„Piemēra spēks”, Liahona, 2023. g. janv.
Ticības portreti
Piemēra spēks
Es zināju, ka vienīgais veids, kā es varētu atvest savu sievu uz Baznīcu, ir manis paša piemērs. Kad es mainīju savu uzvedību, viņa sāka sajust Dieva Garu.
Kodija Bela fotogrāfija
Kādu dienu pa ceļam uz darbu es redzēju, kā divi jauni vīrieši uz ielas sludina Dieva vārdu. Viņi mani apturēja un pajautāja, vai es vēlos uzzināt vairāk par Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcu. Tolaik es īsti nezināju, kāds ir manas ģimenes uzņemtais virziens. Mums nebija garīgā kompasa, lai atrastu savu ceļu.
Torīt es biju iereibis, tāpēc neatceros daudz ko no tā, ko man stāstīja misionāri. Taču viņi iedeva man Mormona Grāmatu, brošūru par pravieti Džozefu Smitu un savu telefona numuru. Tajā dienā es sāku lasīt. Kaut kas aizskāra manu dvēseli, kad es lasīju Mormona Grāmatu, un es apbrīnoju to, kā 14 gadus vecs zēns varēja pieredzēt tik diženu vīziju.
Es biju patiesības meklējumos, un tā es sāku tikties ar misionāriem. Kad misionāri bija mācījuši man lielāko daļu savu nodarbību, es sapratu, ka man ir jātiek kristītam. Taču, kristību dienai tuvojoties, viņi noturēja nodarbību, ko man bija grūti uzklausīt. Šī nodarbība bija par Gudrības vārdu.
Man bija grūti to uzklausīt, jo es bieži lietoju alkoholu. Man bija smagi darba apstākļi. Visi mani kolēģi dzēra, un es līdz ar viņiem. Bieži vien pēc darba es devos iedzert un pārrados mājās vēlu naktī.
Taču misionāri paveica lielisku darbu. Par to es viņus joprojām mīlu. Viņi man mācīja, ka Dievs vēlas, lai mēs būtu stipri, un ka Viņš ir devis mums Gudrības vārdu, lai mūs svētītu. Man bija ļoti grūti paklausīt šai pavēlei, taču es palēnām sāku to ievērot. Es atceros, kā katru dienu zvanīju misionāriem un ziņoju par saviem panākumiem, stāstot, ka todien neesmu dzēris. Viņi tik ļoti priecājās par manu izaugsmi.
Ar viņu palīdzību es tiku kristīts un pievienojos Jēzus Kristus ganāmpulkam. Tajā skaistajā dienā es sajutu Garu! Taču es biju vienīgais, kurš bija pievienojies Baznīcai. Es vēlējos, lai mana ģimene būtu kopā ar mani.
Kad es runāju ar savu sievu Klirimi par Baznīcu, iesākumā viņa manī neklausījās. Viņas vectēvam bija cita reliģija, un viņa brīnījās, kāpēc Albānijā vispār ir dibināta Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca. Es sapratu, ka vienīgais veids, kā es varētu pievērst viņu evaņģēlijam, ir manis paša piemērs. Redzot mūsu rīcību, cilvēki var saprast, kādi mēs patiesībā esam.
Klirimi pamanīja manī pārmaiņas, kad es pārstāju lietot alkoholu un sāku agrāk pārrasties no darba. Pateicoties manām pārmaiņām, kad es viņai stāstīju par Baznīcu, viņa sāka sajust Dieva Garu. Es nespēju aprakstīt to prieku, ko izjutu, kad viņa man pateica, ka kādu dienu tiks kristīta. Drīz vien viņa sāka tikties ar misionāriem, un es palīdzēju misionāriem viņu mācīt. Es it īpaši priecājos tad, kad viņa noteica savu kristību datumu — sešus mēnešus pēc manām kristībām.
Kad viņa tika kristīta un kad astoņu gadu vecumā tika kristīti abi mūsu bērni, es jutu, ka mēs varētu kļūt par mūžīgo ģimeni. Taču kristības bija tikai sākums. Mēs zinājām — lai sagatavotos tempļa apmeklējumam, mums vajadzēs sekot Dievam līdz pat mūža galam, ievērot viņa baušļus, apmeklēt baznīcu, pieņemt Svēto Vakarēdienu, kalpot aicinājumos, lasīt Svētos Rakstus un iegūt vairāk zināšanu par derībām un glābšanas ieceri.
Tā bija vēl viena skaista diena, kad mūsu ģimene tika saistīta Frankfurtes Vācijas templī. Templī es daudz skaidrāk izpratu laimes ieceri, ko mūsu Dievs mums ir paredzējis, un es sajutu Viņa mīlestību.
Es joprojām atceros tos solījumus, ko mēs ar Klirimi devām templī. Ikreiz, kad atgadās kaut kas nelāgs vai mēs piedzīvojam grūtības, es atceros šos solījumus.
Ģimenē mēs cenšamies dzīvot savstarpējā saskaņā, jo tieši tā mēs jutāmies templī. Katru reizi, kad iedomājos par templi, es jūtos laimīgs un svētīts. Es zinu, ka Dievs pastāv un ka Viņš vēlas, lai mēs būtu laimīgi.