Trīs mācības par mīlestību, prieku un mieru
Braijens K. Eštons
Otrais padomnieks Svētdienas skolas vispārējā prezidijā
No 2017. gada 5. decembra Brigama Janga universitātes svētbrīža uzrunas „Happiness, Deceit, and Small Things” (Laime, maldi un nelielās lietiņas).
Sekošana šiem trim soļiem var lielā mērā mainīt jūsu dzīvi un palīdzēt jums baudīt Gara augļus.
Studējot koledžā, es daudz domāju par savu nākotni. Kad šī nākotne pienāca (domājot par dzīvi pēc koledžas), es apguvu trīs izšķirošas mācības, kas ir lielā mērā mainījušas manu dzīvi. Es vēlos dalīties ar jums šajās mācībās, cerot, ka to apgūšana jums neprasīs tik ilgu laiku kā man. Tās var palīdzēt jums daudz lielākā mērā priecāties par savu dzīvi, lai galu galā iemantotu paaugstināšanu pie sava Debesu Tēva.
1. Tiecieties pēc laimes, miera un Svētā Gara
Es satiku savu sievu Melindu otrajā koledžas kursā — aptuveni sešus mēnešus pēc atgriešanās no savas misijas. Es uzreiz sapratu, ka vēlos precēties tieši ar Melindu. Taču Melindas pieredze bija atšķirīga. Tikai pēc pieciem gadiem viņa beidzot saņēma atbildi, ka nebūtu slikti ar mani apprecēties.
Šo piecu gadu laikā es sastapos ar vienu no savas dzīves grūtākajiem pārbaudījumiem. Es zināju, ka man vajag precēties, un Gars mudināja mani virzīties uz priekšu, taču šķita, ka es nespēju īstenot šo mērķi.
Pēc skolas absolvēšanas Melinda nolēma doties misijā — es esmu pārliecināts, daļēji tādēļ, lai tiktu projām no manis. Kamēr viņa kalpoja misijā, bija brīži, kad es jutos tik tiešām nožēlojami, jo pievērsos tam, kā man trūka. Tomēr es ik dienu studēju Svēto Rakstus un lūdzu, kalpoju Baznīcā un centos darīt to, kas ieaicina manā dzīvē Svēto Garu.
Kādā agrā un ļoti aukstā svētdienas rītā Mineapolisā, Minesotas štatā, ASV, braucot uz Baznīcas sanāksmi, es nodomāju: „Man šobrīd vajadzētu justies patiesi nožēlojami. Nekas nenotiek tā, kā es to vēlētos. Tomēr es nejūtos nožēlojami. Es jūtos neticami laimīgs!”
Kā gan es varēju justies laimīgs, ejot caur tam, kas manā gadījumā bija izvērties par tik smagu pārbaudījumu?
Atbilde uz to ir rodama Galatiešiem 5:22–23: „Gara auglis ir mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība.”
Tā kā es darīju to, kas manā dzīvē ieaicināja Svēto Garu, es varēju sajust Dieva mīlestību. Es sajutu prieku un mieru. Es varēju ilgstoši ciest un tomēr būt laimīgs.
Mīlestība, prieks un miers mūsu dzīvē, mūsu ģimenē un mūsu laulībā nav iemantojams, pateicoties lielai mājai, labām mašīnām, jaunākajam apģērbam, veiksmīgai karjerai vai jebkurām citām lietām, kas, pēc pasaules ieskatiem, dāvā laimi. Patiesībā, tā kā mīlestības, prieka un miera izjūta nāk no Gara, to sajušana nebūt nav atkarīga no mūsu laicīgajiem apstākļiem.
Lūdzu, saprotiet — es negribu teikt, ka mēs allaž būsim laimīgi vai ka mūsu laicīgie apstākļi nekad neietekmēs to, cik laimīgi mēs jūtamies. Patiesībā jau, ja vien mēs neizbaudīsim rūgtus brīžus, mēs nevarēsim zināt, kas ir salds (skat. Mācības un Derību 29:39; skat. arī Mozus gr. 6:55).
Dažkārt mums ir nepieciešamas grūtības. Bez tam, arī dažas fiziskās un emocionālās problēmas var izraisīt lielas ciešanas, kuru dēļ mums var būt ļoti grūti sajust Garu. Taču, ja vien mēs savā dzīvē tiecamies pēc Gara klātbūtnes un paļaujamies uz Dievu, vispārīgi ņemot, mēs varam būt laimīgi.
