpaļāvības nodarbībās, vienām durvīm aizveroties, drīz vien viņam atvērās citas.
RAULA SANDOVALA FOTOGRĀFIJA
Santodomingo, Dominikānas Republikā, pulkstenis ir tikai četri no rīta, bet Tedijs Rejess jau ir piecēlies un strādā. Viņam šodien ir daudz jāpadara, lai uzturētu savu plaukstošo uzņēmējdarbību. Viņš sāk tomātu un maizes griešanu. Pēc tam viņš gatavo savu īpašo mērci.
Sešos no rīta ierodas divi darbinieki, lai palīdzētu viņam, un sagatavošanās darbi uzņem apgriezienus. Līdz astoņiem no rīta viņi ir pagatavojuši 300 sviestmaižu, katru iesaiņojot plastmasas plēvē un saliekot pa maisiņiem. Ierodas vēl seši darbinieki, un visa komanda dodas ārā, lai tirgotos.
Līdz deviņiem no rīta viņi ir pārdevuši visas sviestmaizes, palikušas ir tikai trīs vai četras, ko Tedijs ir paturējis, lai paēdinātu savu komandu.
Tedija uzņēmējdarbība ir veiksmīga. Taču viņam ne vienmēr ir klājies viegli. Patiesībā pēdējo piecu gadu laikā viņš nav varējis atrast stabilu darbu savā izvēlētajā jurista profesijā.
Tad kā gan Tedijs pārgāja no klientu konsultēšanas uz sviestmaižu tirgošanu? Kaut arī tas prasīja daudz cītīga darba, tas prasīja arī rūpīgi piemērot principus, ko viņš bija apguvis nodarbībās, kas tika pasniegtas Baznīcas Pašpaļāvības dienesta kampaņas ietvaros.
Darba zaudēšana
Pirms pieciem gadiem Tedija dzīve šķita brīnišķīga. Viņam bija labs jurista darbs, un viņš nesen bija apprecējies un kristījis savu sievu. „Taču mēs pieredzējām dažas grūtības,” viņš saka, „un es zaudēju darbu.”
Nākamo četru gadu laikā Tedijam bija grūti atrast jaunu darbu. „Bija daudz darbu, ko es varētu darīt, bet neviens negribēja man maksāt. Es centos pats uzsākt dažādus darbus, taču man nevedās.”
Kaut arī viņa sievai Stefānijai bija labs darbs, ar viņas algu nepietika, lai apmaksātu visus rēķinus. Drīz vien pārim piedzima bērns. Viņi jutās pacilāti, taču naudas trūka vēl vairāk. Viņi zaudēja savu māju, viņiem nācās pārdot savu mašīnu, un viņi iztērēja visus savus ietaupījumus. Beigu beigās viņiem nācās ievākties mazā mājiņā, kas piederēja Stefānijas mātei.
Taču Tedijs nepadevās. Drīz vien viņam pavērās kāda negaidīta iespēja.
Pašpaļāvības spēks
Pēc gadiem ilgām grūtībām Tedijs saprata, ka ir pienācis laiks kaut ko mainīt.
„Es nolēmu uzsākt Baznīcas pašpaļāvības kursus,” viņš teic. „Es biju par tiem dzirdējis, bet allaž nodomāju, ka tas nav domāts man. Es domāju, ka tajos vienkārši viss būs jādara pašam. Taču šie kursi bija apbrīnojami.”
Pirmkārt, Tedijs pievienojās personīgo finanšu grupai. Pēc tam viņš pievienojās personīgās uzņēmējdarbības uzsākšanas un attīstīšanas grupai. Grupu nodarbības ne vien palīdzēja Tedijam iegūt zināšanas uzņēmējdarbībā, bet arī garīgi pilnveidoties.
„Dalība šajās nodarbības mainīja pilnīgi visu,” viņš teic. „Es nolēmu darīt visu, ko man mācīja. Un mana finansiālā situācija tūliņ pat mainījās. Es sāku maksāt pilnu desmito tiesu, ik dienu lūgt, studēt Svētos Rakstus un īstenot ticību. Un viss mainījās — es sāku iekrāt naudu un turēt sabata dienu svētu. Ikviens no šiem principiem nāca man par svētību.”
Personīgās uzņēmējdarbības uzsākšanas un attīstīšanas grupā Tedijs mācījās, kā noteikt to, kāds produkts varētu būt nepieciešams viņa apkaimē dzīvojošajiem klientiem. Izvērtējot, ko cilvēki varētu meklēt, pie viņa sāka plūst iedvesma. Viņa apkaimē cilvēkiem garšoja svaigas sviestmaizes, taču viņiem arī patika, ja tās varēja pasūtīt ar piegādi.
„Daudzos restorānos tiek gatavotas īpašas mērces, kas padara viņu ēdienu atšķirīgu,” teic Tedijs. „Tādēļ es izgudroju pats savu īpašo sviestmaižu mērci!”
Uzņēmējdarbības attīstīšana
Uzņēmējdarbības uzsākšanas dienā Tedijs pagatavoja 30 sviestmaizes.
„Es jau pēc trīsdesmit minūtēm atgriezos mājās,” viņš stāsta. „Redzot mani sēžam uz dīvāna, mana sieva sāka raizēties. Viņa vaicāja, ko es tik agri daru mājās un vai man nevajadzētu pārdot sviestmaizes? Taču es jau biju tās visas pārdevis!”
Dažu turpmāko nedēļu gaitā Tedijs sazinājās ar vietējiem uzņēmumiem un skolām. Daudzi kāri vēlējās iegādāties viņa sviestmaizes, un viņa uzņēmējdarbība sāka attīstīties. Viņš ātri vien iemācījās, kā apieties ar dārzeņiem, lai tie ilgāk saglabātos svaigi. Viņš precīzi zina arī to, cik ilgi uzglabāsies viņa īpašā mērce. Katru vakaru viņš pasūta un saņem maizi. Sestdienās viņš iegādājas nocenotus dārzeņus, kas maksā mazāk, bet pirmdienās vēl joprojām ir ēdami.
Drīz vien viņam sāka ienākt pasūtījumi noteiktu veidu sviestmaizēm un pat lieli pasūtījumi īpašiem pasākumiem. Viņam vajadzēja palīgus, un viņš sāka pieņemt darbiniekus.
Veidojot pozitīvas attiecības ar vietējām skolām un uzņēmumiem, Tedijam izveidojās aktīvs, pastāvīgs klientu loks. Pēc četriem mēnešiem viņam jau bija astoņi darbinieki, un viņš tirgoja 300 sviestmaižu dienā, piecas dienas nedēļā. Viņa tirdzniecības komanda darbojās tik efektīvi, ka viņi pārdeva pilnīgi visas sviestmaizes pat vasaras periodā, kad skolas bija slēgtas. Šobrīd Tedijs ir gatavs vēlreiz paplašināt savu uzņēmumu.
Pateicoties pašpaļāvības nodarbībām, viņš saņēma iedvesmu par sviestmaižu tirgošanu. „Pateicoties šiem Baznīcas ieteikumiem un saņemtajām svētībām,” viņš teic, „es esmu ieguvis stipru liecību par Baznīcu un Jēzu Kristu.”