„Būtiskas sarunas ģimenē”, Liahona, 2023. g. janv.
Būtiskas sarunas ģimenē
Būtiskas sarunas palīdzēs mūsu bērniem saprast, kam viņi tic un kāpēc viņi tam tic.
Noas Regana ilustrācijas
Kāds dēls lūdza savam tēvam apmācīt viņu kalnu kāpšanā. Tēvs viņam mācīja visus pamatus, mācot par plānošanu, drošību, sagatavošanos un aprīkojumu. Dēls vaicāja, kad viņi runās par to, ko darīt ārkārtas situācijās. Tēvs atbildēja, ka viņš nevēlas biedēt savu dēlu un ka šī saruna var pagaidīt, līdz tā būs būtiski nepieciešama.
Viņi pabeidza savas apmācības un devās savā pirmajā kāpšanas ekspedīcijā Reineru kalnā netālu no Sietlas, Vašingtonas štatā. Iesākumā viņu pieredze un apstākļi bija lieliski, bet tad laikapstākļi pasliktinājās, un drīz vien viņiem nācās saskarties ar lavīnas tuvošanos.
Viņi nezināja, ko darīt, jo nebija par to runājuši. Dēls vaicāja savam tēvam: „Vai tagad es esmu gatavs sarunai par to, ko darīt ārkārtas situācijās, tēt?”
Būtiskas sarunas, kas norisinās mājās, drošos apstākļos, var palīdzēt sagatavot mūs dzīves lavīnām.
„Pirmā un augstākā visuma patiesība ir tāda, ka Dievs mīl mūs,” teica elders Džefrijs R. Holands no Divpadsmit apustuļu kvoruma.1 Viņa vārdi mums atgādina to, ka mīlestība kalpo par pamatu visai mūžībai un mūsu ikdienas dzīvei. Mīlestība ir priekšnoteikums būtisku sarunu noturēšanai un būtisku attiecību veidošanai mūsu ģimenē.
Būdams vīrs, tēvs, skolas psihologs un licencēts klīniskais psihologs, es esmu atklājis, ka sarunām ģimenē ir būtiska nozīme un tās nevajadzētu atlikt. Džoja D. Džounsa, kādreizējā Sākumskolas vispārējā prezidente, ir teikusi: „Mēs nedrīkstam domāt, ka mūsu bērnu pievēršanās Kristum notiks nejauši. … Sarunas par Jēzus Kristus evaņģēliju ģimenes lokā — būtiskās sarunas — … var ieaicināt Garu.”2
Kādas tad ir šīs būtiskās sarunas?
Māsa Džounsa raksturoja šīs sarunas kā „vienkāršas, mīlošas sarunas, [kas] var palīdzēt bērniem [un katram no mums] saprast ne tikai to, kam viņi tic, bet, vēl svarīgāk, — kāpēc viņi tam tic”3. Šajā skaidrojumā man īpaši patīk vārds — vienkāršas. Mūsu sarunai nav jābūt dziļai vai sarežģītai, pat ne plānotai. Īstenībā daļu no labākajām sarunām, ko mēs jelkad noturēsim, nevar ieplānot nekā citādi, kā sagatavojoties, lai ar mums vienmēr būtu Svētais Gars, kas mums palīdzēs.
Māsa Džounsa turpināja mācīt, sakot: „Nejauša pievēršanās nav Jēzus Kristus evaņģēlija princips. Mēs nekļūsim līdzīgi mūsu Glābējam aiz nejaušības.”4 Tas notiek pakāpeniski, apzināti atvēlot tam laiku un pūliņus.
Cik bieži būtu jānoris būtiskām sarunām?
Mums vajadzētu runāt ar saviem bērniem katru dienu. Jo biežāk starp mums noris būtiskas sarunas, jo ierastākas, dabiskākas un iedvesmojošākas tās kļūst.
Sliktākais variants ir nenoturēt šādas sarunas nemaz! Bieži vien mēs domājam, ka tagad nav īstais laiks vai ka tas ir pārāk sarežģīti, vai ka mūsu bērni to nesapratīs. Mēs nevēlamies kādu aizvainot vai izteikties nepareizi, vai likt kādam justies neērti. Tomēr censties uzsākt sarunu ir labāk, nekā nerunāt nemaz.