Es pats, pēc savas personīgās pieredzes, liecinu, ka tā ir taisnība. Kopš tā, ko es pieredzēju, kamēr Melinda kalpoja misijā, es esmu ievērojis — ja es daru to, kas ieaicina manā dzīvē Svēto Garu, ieskaitot izvēli ticēt tam un pieņemt to, ka viss nokārtosies, kā to būs iecerējis Dievs, es parasti jūtos laimīgs (skat. Ījaba 3:2).1
2. Neuzķerieties uz viltojumiem
Sātans piedāvā viltotas alternatīvas visam, ko dara Dievs, cenšoties mūs samulsināt un maldināt. Par spīti Sātana centieniem pārliecināt mūs par pretējo, Glābējs māca mums, ka „nelabs koks [nevar] nest labus augļus” (3. Nefija 14:18). Tā kā Sātans ir sagandēts koks, viņš nevar dāvāt mums tādas jūtas kā mīlestību, prieku, mieru, pacietību, laipnību, labprātību, uzticamību, lēnprātību un atturību (skat. Galatiešiem 5:22–23). Tā vietā Sātans vēlas padarīt mūs nelaimīgus (skat. 2. Nefija 2:27).
Ko tad Sātans dara? Viņš cenšas mūs maldināt.
Kāda no manām draudzenēm, kāda no izredzētajām, tika maldināta. Mana draudzene kalpoja misijā, būdama izcila misionāre. Atgriežoties mājās no savas misijas, viņa bija nodomājusi turpināt visas tās nelielās lietiņas, kas bija ieaicinājušas viņas dzīvē Svēto Garu un stiprinājušas viņu misijas laikā. Un kādu laiku viņa to darīja.
Taču viņa redzēja, kā viņas draugi, no kuriem daudzi bija atgriezušies misionāri un kas katru svētdienu apmeklēja baznīcu, pēc baznīcas dzīvo tā, kā tas tiek darīts pasaulē. Šķita, ka viņi jūtas laimīgi. Viņiem bija „jautras” nodarbes. Un neizskatījās, ka viņu dzīvesveids prasītu tik lielus pūliņus, kā viņējais.
Viņa lēni pārtrauca darīt tās nelielās lietiņas, pateicoties kurām viņa bija uzturējusi savu garīgo spēku misijas laikā. Kaut arī viņai vēl joprojām bija liecība, viņa man teica, ka esot nospriedusi: „Ja vien es apmeklēju savas baznīcas sanāksmes, man ir labi — es esmu uz pareizā ceļa.” Tomēr, kā viņa teica: „Garīgajā ziņā es esmu neaktīva.”2 Dzīvojot tā, kā tas tiek darīts pasaulē, viena slikta izvēle noveda pie nākamās, un viņa drīz vien palika stāvoklī.
Beigu beigās pienāca viņas netaisnīgo izvēļu sekas. Viņa nebija laimīga, un viņa to zināja. Par laimi, mana draudzene atskārta, ka ir tikusi maldināta, un nožēloja grēkus.
Viņas stāsts parāda, ka pat labākie no mums var tikt maldināti. Turklāt, viņas stāsts norāda arī uz to, ka mēs nedrīkstam zaudēt modrību, lai netiktu maldināti. Tas ir panākams, darot tās nelielās lietiņas, kas ieaicina mūsu dzīvē Svēto Garu.
Es ar prieku varu pavēstīt, ka šobrīd mana draudzene ir laimīga un cenšas ievērot baušļus, esot gan fiziski, gan garīgi aktīva evaņģēlijā.
Sātans maldina mūs visdažādākajos veidos. Es pieminēšu tikai dažus no tiem.
Sātans cenšas mūs pārliecināt par to, lai mēs pirmajā vietā liktu laicīgās, nevis garīgās lietas. Mēs varam noteikt, vai mūsu prioritātes nav novirzījušās, pievēršot uzmanību tam, cik bieži mēs sakām: „Es vienkārši šobrīd esmu pārāk aizņemts vai pārāk noguris, lai ________________.” Aizpildiet tukšo vietu ar vārdiem: dotos uz templi, kalpotu norīkojumā, studētu un gremdētos pārdomās par Svētajiem Rakstiem, pildītu savu aicinājumu vai pat lūgtu Dievu.
Viens no iemesliem, kādēļ mēs jūtamies tik aizņemti, ir tāds, ka Sātans ļoti nopūlas, lai pievērstu mūsu uzmanību laika kavēkļiem. Viņš izmanto mūsu rokās esošo viedtālruni, radio mūsu mašīnā, televīziju mūsu mājās un neskaitāmas citas lietas, lai teju pastāvīgi saistītu mūsu uzmanību. Tādējādi mēs jūtamies aizņemtāki, nekā esam patiesībā.
Pievēršot uzmanību šiem laika kavēkļiem, mēs arī arvien retāk gremdējamies pārdomās. Sātans cenšas novērst mūsu uzmanību, jo viņš zina, ka gremdēšanās pārdomās, it īpaši par Svētajiem Rakstiem, vedina pie dziļākas pievēršanās un atklāsmes.
