„Gara valoda”, Liahona, 2023. g. janv.
Pēdējo dienu svēto balsis
Gara valoda
Es esmu sapratusi, ka Gars var mums palīdzēt izrādīt Debesu Tēva mīlestību arī tad, ja mūs ir pārņēmusi neatbilstības izjūta.
Fotogrāfija publicēta ar laipnu autores atļauju; Dženiferas M. Poteres ilustrācija
Dženiferas Poteres ilustrācija
Vasarās es mēdzu ceļot pa Eiropu kopā ar savu deju grupu. Mēs uzstājāmies dažādai publikai, sniedzām dažādus priekšnesumus ar atšķirīgu dedzības līmeni, taču mēs vienmēr uzturējām vienu un to pašu tradīciju — katru koncertu mēs noslēdzām, dziedot dziesmu „Dievs lai sargā”1 tās valsts valodā, kuru apmeklējām. Tā kā lielākā daļa mūsu grupas dalībnieku bija no Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas, mums šī tradīcija ļoti patika. Šis bija brīnišķīgs veids, kā veidot saikni ar skatītājiem un dalīties Debesu Tēva mīlestībā.
Kāda šī brauciena noslēgumā mēs bijām tikko šķērsojuši Vācijas robežu un vingrinājāmies dziedāt šo dziesmu vācu valodā, gatavojoties gaidāmajam priekšnesumam. Taču, ierodoties tur, mēs uzzinājām, ka šajā Vācijas reģionā cilvēki runā sorbu valodā — dialektā, kas gandrīz nemaz nelīdzinās tam, ko mēs tik uzcītīgi bijām vingrinājušies izdziedāt.
Ceļā uz mūsu uzstāšanās vietu, es autobusā jutos tik nogurusi, ka gribēju vienīgi gulēt. Taču mūsu vadītājiem bija citi plāni. Viņi palūdza mūsu gidiem pārtulkot šo garīgo dziesmu sorbu valodā. Tagad viņi vēlējās, lai visi pusaizmigušie mākslinieki autobusā vien dažas stundas pirms priekšnesuma iemācītos šo dziesmu.
Mēs darījām labāko. Koncerta beigās mēs visi kopā nostājāmies skatuves priekšplānā un sākām dziedāt. Es atceros, cik pārsteigta jutos, kad man nepazīstamie vārdi, ko biju centusies iegaumēt vien dažas stundas pirms koncerta, tik viegli nāca man prātā. Es sajutu, kā manas iepriekšējās šaubas par mūsu gatavību dziedāt pagaist, paļaujoties uz Svēto Garu, kas man atgādināja dziesmas vārdus.
Kad mēs beidzām savu deju un sākām dziedāt, Svētais Gars atsauca manā prātā dziesmas vārdus.
Fotogrāfija ar autores laipnu atļauju
Publika izskatījās pārsteigta, un tad to pārņēma saviļņojums. Kad dziesma beidzās, skatītāju pūlis apklusa. Tad viņi piecēlās un nodziedāja kādu dziesmu mums, kas, vēlāk uzzinot, izrādījās pateicības dziesma, ko viņi dziedāja īpašos gadījumos.
Tobrīd es tik spēcīgi sajutu Garu, lai gan nesapratu vārdus, ko viņi dziedāja. Esmu tik pateicīga, ka Tas Kungs man palīdzēja izrādīt Viņa mīlestību, par spīti manai nepiemērotības izjūtai. Tādējādi man tika atgādināts, ka Debesu Tēva mīlestība ir universāls vēstījums. Lai arī cik atšķirīgi mēs būtu, mēs visi varam saprast Gara valodu.