Kā mēs varam noturēt būtiskas sarunas ar mūsu bērniem?
Vienkārša recepte, ko es esmu atklājis būtisku sarunu noturēšanai, ir — mīli, uzklausi, mainies. Lai gan mēs neesam pilnīgi nevainojami nevienā no šiem aspektiem, mēs varam nemitīgi censties sekot minētajam modelim.
Mīli: Bez mīlestības pamata un tās izrādīšanas mēs nevaram noturēt veiksmīgas sarunas par būtisko. Mīlestība ir pamatā visam ko, kad, kāpēc un kā mēs darām savā ģimenē. Bērniem saziņā ar mums ir jājūtas droši, un mīlestība nodrošina šo būtisko vidi. Mēs vienmēr varam izrādīt mīlestību. Jēzus Kristus mums parādīja, kā to darīt.
Māsa Džounsa sacīja: „Lolojot un sagatavojot mūsu bērnus, mēs ļaujam viņiem rīkoties pašiem, mīlam viņus no visas sirds, mācām viņiem Dieva baušļus, stāstām par Viņa grēku nožēlošanas dāvanu un nekad, nekad neatmetam viņiem ar roku. Galu galā, vai Tas Kungs tā neattiecas pret katru no mums?”5
Uzklausi: Caur savām personīgajām kļūdām es esmu mācījies, ka aktīva klausīšanās ir ikvienas būtiskas sarunas izšķirošā sastāvdaļa. Mums, pirmām kārtām, ir jāklausās un jādara tas divtik bieži. Jēzus Kristus ir labākais piemērs tam, kā noturēt būtiskas sarunas un aktīvi klausīties. Jāņa 8. nodaļā mēs uzzinām, ka tad, kad farizeji atveda pie Jēzus sievieti, kas tika pieķerta laulības pārkāpšanā, Viņš, pirmkārt, apjautājās viņai par tiem, kas viņu apsūdzēja: „Kur viņi ir? Vai neviens nav tevi pazudinājis?” (10. pants.) Lai radītu vidi, kur viņa varētu apgūt būtiskāko, Viņš no sākuma jautāja un klausījās, un tikai tad mācīja.
Mainies: Kad esam izrādījuši mīlestību, ieklausījušies un izveidojuši saikni, ko darīt tālāk? Vai mums vajag nožēlot grēkus, mācīties, vairāk ieklausīties, kalpot, atvainoties, piedot? Būtiskām sarunām būtu jāpaver mums iespēja mainīties. Cerams, ka mēs visi cenšamies, pārfrāzējot prezidenta Rasela M. Nelsona sacīto, katru dienu kļūt nedaudz labāki.6
Kā mēs varam biežāk noturēt būtiskas sarunas?
Atklāsme vadīs jūs tajā, kas jūsu ģimenei būtu labākais. Apdomājiet šos ieteikumus no mūsu ģimenes pieredzes:
Svēto Rakstu studēšana ģimenē: Kad es jautāju saviem bērniem, kas no tā, ko mēs darām, vislabāk palīdz viņiem noturēt sarunas par evaņģēliju, viņi atbildēja, ka tās ir kopīgās ikvakara Svēto Rakstu studijas, izmantojot rokasgrāmatu „Nāciet, sekojiet Man!”.
Ģimenes liecību sanāksme katru gavēņa svētdienu: Parasti tā nav formāla liecību sanāksme, bet, drīzāk, laiks, kad katrs mūsu ģimenes loceklis var dalīties savās izjūtās, pārliecībā, grūtībās un panākumos. Mēs ar sievu vienmēr cenšamies liecināt par Jēzu Kristu. Šīs sanāksmes ir kļuvušas par vienu no iespaidīgākajām pieredzēm mūsu mājās.