Sātans cenšas mūs maldināt arī, izplatot ideju par to, ka mūsu rīcībai ir lielāka nozīme nekā mūsu motivācijai. Ja mums trūkst pienācīgas motivācijas, lai darītu garīgas lietas, mēs nespējam izbaudīt evaņģēlija dāvāto prieku. Līdz ar to baušļu ievērošana sāk līdzināties vergošanai, un Sātans zina — ja viņš izraisīs mūsos šādas izjūtas, mēs, visdrīzāk, pārstāsim darīt to, ko mums, kā zināms, vajadzētu.
Vēl Sātans maldina mūs, vedinot uzskatīt, ka prieks un laime ir iemantojama, dzīvojot viegli vai gluži vienkārši vienmēr jautri pavadot laiku. Tā nav. Patiesībā, ja mums nav nekādu šķēršļu, ko pārvarēt, nav arī nekāda prieka un laimes (skat. 2. Nefija 2:11, 23).
Kā pēdējo no Sātana maldiem es pieminēšu to, ka viņš cenšas pārliecināt mūs, ka ļaundarībā ar tās laicīgajām izpriecām ir meklējama patiesa laime. Sātans zina, ka vismaz uz kādu brīdi noteiktas jūtas vai emocijas (1) var likt mums domāt, ka mēs sajūtam Gara augļus, (2) maskēt mūsu vēlmi pēc šiem augļiem vai (3) šķist kā pieņemama alternatīva.
Sātans, piemēram, var kārdināt mūs mīlestības vietā tiekties pēc kaislībām. Ilgstoša prieka vietā viņš var valdzināt mūs ar aizraušanos. Viņš cenšas pievērst mūsu uzmanību laika kavēkļiem, tā vietā, lai dāvātu mieru. Viņš vēlas, lai mēs būtu paštaisni, aizrautīgi un politkorekti — tā vietā, lai būtu nesavtīgi, īstenotu pastāvīgu paklausību un pievērstos pienācīgiem garīgajiem mērķiem. Viņa kārdinājumi var samulsināt mūs, un šis mulsums, savukārt, var vedināt mūs pie uzskata, ka baušļu pārkāpšana nesīs laimi.
3. Dariet nelielās lietiņas
Parasti tieši nelielās lietiņas ieaicina mūsu dzīvē Garu, pasargā mūs no maldiem un beigu beigās palīdz mums iegūt spēku, lai ievērotu baušļus un iemantotu mūžīgo dzīvi. Glābējs mācīja šo principu Baznīcas elderiem Kērtlandē, Ohaio, sakot: „Tādēļ nepiekūstiet, labu darīdami, jo jūs ieliekat liela darba pamatu. Un no mazām lietām rodas tas, kas ir liels.” (Mācības un Derību 64:33.)
Kādēļ šīm nelielajām lietiņām ir tik liela nozīme? Nākamajā pantā Glābējs paskaidro, ka „Tas Kungs pieprasa sirdi un labu gribu” (Mācības un Derību 64:34). Kādēļ Glābējs sasaistīja nelielo lietiņu darīšanu ar sirdi un labu gribu? Tādēļ ka, pastāvīgi darot nelielās lietiņas, mēs pievēršam savas sirdis un domas Dievam, kurš mūs šķīsta un iesvēta (skat. Helamana 3:35).
Šī šķīstīšana un iesvētīšana maina mūsu iedabu tā, ka mēs maz pamazītēm kļūstam arvien līdzīgāki Glābējam. Tas palīdz mums daudz atsaucīgāk uztvert Svētā Gara pamudinājumus, un tādējādi mūs ir daudz grūtāk maldināt.
Kad es mācījos pēdējā vidusskolas klasē, mans tētis pasniedza man semināru mūsu mājās. Tā kā togad mūsu tēma bija Mormona Grāmata, mans tētis nolēma, ka mēs varētu lasīt to kopā — pantu pa pantam —, apspriežot to, ko esam mācījušies. Kad mēs lasījām, mans tētis uzdeva jautājumus, kas lika man aizdomāties par lasīto, un viņš izskaidroja to, ko es nespēju saprast. Es vēl joprojām atceros, kā, mācoties par Glābēju, es sajutu, ka Viņš tik tiešām ir apciemojis nefijiešus un ka, pateicoties Viņa īstenotajai Izpirkšanai, mani grēki tik tiešām var tikt piedoti.
Es uzskatu, ka šo kopīgo nodarbību laikā ar tēti tika ielikti mani Svēto Rakstu studēšanas pamati. Kad mēs lasījām, es kaut ko sajutu. Un varbūt vēl svarīgāk bija tas, kā mainījās manas vēlmes, motivācija un rīcība. Es vēlējos kļūt labāks. Es sāku saprast, kurās jomās esmu ticis maldināts. Es biežāk nožēloju grēkus. Koledžas pirmā kursa beigās es jau lasīju Svētos Rakstus katru dienu.
