„Esi līdzās savam zēnam”, Liahona, 2023. g. janv.
Pēdējo dienu svēto balsis
Esi līdzās savam zēnam
Gars bija uzrunājis manu tēvu brīdī, kad tiku ordinēts priesterībā, un viņš pilnībā mainīja savu dzīvi.
Four Generations (Četras paaudzes), Kvani Povi Vaindere
Es kļuvu aktīvs Baznīcā, kad mans tēvocis Bils mūs ar abām manām māsām atveda uz Sākumskolu. Mana Sākumskolas skolotāja Džīna Ričardsone bija laipna un mātišķa sieviete. Man viņa patika un man patika arī mani jaunie draugi, kuri pret mani izturējās daudz laipnāk nekā citi apkaimes bērni. Tā nu es nolēmu palikt.
Tuvojoties manai 12. dzimšanas dienai, bīskaps Dels Gaimons aicināja mani saņemt Ārona priesterību un tikt ordinētam par diakonu. Man trūka skaidrības par to, ko tas nozīmē, taču es piekritu. Tad viņš pateica: „Tu varētu aicināt savu tēti, lai viņš tevi atved nākamo svētdien uz baznīcu, un mēs tevi ordinēsim.”
Tētis jau 13 gadu vecumā kopā ar savu ģimeni bija pārstājis apmeklēt baznīcu. Būdams pieaudzis vīrietis, viņš aizvadīja savas nedēļas nogales vietējos bāros vai spiningojot. Otrā pasaules kara un Korejas kara laikā viņš bija dienējis ASV kara flotē. Viņš smēķēja cigārus, lietoja alkoholu un lamājās, tomēr mūsu mazajā Montānas pilsētiņā bija iemantojis godīga un taisnīga cilvēka reputāciju.
Kad tētis nākamajā svētdienā mani atveda uz baznīcu, tas bija īpašs notikums. Kad pienāca īstais laiks, bīskaps Gaimons mani pasauca un lūdza apsēsties uz krēsla. Vairāki vīri, bet ne mans tētis, uzlika man uz galvas savas rokas un izpildīja priekšrakstu.
Es jutu, kā manai galvai uzgulst vairākas lielas rokas. Tētis, kurš sēdēja uz sola vien dažu soļu attālumā, izjuta cita veida spiedienu — savās krūtīs. Viņa sirdi uzrunāja balss, kas teica: „Tev ir jābūt līdzās savam zēnam, kad tas notiks nākamreiz.”
Turpmāko nedēļu laikā tētis pilnībā mainīja savu dzīvi. Viņš sāka apmeklēt baznīcu katru svētdienu. Drīz vien Baznīca mūsu ģimenes dzīvē sāka ieņemt galveno lomu.
Tētis kļuva par manu diakonu, skolotāju, priesteru kvoruma padomnieku, manu Svētdienas skolas skolotāju un manu basketbola, beisbola un volejbola treneri. Kad mēs kopīgi kalpojām par mājskolotājiem, tētis palīdzēja citiem vīriešiem un ģimenēm atgriezties Baznīcā.
Ar tēta palīdzību es pieredzēju arī savu personīgo, pārveidojošo pievēršanos. Kopš tā laika es esmu centies izrādīt iejūtību vīriem, kuri, gluži kā mans tētis, varētu atsaukties aicinājumam kļūt par labākajiem tēviem, kādi varētu būt.
Es mūžam būšu pateicīgs par to, ko pirms 60 gadiem manā labā paveica mans tēvocis Bils, laipnā Sākumskolas skolotāja, viedais bīskaps un mans tētis.