Ģimenes vakariņas: Kad mēs vakariņu laikā sakām: „Kam tagad ir pienācis laiks?”, bērni zina, ka ir pienācis laiks katram no mums dalīties vienā veiksmīgā pieredzē, kas gūta dienas gaitā, un vienā aspektā, kur būtu varējis klāties labāk. Tas bieži ļauj izteikt pateicību, izrādīt mīlestību, dažkārt pastāstīt par vilšanos, kā arī bieži raisa sarunas par evaņģēliju, kuru citādāk nemaz nebūtu.
Individuālas sarunas: Es augstu vērtēju katra mēneša gavēņa svētdienu, kad apsēžos ar katru no saviem bērniem individuāli, lūdzu par viņiem, saucot viņus vārdā, ieskatos viņiem acīs un uzdodu jautājumus. Es cenšos ieklausīties un veidot saikni, lai izprastu viņu izjūtas un vajadzības. Iesākumā tas viņiem varbūt šķita dīvaini, taču tagad, ja mēs to nedarām, viņiem tā pietrūkst. Es ceru, viņi zina, ka man nav nekā svarīgāka par laiku, ko pavadu kopā ar viņiem, un ka es vēlos katru dienu noturēt ar viņiem būtiskas sarunas.
Mērķu izvērtēšana: Katru janvāri mēs izvirzām savus personīgos, pāra un ģimenes mērķus. Tad katru mēnesi Svēto Rakstu studēšanas vai ģimenes mājvakaru laikā mēs apspriežam mūsu progresu un izaugsmi to sasniegšanā. Tas vedina uz būtiskām sarunām.
Pāra jeb vecāku sadarbība: Katru svētdienas vakaru, kad mēs ar sievu pārskatām savus nedēļas plānotājus, mēs arī pajautājam viens otram, kā mēs jūtamies un ar ko mums ir grūtības, vai kur nepieciešama palīdzība. Mēs noturam būtiskas sarunas par mūsu laulību un katru no mūsu bērniem, un par to, kas mums ir jādara, lai turpinātu iedzīvināt Jēzus Kristus evaņģēliju mūsu katra sirdī.
Manai sievai klausīšanās padodas daudz labāk nekā man, un viņa daudz prasmīgāk palīdz mums saglabāt līdzsvaru un pievērsties mērķiem derību takas mērošanā. Es tik daudz no viņas mācos un jūtos tik svētīts, ka viņa ir izvēlējusies mani uz visu mūžību.
Mūsu ģimenei ne vienmēr sanāk paveikt visu iepriekšminēto, taču mēs darām to labāko un turpinām censties.
Laikus sagatavojieties lavīnām
Negaidiet, līdz dzīves lavīnas iespaidos jūsu laulību, bērnus vai citas attiecības. Nav runa par to, vai tas notiks, bet gan par to, kad tas notiks. Evaņģēlijs un citas būtiskas sarunas vislabāk sagatavo mūs tad, ja tās norisinās apzināti un regulāri.
Būt kopā ar savu sievu, bērniem un ģimeni mūžīgi ir mans lielākais mērķis un iemesls visam, ko daru, tai skaitā arī katrai būtiskai sarunai.
Man, gluži kā mums visiem, gadās neveiksmes, taču caur Jēzus Kristus spēku un grēku nožēlošanu es tieku pacilāts. Glābējs ir apsolījis stiprināt mūs ar Savu spēku un pilnīgas cerības spožumu, ko Viņš dāvā mums caur Sevis īstenoto Izpirkšanu. Mums nav jābūt pilnīgiem, taču mums ir jācenšas pilnveidoties! Katram no mums ir pieejams šis spēks. Jūs nepiedzīvosiet neveiksmi. Panākumi vienmēr izriet no mūsu pūliņiem.
Prezidents Nelsons ir apsolījis: „Izvēloties, lai Dievs jūsu dzīvē gūst virsroku, jūs paši personīgi pieredzēsiet to, ka mūsu Dievs ir „brīnumu Dievs” [Mormona 9:11].”7 Tas attiecas arī uz to, ka mēs ļaujam Dievam gūt virsroku mūsu būtiskākajās sarunās. Ar mūsu Glābēja Jēzus Kristus palīdzību ir iespējams viss, tai skaitā arī šīs būtiskās sarunas. Viņa atbilde vienmēr ir mīlestība!
Autors dzīvo Vašingtonā, ASV.