Ap to laiku prezidents Ezra Tafts Bensons (1899–1994) lūdza, lai Baznīcas locekļi katru dienu lasa Mormona Grāmatu un piemēro apgūto savā dzīvē.3 Tā nu, papildus visai citai lasāmvielai, es regulāri lasīju kaut vai nelielu fragmentu no Mormona Grāmatas.
Savā misijā es iemācījos patiesi studēt un izbaudīt Svēto Rakstu studēšanu. Lasot, es ne vien sajutu Svēto Garu, bet arī sāku izjust prieku, meklējot Svētajos Rakstos risinājumus savām personīgajām un savu klausītāju problēmām.
Pēc misijas es turpināju ik dienu baudīt Svēto Rakstu lasīšanu. Tā kā šī nodarbe ieaicināja manā dzīvē Svēto Garu, es saņēmu norādījumus, kas palīdzēja man daudz lietderīgāk izmantot savu laiku. Tādējādi es varēju labāk mācīties un vēlāk arī labāk strādāt. Man kļuva vieglāk pieņemt labus lēmumus. Es daudz vairāk lūdzu un daudz cītīgāk pildīju savus aicinājumus. Kaut arī dienišķā Svēto Rakstu baudīšana neatrisināja visas manas problēmas, dzīvot kļuva vieglāk.
2005. gada augustā prezidents Gordons B. Hinklijs (1910–2008) nāca klajā ar aicinājumu — izlasīt vai pārlasīt Mormona Grāmatu līdz dotā gada beigām.4 Tā kā es jau katru dienu biju lasījis Mormona Grāmatu, es tobrīd biju ticis līdz Etera vai Moronija grāmatai. Līdz ar to, pēc vienas vai pāris nedēļām pabeidzot tās lasīšanu, es secināju, ka esmu izpildījis prezidenta Hinklija aicinājumu.
Taču tad mūsu ģimeni apciemoja kāds uzticīgs mājskolotājs. Viņš pavaicāja, kā man sokas ar prezidenta Hinklija aicinājumu.
Es pateicu, ka man ir paveicies, jo esmu sācis lasīt Mormona Grāmatu vēl pirms prezidenta Hinklija aicinājuma. Tad es ar zināmu paštaisnuma devu paziņoju, ka esmu izpildījis šo uzdevumu.
Par laimi, manam mājskolotājam bija cits skatījums. Viņš mani maigi palaboja, un Gars pačukstēja man, ka manam mājskolotājam ir taisnība.
Turpmāk man nācās katru dienu lasīt pa divām nodaļām, lai līdz gada beigām pabeigtu grāmatu vēl vienreiz. Lasot Mormona Grāmatu daudz intensīvāk, es pamanīju, kā manā dzīvē ieplūst vēl lielāks spēks. Es biju priecīgāks. Es visu sapratu daudz skaidrāk. Es pat vēl biežāk nožēloju grēkus. Es vēlējos kalpot citiem un glābt viņus. Es daudz mazākā mērā pakļāvos Sātana maldiem un kārdinājumiem. Es vēl vairāk iemīlēju Glābēju.
Tā gada novembrī mani aicināja par mūsu bīskapijas vadītāju. Prezidenta Hinklija dotā uzdevuma pabeigšana sagatavoja mani šim aicinājumam. Kopš tā laika es esmu ievērojis — jo aizņemtāks es kļūstu vai nu darbā, vai Baznīcā, jo vairāk man ir nepieciešams studēt Svētos Rakstus, it īpaši Mormona Grāmatu.
Arī jūs varat iemantot savā dzīvē tās pašas svētības un spēku, ja vien jūs ik dienu baudīsiet Svēto Rakstu studēšanu. Es apsolu — ja jūs ik dienu ar baudu studēsiet Svētos Rakstus, it īpaši Mormona Grāmatu, jūs ieaicināsiet savā dzīvē Svēto Garu un gluži dabiski katru dienu lūgsiet, biežāk nožēlosiet grēkus un jums būs vieglāk ik nedēļu apmeklēt Baznīcu un pieņemt Svēto Vakarēdienu.
Es liecinu — ja jūs darīsiet šīs nelielās lietiņas un paļausieties uz To Kungu, jūs varēsiet iemantot mīlestību, prieku, mieru un laimi, neatkarīgi no saviem apstākļiem. Es liecinu arī par to, ka šādu iespēju mums ir pavēris Jēzus Kristus upuris. Viss, kas ir labs, ir iemantojams, pateicoties Viņam (skat. Moronija 7:22, 24).