Mūsu mājas, mūsu ģimene
Mūsu dēls ir Debesu Tēva dēls
Autore dzīvo Arizonas štatā, ASV.
Man prātā iešāvās vārdi, kas nebija mani: „Džerlīna, vai tev šķiet, ka tu viņu mīli vairāk nekā Es?”
Raksta autores un viņas dēla fotogrāfija
Mūsu jaukais, mazais dēliņš Heidens nāca šajā pasaulē, būdams zils, bez elpas un cīnoties par savu dzīvību. Nekādas raudāšanas. Nekādu kustību.
Redzot, kā ārsti un medmāsas skraida pa palātu, es sajutu, ka ir noticis kaut kas briesmīgs. Mans vīrs kopā ar manu tēvu aši iedeva Heidenam priesterības svētību, un Heidens tika steidzīgi aizvests uz intensīvās aprūpes palātu. Drīz viņam tika diagnosticēta reta sirds mazspēja. Dažu dienu laikā viņš pārcieta vairākas sirds operācijas.
Pateicoties brīnumainajam priesterības svētību, gavēšanas un lūgšanu spēkam, Heidens, par spīti visām prognozēm, izdzīvoja. Mēs bijām sajūsmā, ka varam vest savu dēlu mājās, lai sāktu mūsu kopīgo dzīvi.
Heidens ienesa mūsu dzīvē neizmērojamu prieku. Mēs viņu lolojām un dievinājām. Taču laika gaitā es sāku raizēties, jo izskatījās, ka viņš neattīstās tā, kā vajadzētu. Kaut arī speciālisti mierināja mūs, sakot, ka ar laiku viņš panāks pārējos, cenšoties palīdzēt savam dēlam, es turpināju izjust nepatīkamu satraukumu.
Mēs ar vīru studējām visu, ko vien varējām atrast, lai izprastu Heidena slimību. Mēs darījām visu, ko mums teica ārsti. Taču nebija nekāda progresa.
Mani pārņēma pagurums un nomāktība. Es lūdzos, lai mans Debesu Tēvs palīdz man atrast kādu, kurš varētu Heidenam palīdzēt, bet palīdzība nenāca. Heidena stāvoklis pasliktinājās. Viņam sākās krampju lēkmes. Mūs pārņēma bailes. Mums šķita, ka mēs viņu zaudēsim.
Kādu vakaru es paliku nomodā, meklējot atbildes. Es uzrakstīju Heidenam vēstuli. Es pateicu viņam, cik ļoti viņu mīlu un cik ļoti esmu centusies atvieglot viņa dzīvi. Es apsolīju, ka visu savu turpmāko dzīvi centīšos atrast viņam nepieciešamo palīdzību.
Mani tūliņ pat pārņēma nomāktība un neskaidrība. Es nometos ceļos un prasīju savam Tēvam Debesīs: „Kādēļ?” Man šķita, ka Viņš ir sūtījis Heidenu pie manis, zinot, ka es nekad nepārstāšu censties palīdzēt savam dēlam. Tad kādēļ es nevarēju atrast nekādas atbildes? Kādēļ, vēršoties pie katra jauna ārsta un izmēģinot katru jaunu ārstēšanu, mēs pieredzējām tikai vēl vienu vilšanos? Vai Debesu Tēvs nemīl Heidenu?
Es nekad neaizmirsīšu to brīdi. Pēkšņi mani ieskāva pāri plūstoša mīlestības izjūta. Man prātā iešāvās vārdi, kas nebija mani: „Džerlīna, vai tev šķiet, ka tu viņu mīli vairāk nekā Es?”
Es sastingu. Laiks apstājās. Pār maniem vaigiem plūda asaras — nevis aiz nomāktības, kā pirms tam, bet gan aiz cerības, sapratnes un mīlestības.
Tobrīd viss mainījās. Mana sirds atmaiga. Mani jautājumi mainījās. Tagad es saprotu, ka mans Tēvs Debesīs mīl Heidenu ar pilnīgu mīlestību. Heidens tika sūtīts uz šejieni ķermenī, kas atbilst viņa vajadzībām un viņa pilnveides un mācīšanās iespējām. Viņam ir savs unikālais spēju un grūtību sakopojums, tāpat kā ikvienam no mums. Es esmu sapratusi, ka bērni ar invaliditāti ir dārgi un mīlēti Debesu Tēva bērni, kam uz šīs Zemes ir īpaša misija.
Lai gan mēs ar vīru pastāvīgi saņemam atbildes un svētības, tās tiek dotas Tā Kunga, nevis mūsu noteiktajā laikā. Mēs esam tikuši vedināti pie pareizajām grāmatām, terapeitiem, skolām un skolotājiem, kas palīdz Heidenam gūt sekmes šajā laicīgajā dzīvē. Mēs cenšamies meklēt to ceļu, ko Heidenam ir sagatavojis mūsu Tēvs Debesīs, nevis to ceļu, ko viņam esam iecerējuši mēs. Mēs darām visu, kas mūsu spēkos, lai palīdzētu Heidenam īstenot savu dievišķo potenciālu un dzīvot to dzīvi, ko viņam ir sagatavojis Debesu Tēvs. Tagad mūsu izpratne par Debesu Tēva ieceri ir kļuvusi daudz skaidrāka, jo mēs saprotam, ka, vēl pirms Heidens kļuva par mūsu dēlu, viņš bija Viņa dēls.