Mazdūšības brīžos

Dzīvē ir savi kāpumi un kritumi. Dažkārt, pieredzot kritumus, mēs prātojam, kādēļ Dievs tā rīkojas — kādēļ gan mīlošais Tēvs pieļauj notiekošo? Šo apmulsumu var pārvarēt, pavaicājot: „Vai es Dievam tik tiešām interesēju?”

Es esmu atklājis, ka šādos brīžos man palīdz šīs rakstvietas:

• Psalmi 8:5–6: „Kas gan ir cilvēks, ka Tu viņu piemini …? Tikai mazliet Tu viņu esi šķīris no Dieva, ar godību un varenību Tu viņu esi pušķojis.”

• Jāņa 10:14: dzīvojot šeit, uz šīs Zemes, Jēzus dēvēja Sevi par labo ganu, piebilstot: „Es pazīstu Savas avis.”

• Mozus gr. 1:39: šis ir viens no maniem mīļākajiem pantiem, kur Tas Kungs atklāj pravietim Džozefam Smitam Savu mērķi: „Jo lūk, šis ir Mans darbs un Mana godība — īstenot cilvēka nemirstību un mūžīgo dzīvi.” Tādējādi Viņš uzsver to, ka Viņš interesējas par mums kā par indivīdiem.

• Lūkas 7:11–16: šis stāsts māca mums ne vien par Glābēja varu pār nāvi, savlaicīgi atgādinot par to šajā Lieldienu laikā, bet man šķiet, ka tas kalpo par vislabāko piemēru Viņa pilnīgajai informētībai par katru no mums individuāli. No visiem Jēzus brīnumiem tikai dažos izpaužas tik liega iejūtība kā Viņa kalpošanā atraitnei no Naines. Šis stāsts, kuru es izmantoju savā rakstā (skat. 12. lpp.), parāda, ka Glābējs interesējas par ikvienu un mīl ikvienu no mums.

Kīts Vilsons

Asociētais profesors Brigama Janga Universitātē